Viņš likās cieši apņēmies Tevi atrast un sacīja, ka viņiem vajadzīga Tava palīdzība. Sakarā ar Aci. Reiz viņš pat lika manīt, ka bez Tavas palīdzības visiem draudot briesmas…
Taču iespējams, ka es kaut ko vienkārši neesmu sapratis.
Vārdu sakot, gribēju, lai zini — ja Tu ieradīsies pie mums, aluķē- miem kaut ko no Tevis vajadzēs. Mierā viņi neliksies. Tāpēc nolēmu Tevi brīdināt, lai labi apdomā, pirms dodies šurp. Protams, man ir aizdomas, ka nav twticis nekas ārkārtējs un ka tā ir aluķēmu pašu lieta, tomēr drošs par to neesmu.
Ja izlemsi ierasties, mēs ar Meža Veču pirmajā jūnijā (pēc jūsu laika) Tevi ļoti gaidīsim!
Cerot uz drīzu redzēšanos, Mežsargs
P. S. Gandrīz aizmirsu — izlasi arī Meža Večas zīmīti!
Saraukusi uzacis, Monika ieskatījās kastītē. Tur bija vēl viens pavisam neliels papīra gabaliņš. Zimite no Meža Večas.
Sveiki, sveiki! Nav laika daudz rakstīt — vistas pasprukušas… Gribu tikai pateikt, ka drošības apsvērumu dēļ Tev atkal būs jādodas caur vannas caurumu. Protams, ir ari citi ceļi, bet šobrīd negribu mēģināt neko jaunu.
Drīz tiksimies!
Meža Veča.
Monika saviebās. Protams, labāk bija iet caur vannas caurumu, nevis caur kanalizāciju (kā viņai reiz tas bija jādara), taču labprātak viņa būtu pamēģinājusi ko citu.
Un kas notika ar aluķemiem un dimantu Ciltstēvu…? Monika iepriekšējā viesošanās laikā Mežā bija šo to uzzinājusi par aluķemiem. Viņi dzīvoja Klinšu krāvumu alās un augām dienām gatavoja no dārgakmeņiem smalku smalkās rotaslietas.
Par dimantu Ciltstēvu vēstīja teiksma — tas ieradīšoties baltajā nakti, kad zibens šautras krustošoties ar mēness stariem. Aluķēmi ļoti gaidīja šī dimantu Ciltstēva ierašanos. Vai tas patiešām būtu noticis un aluķēmi būtu tikuši pie šī dimanta? Un, ja tā, — kāpēc viņiem bija vajadzīga Monika?
Acs… Atkal šī Acs…
Tikai pateicoties Acij, Monika bija atguvusi vecmāmiņas sev un citiem bērniem. Acs bija savāda lieta… Pašai nezinot, tā Monikai bija piemitusi, šķiet, kopš pašas dzimšanas. Ja Monika kaut ko pietiekami dzīvi iedomājās, viņa spēja tur nonākt. Tas ir — ne jau nonākt pa īstam. Viņai tikai šķita, ka atrodas kaut kur citur. Patiesībā Monika nekur nepārvietojās — bet viss bija tik reāli, it kā viņa patiešām atrastos citā vietā. Viņa visu redzēja un visu dzirdēja, tajā pašā laikā pati paliekot neredzama — jo viņas jau patiesībā tur nebija.
Aluķēmi zināja šo viņas īpašību un gribēja izmantot savā laba. Nez ko viņiem vajadzēja…
No vienas puses, aluķēmi bija diezgan bīstami radījumi. Būtu riskanti ielaisties ar viņiem jebkādos pasākumos.
Bet, no otras puses… Monikai tomēr ļoti interesēja, kas tur, Mežā, ir noticis. Turklāt viņa vai mira nost aiz ziņkārības ieraudzīt dimantu Ciltstēvu. Aluķēmi to tik ļoti iekāroja, ka tam noteikti vajadzēja būt kam īpašam.
Un viņa izlēma doties uz Mežu, kā bija ieplānots, — pirmaja jūnijā.
— Vecmāmiņai gan mēs neko neteiksim, — Monika piekodināja Benam. Tas par atbildi kaut ko noņurdēja. — Ar vecmāmiņām jābūt ļoti piesardzīgiem, citādi var palikt mājās uz mūžīgiem laikiem.
Koridorā iezvanījās telefons. Kāds pacēla klausuli, un zvans apklusa. Pēc brītiņa bija dzirdami soļi, un durvis pabāza galvu vecmāmiņa.
— Monika, tev zvana, — viņa sacīja.
— Kas? — jautāja Monika, žigli iegrūzdama galda atvilktnē koka jenotu un abas vēstules.
— Nezinu. Kaut kāda meitene.
Monika izgāja koridorā un paņēma klausuli.
— Hallo!
— Hallo, Monika? Te Ruta.
