— Ko mes šodien da… — iesāka Monika, kad piepeši no istabas stūra, kur stāvēja abu meiteņu somas, atskanēja tada kā grabināšanās.
Monikas soma apgāzās uz sāniem, bet Bens, pielecis kājās un saspicējis ausis, glūnēja uz kaktu un dusmīgi ņurdēja.
— Kas tad tur? Žurka, vai? — bailīgi ieteicās Monika un, drošs paliek nedrošs, iekapa atpakaļ gultā.
Grabināšanās kļuva skaļāka, un patiešām atskanēja tads kā pīkstiens. Bens slāpēti ierējās, bet starp somām pazibēja kaut kas balts.
— Nē, žurka tā nav, — teica Ruta, sarauktu pieri skatīdamās uz istabas stūri. — Ja nu vienīgi baltā, lešu paskatīties. — To teikdama, Ruta izkapa no gultas un piesardzīgi pagājās uz kakta pusi. Bens ieņurdejās jau skaļak.
Ruta tik tikko paspēja piedurt roku Monikas somai, kad no somu apakšas, stulbi smiedamies, izbrāzās pūpēžveidīgais un metās uz durvīm. Bens kampa viņam ar zobiem, bet aizkampa garam, un pūpēžveidīgais, ietriecies aizvērtajās durvis, sāka spiegdams joņot apkart istabai. Bens nikni rēja, bet Monika pieskrēja pie durvīm un atrāva tās līdz galam vaļā. Tajā pašā mirkli pūpēžveidīgais izmetās laukā, un varēja dzirdēt, ka tas skrien augšup pa kāpnēm. Bens, joprojām neganti riedams, aizdrāzās viņam pakaļ.
Noklaudzēja blakusistabas durvis, un meiteņu istabā galvu pabāza Ralfs. Viņš izskatījās šausmīgi miegains, diezgan saņurcīts un visai nikns.
— Ko gan jus iedomājaties, — viņš aizsmakušā balsī teica, — ko jūs iedomājaties, taisot tādu traci piecos no rīta? Varbūt jums tas neienaca prātā, bet citi cilvēki vēl guļ.
Ruta iespurdzās, bet aiz Ralfa elkoņa parādijās balts, puķains matu ērkulis, un istaba iespraucās Arvils. Viņš atšķirībā no Ralfa likās visai uzjautrināts.
— Ko jūs Benam esat izdarijušas? — viņš jautāja. — Tas suns taču ārdās tā, it ka jus būtu viņam parādījušas kaulu un pēc tam pašas to apēdušas!
— Ha, — teica Ruta. — Tur jau nebija tikai Bens.
— Kas tad vēl? — izmocītā balsī jautāja Ralfs. — Vai ari tu tomcr esi atvilkusi šurp savu kramplauzigo jenotu?
— Paklau, par manu jenotu tu labāk tā neizsakies, — Ruta aizvainota teica. — Citādi es pateikšu, ko domāju par tevi un tavu milzu žur…
— Pag, miers! — iejaucās Monika. — Tas nebija ne jenots, ne kas tamlīdzīgs. Tas bija pūpēžveidīgais.
— Kas?! — vienā balsi iesaucās Ralfs un Arvils.
— Pūpēžveidīgais, — rāmi atteica Ruta un nožāvājās. — Viņš te sēdēja, ieracies starp mūsu somām, un, kad viņš gribēja nepamanīts izlavīties ārā, Bens viņu iztramdīja.
Patlaban pūpēžveidīgā tvarstīšana gāja vaļā pilnā spara. Varēja dzirdēt, kā augšā joņo suns un laiku pa laikam apgāžas kāds krēsls. Skaļi šķindēdams, sašķīda kads trauks. Tad atskanēja kliedzieni, noklaudzēja durvis un iestājās klusums.
— Beidzot miers, — teica Ralfs un arī gari nožāvājās. — Es eju atpakaļ gulēt, — viņš paziņoja un atgriezās savā istabā.
Tiklīdz Ralfs bija izgājis, durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās ārkārtīgi saniknots Mežsargs. Ar mazītiņiem jenotiem apdrukāta pidžama, kas viņam bija mugurā, nepavisam nepiederējās pie saboztās bārdas un sarauktajām uzacīm. Laikam arī Arvilam tā likās, jo viņš klusītēm ieķiķinājās.
— Kuram no jums, — iesāka Mežsargs, mezdams uz bērniem negantus skatienus, — ienāca prātā ienest mājā pūpēžveidīgo? Ko?
— Nesaprotu, kāpēc visa vaina jāuzveļ mums, — paraustījusi plecus, atteica Ruta. — Neko mēs neesam mājā nesušas, šim pū- pežveidigajam labpatikas atnākt pašam.
— Augšā ir gatavais karalauks, — turpināja Mežsargs, joprojām izskatīdamies diezgan sabozies. — Un turpmāk mēs zupu ēdīsim no katla, jo terīne sašķīda, kad Bens lēca pāri galdam.
