Выбрать главу

Ar to tēma bija izsmelta, un ari Meža Veča ar Mežsargu bei­dzot pievērsās brokastim. Savādi, bet par aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu neviens pat neieminējās. Laikam bija kaut kas tāds, par ko neviens negribēja domāt jau no paša rīta.

Ap pulksten vienpadsmitiem, kad Monika un Ruta ārā dau­zījās ar Benu, bet Ralfs apspēlēja Arvilu dambrete, ieradās Ērla. Viņas svilpošana bija dzirdama vel pirms tam, kad starp priežu stumbriem parādījās viņa pati. Ērla naca palēkdamās un likās visai labā omā.

—  Var redzēt, ka viņai vakar nav bijis jāskatās uz aluķēma krunkaino ģīmi, — uzmetis skatienu Ērlai, komentēja Ralfs.

—   Ko tu bozies? — jautāja viņam Monika.

—   Man nepatīk, ka mani piecos no rīta pamodina pūpēž- veidigā un trakojoša suņa duets. Viņi taču abi kauca tā, it kā gata­votos ģenerālmēģinājumam operā.

Pienāca Ērla un apsēdās sūnās.

—   Kā iet? — viņa vaicāja. — Kas jauns par aluķemiem?

Monika pateica par aluķēma Vecā apmeklējumu un centās ari

pec iespējas precīzāk atstāstīt teiksmu. Ērla sēdēja, iespiedusi zodu plaukstās, un klausījās. Kad Monika bija beigusi, iestājās klusums, un labu bridi visi likās iegrimuši domās.

—  Jā, — beidzot teica Ērla. — Izskatās, ka šis vis nebūs nekāds mierīgais brīvlaiks.

—   Tā šķiet gan, — piekrita Monika, izklaidīgi ņurcīdama Bena ausi. Suns gulēja viņai blakus zālē un klabināja zobus uz skudrām, kas svarīgi skraidīja savās darīšanās.

—   Un ko jus domājat darīt? — Ērla jautāja. — Palīdzēsiet aluķēmiem meklēt to dimantu Ciltstēvu vai ka?

Monika iedomājās par tiem četriem milzu dimantiem, kurus viņa bija saņēmusi — avansā —, un sprieda, ka nekādi citi vari­anti nemaz netiktu pieļauti.

—   Nu, es domāju, ka varētu maķenīt paskatīties ar Aci, — viņa lēnām sacīja.

—  Kā tad, — piekrita Ruta. — Un tad viņi varbūt liksies mierā.

—   Ka jums liekas, vai tiešām varētu but ieradušies kringi? — satraukti vaicāja Arvils. — Tad tas varētu but diezgan bīstami, vai ne?

—   Ak, nē, kādi kringi! — iesmejās Ērla. — Tā taču ir tikai teiksma. Ja te patiešām butu ieradušies citplanētieši, tad taču kāds būtu viņus pamanījis.

—  Varbūt viņi prot labi slēpties un nevēlas, lai mēs par viņiem uzzinātu, — attrauca Arvils.

—   Es domāju, ka to pasaku lidz ar visiem kringiem ir izdo­mājuši paši aluķēmi, lai piedabūtu tevi palidzēt viņiem atrast to dimantu, — sacīja Ērla.

—    Un kā tad ar statujām? — vaicāja Monika. — Tās taču pastāv.

—   Tās droši vien uzcēluši aluķēmu senči, — nosprieda Ērla. — Tādās teiksmās kā šī parasti nav vairāk par kripatiņu patiesības.

—   Varbūt tā kripatiņa ir tieši kringi… — klusiņām ieteicās Arvils, bet neviens viņā neklausījās. Ērla bija sākusi stāstīt par kādu ārkārtīgi svarīgu pasākumu, kas notikšot rit, netālu no Kla- biķu ciema.

—   Tam gatavojas visu gadu! — viņa runāja, žestikulēdama tik dzīvi, ka Bens dabūja pa ausi un miegā ierūcās. — Šurp sa­brauks mežaļaudis no visas apkaimes…

—   Paga, paga, — Monika, kas nebija īsti klausījusies, viņu pārtrauca. — Par ko tu runā?

—   Kā — par ko? — Ērla sašutumā sarauca uzacis. — Par lielo gadatirgu, protams! Vai tad jus neko par to nezinājāt?

—   Nezinu, ka citi, — ironiskā balsi noteica Ralfs, — bet per­sonīgi es neesmu saņēmis nevienu ielūgumu ar pasākuma pro­grammas aprakstu. Interesanti, kur gan mēs būtu varējuši par to uzzināt!?

—   Ralfs šodien nav izgulējies, — paskaidroja Arvils, kad Ērla bija uzmetusi viņam pārsteigtu skatienu.

—   Nu, tad, — Ērla lietišķi sacīja, — man būs jums viss jāiz­stāsta.