— Ā, Ruta, — sveiki! Kā tev iet? — priecīgi atsaucās Monika. Pusgada laikā, ko bērni bija pavadījuši Mežā, viņi bija cieši sadraudzējušies. Taču, kā par spīti, visi, izņemot Rutu ar Arvilu, dzīvoja dažādās pilsētās un kopš atgriešanās no Meža nebija tikušies. Laiku pa laikam viņi sazvanijas, un visi kā viens nevareja sagaidīt, kad atkal redzēsies.
— Labi. Beidzot skola ir cauri, varēs atkal sākt dzīvot. Un kā iet tev? Vai pirmajam jūnijam esi gatava?
— Mjā… — novilka Monika. Viņa pratoja, nez vai ari Ruta zina par aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu. — Paklau… Vai tu pēdējā laikā esi saņēmusi kādu ziņu no Meža Večas vai Mežsarga?
— Nē… Kāpēc tu tā jautā? — Ruta izklausījas apjukusi. — Par pirmo jūniju taču nekas nav mainījies?
— Nē, nē, — atteica Monika. — Ir kas cits. Šodien saņēmu vēstuli no Mežsarga… — un viņa pastāstīja draudzenei, ko bija rakstījis Mežsargs.
Kadu bridi klausulē bija klusums.
— Tu domā — viņi ir to atraduši? — Ruta beidzot jautāja. Viņa izklausījās pārsteigta. — Un ko viņiem vajag no tevis?
— Kaut es to zinātu… Vecais neko Mežsargam nebija teicis. Bet liekas, ka kaut kas tur nav tā, kā aluķēmiem gribētos.
— Tā šķiet gan. Un ko tu domā darīt? Tu taču negrasies palikt tepat?
— Nu nē, — attrauca Monika. — Es nekādā ziņā nelaidīšu garām iespēju paskatīties uz dimantu Ciltstēvu… Starp citu, kā iet tavam jenotam?
Toreiz Mežā Rutai bija ārkārtīgi iepaticies mazītiņais jenots, kas tobrīd bija apmeties Mežsarga mājā. Tā nu viņa to pieradināja tiktāl, ka tas staigāja viņai visur pa pēdām, un visbeidzot paņēma sev līdzi uz mājām.
— Meža Večai bija taisnība — visi jenoti ir blēži! — Ruta iesmiedamās sacīja. — Zini, ko viņš pastrādāja pagājušajā nedēļā? Iespundēja mūsu mājā pastnieku! Viņš bija salicis pastkastītēs avīzes un jau grasījās doties ārā, kad izrādījās, ka durvis ir aizslēgtas… Tad pastnieks bija skraidījis, zvanīdamies pie visiem dzīvokļiem, bet, tā kā bija dienas vidus, visi bija prom. Visbeidzot mana vecmāmiņa vinu izlaidusi…
Monika ķiķināja.
— Viņš esot bijis nikns kā velns un sodijies, ka noskaidrošot, kurš ir tas blēņdaris. Bet varu derēt, ka mans jenots tiks sveikā cauri!
— Kā klājas Arvilam? — jautāja Monika. Arvils dzīvoja Rutai kaimiņos.
— Tīri labi, — attrauca Ruta. — Kopš izgaisa viņa neīstais vectēvs kopā ar savu jūrascūku koloniju, Arvils jūtas aizvien labāk… — viņa pasmējās.
— Nu ko — tiksimies pēc dažām dienām, — sacīja Monika.
— Jā. Atā!
— Atā! — teica Monika un nolika klausuli.
Tātad Ruta neko nezināja par dimantu Ciltstēvu. Tādā gadījumā viņš nav pārlieku bīstams, citādi Mežsargs butu brīdinājis ari pārējos.
* * *
Pirmais jūnijs pienāca gluži nemanot.
Iepriekšējā dienā Monika bija sapakojusi somu un nu bija gatava ceļam. Nebija skaidrs, cikos īsti Meža Veča viņu gaidīs, tāpēc viņa nolēma doties ceļā pēc pusdienām.
— Vai visu saliki? — jautāja vecmāmiņa, ienākdama istabā. — Silto jaku arī paņēmi?
— Kam man siltā jaka? — jautāja Monika. — Tur taču ir aprīļa beigas. Un Meža Veča sacīja, ka aprīļa beigās tur esot silts kā vasarā.
— To tu nevari zināt, un aprīļa vakari mēdz būt visai vēsi, — atteica vecmāmiņa. — Paņem gan jaku — drošības pēc. Citādi vēl tev būs jāvelk Meža Večas jaka…
To nu gan Monika nevēlējās. Viņa piegāja pie skapja un, izņēmusi silto jaku, ielika to somā pie pārējām mantam.
— Starp citu — cik ilgi tu īsti tur būsi? — vecmāmiņa jautāja.
— Ak, nezinu… —nevērīgi attrauca Monika. —Cik sanāks…
— Kā tā — cik sanāks? — Vecmāmiņa sarauca pieri. — Tev man ir jāpasaka, kad būsi atpakaļ — citādi es uztraukšos.