Sākumā likās, ka aluķēmu Vecais nav dzirdējis Monikas jautājumu, jo viņš neka neatbildēja. Sastindzis viņš sēdēja un blenza, ka likās, uz durvju augšējo stenderi. Taču izrādījās, ka viņš ir ap- domajis, kā labāk aprakstīt dimantu Ciltstēvu, lai Monika to spētu precizi iedomāties.
Sākumā viņš minstinājās.
— Baidos radīt nepareizu priekšstatu… — viņš iesāka.
— Redzi, neviens no mūsējiem jau to nav redzējis. Mēs to pazīstam vienīgi pec nostāstiem un teiksmām — un tagad ari pēc Krindona stāstītā. Vai esi gatava klausīties?
Monika pamāja un aizvēra acis, lai varētu labāk iztēloties.
— Tas ir pavisam neliels, — sacīja aluķēmu Vecais, — neliels
— kā pūpēžveidigā ola — un pilnīgi apaļš. Turklāt tas ir pavisam caurspīdīgs un tumsā vispār nav ieraugāms, jo pats no sevis nespīd. Bet pietiek ar vienu, pašu sīkāko gaismas stariņu, lai tas iezaigotos neaprakstāmā spožumā. Dienas gaismā tas mirdzētu tik spoži, ka pašu dimantu Ciltstēvu tu nemaz nevarētu saskatīt — tu redzētu tikai kaut ko sīku un ārkārtīgi spilgtu — ka mazma- zītiņu zvaigznīti.
Tā kā tam pašam savas krāsas nav, tas spēj atspoguļot jebkuru krāsu, kas ir tā tuvumā. Ja tas gulēs zālē, tad mirdzēs kā zaļa zvaigznīte, ja pienenēs — tev liksies, ka zālē guļ maza, dzeltena saule. Toreiz, kad pirmais aluķēms to atrada ogļu raktuvēs, tas mirdzēja koši balts, jo vienīgā krāsa, ko dimantu Ciltstēvs nespēj pieņemt, ir melnā. Tad tas tikai uztver gaismas staru un, atstarojot to, pats kļūst koši balts.
Aluķēmu Vecais apklusa. Arī pārējie klusēja un raudzījās uz Moniku, kura joprojām sēdēja aizvērtām acīm. Tad viņa atvēra acis un iedrošinoši uzsmaidīja aluķēmam.
— Paldies, tas bija ļoti labs apraksts. Man ir pilnīgi skaidrs, kāds tas izskatās un ēēē… liekas, es pavisam viegli varēšu to iedomāties.
— Brīnišķīgi, — nopriecājas Vecais un pat nedaudz sakustējās savā krēslā. — Vai ir vajadzīgs vēl kas?
— Domāju, ka ne, — sacīja Monika. — Kaut gan… Varbūt jums ir kāda nojausma, kur īsti dimantu Ciltstēvs varētu būt? Tad man būtu vēl vieglāk.
Aluķēmu Vecais sarauca pieri, un Monikai likās, ka viņam patiešām radusies kāda doma. Taču tūlīt viņš noliedzoši pakratīja galvu.
— Nē… Man gan ir kāda ideja, tas tiesa, bet pagaidām es negribu par to runāt. Ja tā neizrādīsies taisnība, tas varētu novirzīt Aci no pareizā ceļa. Pagaidām vienīgais patiesais pieturas punkts ir dimantu Ciltstēvs. Par to tad arī domā. Par to un tikai par to.
— Skaidrs, — teica Monika. — Vai es varu sākt?
— Pag, mēs tūlīt apsēdīsimies, — iesaucās Mežsargs, un viņi abi ar Meža Veču iekārtojās atzveltnes krēslos.
Monika vēl uzmeta Meža Večai mazliet nedrošu skatienu un piemetināja: — Ja nu gadījumā… Ja nu gadījumā jums šķiet, ka kaut kas nav lāgā, modiniet mani augšā, labi?
— Protams, protams, — vienā balsī iesaucās Meža Veča un Mežsargs, kas arī izskatījās nobažījušies.
— Nu, tad jau viss kārtībā, — teica Monika un aizvēra acis.
Vispirms viņa iedomājās melnu tumsu. Melnu tumsu un tukšumu bez mazākā gaismas stariņa, bez nekā. Tādu tukšumu, kāds varētu but bijis pirms pasaules izcelšanās. Tikai vēl tukšāku. Un tad pašā melnuma un tukšuma vidu viņa iedomājas dimantu Ciltstēvu — mazu, apaļu un caurspīdīgu oliņu… Bet tai varēja samanīt vien kontūras, jo nebija taču gaismas… Tikai melnums spīdēja tam cauri…
Un tad Monika ielaida tukšumā vienu gaismas stariņu. Un tūlīt melnuma vidū iemirdzējās koši balta zvaigznīte — dimantu Ciltstēvs. Tas mirdzēja tik spoži, ka bezgaligais melnums visapkārt kļuva gaiši peleks, bet dimantu Ciltstēvs mirdzēja spožāk, nekā Monika to bija iedomājusies…
Spožā, baltā gaisma pamazām piepildīja visu sev apkārt, un drīz tumsa bija pilnībā izzudusi. Visapkārt bija kļuvis gaišs kā vissaulainākajā vasaras dienā. Monika saprata, ka Acs ir savu paveikusi.
