Monika izbrinita paraudzījās uz Meža Veču.
— Vai tad tu uz gadatirgu nenāksi? — viņa vaicāja.
Kādu mirkli Meža Veča apstulbusi uz viņu blenza un tad, skaļi iesaukdamās, iebelza sev pa pieri.
— Kā es varēju aizmirst! — viņa iebrēcās tik skaļi, ka Ralfs tūlīt pamodās, bet Bens pieskrēja klāt un norūpējušos skatienu vērās augšup uz Meža Veču. — Kā es varēju aizmirst kaut ko tādu! Manas vistiņas, mani cālīši… Tiem vajadzīgs papildinājums… — Palēkdamās viņa iemetās mājā, skaļi saukdama Mežsargu.
— Lūk, to es saucu par entuziasmu, — nosmējās Ralfs un tīksmi izstaipījās. Monika paraudzījās uz viņu un iebrēcās.
— Trakais, tu taču esi pārsauļojies! — viņa kliedza.
Ralfs apjucis pačamdīja seju. Tā patiešām bija karsta un pat nedaudz tā kā sūrstēja. — Bet es nemaz nebiju domājis sauļoties, — viņš mulsi sacīja. — Laikam nogulēju nedaudz par ilgu… Kāpēc jūs mani nepamodinājāt?
— Mēs spēlējām dambreti, — cienigi teica Arvils, it kā ar to viss būtu paskaidrots.
Ralfs izrausās no šūpuļtikla un grīļīgā gaitā devās uz mājas pusi.
— Zināt, es laikam iešu istaba, — viņš sacīja. — Man tā kā drusku nelabi no tās saules…
Bet Monika ar Arvilu viņu vairs nedzirdēja, jo bija no jauna iegrimuši saspringta cīņā.
Kad viņi pēc kādām divām stundām iegāja iekšā, Ralfu nekur nemānijā. Meža Veča teica, ka viņš juties nelāgi un aizgajis pagulēt, un ta nu Monika ar Arvilu iegaja meiteņu istabā un turpināja dambretes maču. Patlaban rezultāts bija 6:4 Arvila labā, bet Monikai ar katru nākamo spēli veicās aizvien labāk un labāk. Pēcpusdienā pārnāca Ruta un palūdza Arvilam sameklēt viņai kadu no Ralfa piedzīvojumu grāmatām, bet Arvils, tikko izgājis pa durvīm, jau bija atpakaļ.
— Nāciet, paskatieties uz Ralfu, — viņš nobālējis teica. — Ar viņu kaut kas nav lāgā…
Ruta ar Moniku pielēca kājās un aizbrāzās Arvilam līdzi uz blakusistabu.
To, ka ar Ralfu patiešām kaut kas nebija lāgā, varēja pamanīt uzreiz. Viņš gulēja gultā sarkanāks par bieti, un likās, ka viņam ir nelabi.
— Pasauciet Meža Veču, — nokomandēja Monika, un Arvils aizdrazās viņu meklēt.
Pēc piecām minūtēm ap Ralfa gultu stāvēja Meža Veča, Mežsargs, Monika, Ruta un Arvils, un visi drūmi noraudzījās uz guļošo zēnu.
— Vai galva tev sāp? — noraizējusies jautāja Meža Veča. Ralfs tikai pamāja. — Slikta dūša? — Ralfs atkal pamāja un ievaidējās.
— Skaidrs, — teica Meža Veča. — Tev ir saules dūriens. Turklāt tu esi pamatīgi apsvilinājis seju. Mežsarg, kas tev ir pret apdegumiem?
— Nekas, — teica Mežsargs. — Man ir tikai krējums.
— Tad stiep to šurp, — teica Meža Veča, un Mežsargs aizskrēja. Pēc neilga brītiņa viņš atgriezās, nesdams pamatīgu krējuma burku. Meža Veča norāva tai vāku un metās ķeksēt laukā krējumu, biezā kārtā triepdama to Ralfam uz sejas. Zēns mēģināja protestēt, bet Meža Veča tikai noteica — kuš, kuš — un triepa vien tālāk.
— Tu izskaties pēc albinoza, — secināja Arvils, kas nesen bija lasījis grāmatu par tādu pilnīgi baltu cilvēku. — Pat acis tev ir sarkanas. — Brīdi kritiski raudzījies uz Ralfu, viņš piebilda:
— Vienīgi mati tev ir nepareizā krāsā.
— Kā? Kas noticis maniem matiem? — čerkstošā balsī izbijies jautāja Ralfs.
— Tiem vajadzēja būt pilnīgi baltiem, — Arvils paskaidroja.
— Bez pigmenta — saproti?
Ralfs tikai nosēcās un pagriezās ar seju pret sienu.
— Ejam ārā, — čukstus mudināja Meža Veča. — Lai viņš izguļas.