—   Tas būtu šausmīgi labi, — piekrita Ralfs, un Ērla izbolīja acis uz Monikas pusi. Monika un Ruta iesmējās, bet Ralfs neko nebija manījis.

—    Lielais gadatirgus, — iesāka Ērla, — notiek reizi gadā, aprīļa pēdējā sestdienā. Visi to ļoti gaida, jo tā ir iespēja tikt pie jaunām mantām un mājlopiem un ari parādīt citiem, ko ir izde­vies pa gadu izaudzēt.

—   Izaudzēt? — nesaprata Monika. — Ko izaudzēt?

—   Lopus, — īsi un kodolīgi atteica Ērla. — Vistas, tītarpiles, aitas un tamlīdzīgi. Nu, jūs jau zināt…

—   Redz, ko, — nopriecājās Ralfs. — Derētu iegādāties kādu pārīti jenotu, lai Meža Vecai būtu ar ko nodarboties. Citādi, man šķiet, viņas vistas atkal ir pārlieku savairojušās…

—  Jā, vistas, — sapņaini noteica Ērla, jo — vistas — bija vienī­gais vārds, ko viņa bija uztvērusi no visas Ralfa tirādes. — Vistas un tītarpiles, un zosis… Labākos dzīvniekus pārdod izsolēs, un tur patiešām cenas ir neiedomājamas…

—   Vai tu arī piedalīsies kādā izsolē? — vaicāja Arvils, un Ērla nez kāpēc nosarka un sāka kaut ko neskaidri pie sevis bubināt. Tad viņa nokrekšķinājās un, ignorēdama Arvila jautājumu, teica: — Gadatirgus sākas pulksten deviņos no rita. Mēs varētu satik­ties pie manas mājas pusdeviņos. Līdz gadatirgum no ciemata ir tieši pusstundas gājiens.

—   Labi, sarunāts, — teica Monika, un arī visi pārējie piekrī­toši pamāja.

Pēc neilga laiciņa Ruta ar Ērlu devās uz slidotavu, bet Mo­nika apsēdās pie dambretes galda. Ralfs, izstiepies šūpuļtīklā, kas bija iekārts starp divām priedem, bija iemidzis, lai gan saule spīdēja viņam tieši sejā.

Meža Veča zem čīkstoša pumpja mazgāja kadu milzīgu koka toveri un klusām pie sevis dungoja.

—   Kurš vinnē? — viņa uzsauca, redzēdama, ka Monika ar Arvilu iegrimuši dambretes spēlē.

—   Pagaidām Monika, — negribīgi atteica Arvils.

Meža Veča vēl pēdējo reizi izskaloja toveri un panācās tuvāk.

—   Kādi jums ir plāni? — viņa gribēja zināt.

—  Par ko? — jautāja Monika, neatraudama skatienu no lau­ciņa. Arvils patlaban draudēja izmainīt spēles gaitu un nebūt ne Monikai labvēlīgākajā virzienā.

—   Par aluķēmiem, protams, — izbrīnīta paskaidroja Meža Veča.

—  Ak, par aluķēmiem… — izklaidīgi sacīja Monika, cenz- damas izdomāt, kurš no trim nejēdzīgiem gājieniem butu tas jēdzīgākais.

—  Ha! — teica Arvils un nokāva trīs baltos kauliņus. Monika ievaidējās.

Meža Veča saprata, ka spēle kuru katru brīdi būs cauri, un tā ari bija.

—   Ak tu viens, — skaudigi teica Monika, kad Arvils bija uzvarējis. — Ka tev tā paveicas?

—  Man nepaveicās, — lepni paziņoja Arvils. — Ja man būtu paveicies, spēle būtu bijusi cauri jau pirms piecām minūtēm.

Monika apvainojusies uzmeta lūpu.

—  Vai beidzot kads man varētu atbildēt? — sapīkusi painte­resējās Meža Veča.

Monika un Arvils izbrīnīti uz viņu palūkojas. — Atbildēt? Ko atbildēt?

—  Ko jūs izlēmāt par aluķēmiem. Es jums ieteiktu sūtit viņus ķert jenotus, bet es zinu, ka jūs jau mani šā vai tā neklausīsiet…

Monika domīgi sarauca pieri.

—  Nu, neko īpašu jau mēs nolēmuši neesam, — viņa lēnām teica. — Es droši vien paskatīšos ar Aci — kas zina, varbūt palai­mēsies ieraudzīt to dimantu Ciltstēvu, un tad mums būs miers.

Meža Veča neticīgi nogrozīja galvu.

—  Ja tu vienreiz saplsies ar aluķēmiem, tev miera vairs nebūs, tici man. Bet paskatīties jau var. Protams, ja tu vel atceries, kā tas darāms. Un ko jus darīsiet rit? Mežsargs domā, ka kādu dienu varētu uzrīkot braucienu pa ezeru. Viņam ir veca motorlaiva…