Paskatoties apkārt, meitene ieraudzīja platu smilšu strēli, kura auga vienīgi pāris kumšķi asas zāles un sīciņas puķītes trausliem, violetiem ziediņiem. Aiz kuplām priedītēm sakās Mežs, bet, kas bija otrpus smilšu strēles, nevarēja redzēt, jo Monika gulēja zemē, un neliela smilšu kāpa aizsedza visu pārējo skatienam.
Tomēr Monikai bija skaidrs, ko viņa ieraudzītu aiz tās. Aiz kāpas vienmuļi šalca jūra.
Monika piecēlās kājās, nopurināja smiltis un pagājās tuvāk kāpai.
Tā bija pavisam niecīga, un tālāk stiepās plata pludmale. Jura likās diezgan rāma, un zilgani dzeltenīgi viļņi slinki skalojās pret krastu. Kaut kas piesaistīja Monikas skatienu, un viņa palūkojās sāņus. Kreisajā pusē, pāris kilometru no kāpas, pacēlās melnā klints, virs kuras slejās sešas akmens galvas.
Monika neviļus sarāvās. Jo ilgāk viņa lūkojās uz galvām, jo neomulīgāk jutās.
Taču, lai cik tas būtu savādi, dimantu Ciltstēvu nekur nemanīja.
Diezgan samulsusi, Monika apsēdās siltajās smiltis un, sarau- kusi pieri, domāja, ko darīt tālāk.
Tiklīdz meitene bija nospriedusi, ka būs vien jāatgriežas, jo, iespējams, viņa ir kaut ko iedomājusies nepareizi, kaut kas notika.
Vispirms viss kļuva žilbinoši balts, tad atskanēja dīvains troksnis, kas sākās kaut kur augstu virs galvas, bet strauji naca arvien tuvāk. Monika izbijusies pavērās augšup, un atkal — gluži tāpat kā iepriekšējās nakts sapni — pār viņu brāzās izpludušas, melnas ēnas. Ari troksnis kļuva vēl skaļāks, bet Monika negaidīja, kad tas saks plēst pušu viņas ausis, un tūlīt pat iedomājās Mežsarga istabu…
Pagāja tikai mirklis, un viņa bija tur.
— Uhh… — Monika teica un atviegloti nopūtās. — Tas nu gan bija…
— Kas? Kas notika? — sauca Meža Veča un Mežsargs, bet aluķēmu Vecais sēdēja, saliecies uz priekšu, ar nepacietību gaidīdams, kad Monika sāks runāt.
Kad viņa bija visu izstāstījusi, visi likās tikpat samulsuši kā viņa pati pirms brīža.
— Kā tad tas var būt? — brīnījās Mežsargs, braucīdams bārdu. — Vai tu visu iedomājies tā, kā tev tika stāstīts?
— Protams, — attrauca Monika. — Bet tas vēl nav viss. — Un viņa izstāstīja savu dīvaino sapni.
Nu visi bija apmulsuši vēl vairāk.
— Neko nesaprotu, — sacīja aluķēmu Vecais. — Vēl vairāk — man nav ne jausmas, kas nupat notika. Un kāpēc tas viss atgādināja tavu sapni. Ja vien… Vai tikai tu nupat nebiji aizmigusi?
Monika sašutusi palūkojās uz aluķēmu. — Protams, ka es nebiju aizmigusi! — viņa iesaucās. — Lai nu ko, bet atšķirt aizmigšanu no Acs es gan varu! — Taču tad viņa vēlreiz iedomājās savādo sapni un piepeši saprata, ka nemaz tik pārliecināta par to nav… Tomēr viņa negribēja to tagad teikt citiem. Viņa bija droša, ka nupat nebija aizsnaudusies un ka viss, ko viņa tikko redzēja, patiešām bija Acs.
— Tomēr viens mums ir skaidrs, — nomurmināja aluķēmu Vecais.
— Kas? — vienā balsī iesaucās Monika un Ruta.
— Dimantu Ciltstēva pazušanā ir iejaukti kringi, — aluķēms sacīja. — Tās sešas galvas, ko tu redzēji, noteikti kaut ko nozīmē. Ja tikai mēs varētu uzzināt, ko īsti…
Viņš apklusa, un arī visi pārējie klusēja.
— Kad tu vari atkal skatīties ar Aci? — aluķēms jautāja Monikai. — Varbūt nākamreiz veiksies labāk.
— Meitenei jāļauj atpūsties, — stingri noteica Meža Veča.
— Fj nu sazini, kas tās melnās ēnas tādas ir… Man neliekas, ka viņai vispār vajadzētu kaut ko darīt.