Visi klusām izgāja no istabas. Bija bez desmit minūtēm seši, un visiem bija sajūta, ka kuru katru mirkli būs klāt aluķēmu Vecais. Monika, Ruta un Arvils klusēdami sēdēja uz dīvāna un šķirstīja Meža atlantu, kura lapas no vecuma bija pavisam nodzeltējušas. Mežsargs tikmēr uzlika vārīties tēju. Viņam likās, ka šoreiz Vecais to noteikti varētu vēlēties. Meža Veča bija izgāzusi uz galda sava naudasmaka saturu un tagad purpinādama skaitīja monētas, uz lapiņas rēķinādama, cik vistas viņa var atļauties iegādāties.
— Divas noteikti… Vai vienu vistu un trīs cālīšus… — viņa murmināja, apšvīkādama lapeli ar saviem aprēķiniem. — Vai pusi tītarpiles…
— Kā tu vari nopirkt pusi tītarpiles? — nesaprata Arvils.
— Tad taču tai jābūt jau beigtai.
— Man šķiet, vajadzētu nopirkt kādu maišeli pūpēžveidlgo olu, — domīgi teica Mežsargs. — Tik sen nav ēsta kārtīgā pūpēž- veidīgo omlete.
To dzirdot, Monika, Ruta un Arvils saskatījās un saviebās. Reiz pirms pusgada viņi, nezinādami, ko patiesībā ed, bija pagaršojuši tādu omleti, un, kad viņi bija uzzinājuši, no kā omlete gatavota, bērniem bija kļuvis gaužām nelabi. Taču Mežā, lai cik tas būtu dīvaini, pūpēžveidigo olas skaitījās liela delikatese, ko varēja atļauties tikai retais.
— Vai kads dzers tēju? — vaicāja Mežsargs, kad tējkanna sāka svilpt.
Neviens tēju negribēja. Visi pārlieku nervozēja, gaidot ierodamies aluķēmu.
— Kurš ir tas ezers, pa kuru mēs brauksim ar laiviņu? — vaicāja Arvils, cītīgi pētot atlantu. — Vai šis?
Mežsargs pienāca tuvāk un palūkojās Arvilam pār plecu.
— Ak, nē, tu skaties pavisam citā Meža galā. Ta, ko tu rādi, ir Šalkojošā jūra.
— Šalkojošā jūra? — saausījās Monika. — Tā pati, kuras krastā ir tās statujas?
— Tā pati, — apstiprināja Mežsargs. — Redziet, šajā ielokā ir milzīga, melna klints — tā ir vieta, kur stāv galvas.
Monika atcerejās savu sapni. Savādi, viņa bija pārliecināta, ka ir visu redzējusi tieši tā, kā tas izskatījās patiesībā. Vai viņa pa miegam nejauši būtu sākusi skatīties ar Aci?
Pie durvīm klauvēja.
Visi apklusa, un Mežsargs devās tās atvērt.
Aluķēmu Vecais stāvēja uz sliekšņa un stīvu, zaļu aci blenza pāri istabai. Mežsargs pakāpās malā, un Vecais devās taisni pie galda. Viņš apsēdās tajā pašā krēslā, kur bija sēdējis vakar. Meža Veča ar skubu metās grābt visas savas naudiņas vienā kaudzē, bet aluķēms nepievērsa viņai ne mazākās vērības. Viņš lūkojās uz Moniku.
— Ko teiks meitene ar Aci? — viņš beidzot jautāja.
Monika nokrekšķinājās.
— Es… hmm… es domāju… — viņa stostījās. Bet aluķēms viņu nesteidzināja. Viņš pacietīgi gaidīja, kad Monika pateiks savu sakāmo. — Domāju, ka varu mēģināt palūkoties ar Aci.
Visi sēdēja klusu, un Mežsargs pat aizmirsa piedāvāt tēju, ko bija vārījis tieši aluķēmam. Aluķēms pasmaidīja ar vienu mutes kaktiņu un noteica: — Labi.
Kādu bridi visi sēdēja neomulīgā klusumā.
— Kad tu vari sākt? — piepeši jautāja aluķēms.
Monika sāka dīdities un uzmeta nedrošu skatienu vispirms Meža Večai, tad Mežsargam. Tas paraustīja plecus un palurēja uz aluķēmu. Aluķēms sēdēja krēslā tādā pašā pozā, kā bija apsēdies. Šķiet, viņš vispār nebija izkustējies.
"Patiešām, kā tāda ķirzaka," nodomāja Monika un nodre- binājās. Tad viņa atjēdzās, ka aluķems taču uzdevis viņai jautājumu.
— Nu, kaut vai tūlit, — viņa nedroši sacīja.
— Labi, — atkal noteica aluķēms, un mirkli valdija kārtējais klusuma brīdis.
— Kāds īsti tas dimantu Ciltstēvs izskatās? — vaicāja Monika, kad bija mirkli apdomājusi savu uzdevumu. — Man precīzi jāzina, kāds tas izskatās, lai es varētu to iedomāties. Citādi es varu iedomāties pavisam citu dimantu, un tad es redzēšu gluži citu vietu, nevis to, kur patiešām atrodas dimantu Ciltstēvs.