— Vai tagad viņš ir prom? — jautāja Monika.
— Kas — Bens? — Mežsargs samulsa.
— Pūpēžveidīgais.
— Jā. Viņš bija priecīgs tikt ara, jo piektajā skrējiena apkārt istabai Bens šo gandrīz noķēra.
Brīdi Mežsargs stāvēja durvīs, vēl arvien aizdomīgi blenzdams uz bērniem, bet tad atmeta ar roku un žāvādamies devās atpakaļ augšā.
— Fū, — atviegloti uzelpoja Arvils. — Vienu bridi man likās, ka viņš tūlīt liks mums kāpt augšā un to visu sakopt.
— Gan jau liks arī, — attrauca Ruta. — Tikai vispirms viņš grib izgulēties. Galu galā, ir taču tikai pieci.
Čīkstēdamas pavērās durvis, un visi satraukti pavērās turp, nodomādami, ka šoreiz tā droši vien bus tikpat neizgulējusies un nikna Meža Veča. Taču tas bija tikai Bens. Vainīgi nokārtu galvu un nolaistu asti, viņš ievilkās istabā un, skaļi nopūzdamies, apgūlās sava vietā starp gultām.
— Ko nu pūt? — Arvils viņam teica. — Tevis dēļ esam palikuši bez terinītes, un nu mums nāksies visu strēbt no katla. Kā tādiem bardariem.
— Barbariem, — izlaboja Ruta.
— Kā tad, viņiem arī, — piekrita Arvils un apsēdās uz Monikas gultas. — Nez vai tikai tas pūpēžveidīgais nebija traks?
— Spriežot pēc tā, ka viņš joņoja apkārt istabai, tā patiešām varētu padomāt. Bet kāpēc tu tā jautā? — viņa painteresējās.
— Esmu dzirdējis, ka traki meža zvēri mēdz nākt uz ļaužu mītnēm un sakost viņu dzīvniekus — kaķus, suņus, šinšillas un tamlīdzīgi…
Monika aizdomīgi paraudzījās uz Benu. Viņš jau atkal miegā šņāca un ne mazdrusciņ neizskatījās pēc tāda, kuru butu sakodis traks pūpēžveidīgais.
— Nu, nezinu… — viņa novilka. — Nez vai pupežveidigie vispār var būt traki. Tas ir, es domāju, viņi taču nemaz nav īsti dzīvnieki…
— Kas tad viņi ir? — jautāja Arvils, manāmi ieinteresēts.
— Domā, ka viņi ir kaut kas līdzīgs dzīvām sēnēm? Dzīviem pūpēžiem? Domā, viņi ir kā skrejošā zāle?
— Nu, apmēram, — izvairīgi noteica Monika, Arvila teoriju apmulsināta. Piecos no rīta viņa negribēja ielaisties nekādās diskusijās par pūpēžveidīgo sugas piederību.
— Zini ko, ej labāk gulēt, — viņa teica Arvilam. — Parunāsim pie brokastīm. — Viņa palīda zem segas, un Arvilam nekas cits
neatlika kā iet gulēt. To viņš gaužām negribīgi arī darīja.
* * *
Brokastis noritēja ne sevišķi draudzīgā gaisotnē. Vispirms jau visi bija diezgan miegaini pec trača piecos no rīta, un miegainība darīja viņus īgnus un nervozus.
— Ko tu streb tā, it kā tev zobu nebūtu? — Ralfs uzšņāca Arvilam, kad tas ar skaļu — žļļļ… — sāka ēst karsto putru.
— Kuš! — iesaucās Meža Veča un uzmeta Ralfam bargu skatienu. Viņš tikai kaut ko nopurpināja un pievērsās pats savam putras šķīvim.
Mežsargs vel aizvien turēja aizdomās bērnus un mēģināja izdabūt no viņiem atzīšanos, kurš tad īsti ir bijis tas vainīgais. Toties Meža Veča uzskatīja, ka vainigs varētu but pats Mežsargs.
— Tev vienmēr ir bijusi zvēru pilna māja, — viņa sacīja, domīgi čāpstinādama sviestmaizi. — Droši vien tu būsi viņu ar kaut ko pievilinājis.
— Kā tad! — sašutis iesaucās Mežsargs. — Mana mājā nav nekā tāda, kas varētu pievilināt pūpēžveidīgos.
— Ka tu tā vari teikt, — neatlaidās Meža Veča, — ja vēl pirms pāris stundām viens te bija. Iedomājies, ja nebūtu bijis Bena, viņš droši vien vēl aizvien tupētu lejā, un ap šo laiku viņam būtu pievienojušies vēl pāris duči viņa radagabalu…
— Nu gan tu mels, — sacīja Mežsargs.
— Redzēsim, redzēsim… — mīlīgi noteica Meža Veča. — Tikai atceries, ka Bens ne vienmēr ir mājās…