— Nu… — Monika brīdi prātoja. — Jādomā, ka es negribēšu tur palikt ilgāk par septembri. Tātad, ņemot vērā nobīdi, es būšu atpakaļ, vēlākais, pēc četrām dienām.
— Ceru, ka tā ari būs, — vecmāmiņa domīgi noteica, raudzīdamās uz Moniku.
Mežs patiesi bija savāda pasaule. Vispirms jau Monikai nebija ne jausmas, kur tā īsti atradās, un, kaut ari tur dzīvojošie runāja tādā pašā valodā kā cilvēki šeit, Mežs bija pilns ar dažādiem neparastiem radījumiem un paradibam. Un viena no tādām bija ceļošana laikā.
Meža Večai piederēja laikbidis, ar kura palīdzību viņa varēja bērnus atgriezt atpakaļ tajā pašā laikā, no kura viņi bija ieradušies.
Gandrīz tajā pašā laikā.
Ja bērni pavadīja Mežā mēnesi, Meža Veča varēja viņus atgriezt atpakaļ dienu pēc aizbraukšanas no mājām. Ja Mežā tika pavadīti divi mēneši — bērni atgriezās divas dienas vēlāk. Par katru mēnesi — vienas dienas nokavēšanās.
— Zini, man tomēr tas īsti nepatīk… — joprojām sarauktu pieri runāja vecmāmiņa.
— Kas tad? — satrūkās Monika. Vai vecmāmiņa būtu atradusi paslēptās vēstules un uzzinājusi par dimantu Ciltstēvu?
— Tas, ka tu tik ilgi būsi Mežā, bet atgriezīsies tikai četras dienas vēlāk. Ja tā turpināsies regulāri, tu drīz vien sāksi izskatīties vecāka par saviem gadiem…
Monika samulsa. Vecmāmiņai, protams, bija taisniba. Viņai nevajadzētu pārāk aizrauties ar ceļošanu laikā.
— Varbūt tu varētu atgriezties pēc trim mēnešiem, — uz šejienes augusta beigām?
— Un tad uzreiz iet uz skolu? — šausmās iesaucās Monika. — Nu nē! — Viņa atgriezīsies četras dienas vēlāk, un tad viņai būs vēl trīs mēnešu brīvlaiks. Kopumā tas būs garākais brīvlaiks viņas mūžā!
— Nu, dari, kā zini, — beidzot noteica vecmāmiņa un izgāja no istabas.
Līdzko vecmāmiņa bija aizvērusi durvis, Monikai aiz muguras kaut kas nobūkšķēja. Viņa salēcās un apcirtās riņķī.
Bens bija paslējies uz priekšķepām un, saspicējis ausis, ņurdēja.
Sākumā Monika trokšņa cēloni nesaskatīja, bet tad pamanīja, ka uz galda guļ neliels sainītis, līdzīgs tam, ko pirmīt bija atsūtījis Mežsargs.
— Kas tad nu atkal… — noteica Monika, atraisīdama aukliņu, ar kuru sainītis bija aizsiets.
Šoreiz tā nebija kastīte ar koka jenotu.
Viņai saujā, žilbinoši mirdzēdami saules staros, gulēja četri milzīgi dimanti.
Monika apstulbusi uz tiem blenza un tad pamanīja klāt pielikto zīmīti.
Šie ir no aluķēmiem. Viņi jau iepriekš pateicoties par Tavu palīdzību. Teica, ka gribot, lai Tu zinātu — viņi prot izrādīt pateicību. Ko Tu par to domā? Mežsargs.
Monika nedomāja itin neko, izņemot to, ka tur saujā veselu bagātību. Tas lika viņai justies neomulīgi. Bija skaidrs, ka šie ir ārkārtīgi vērtīgi dimanti. Ja aluķēmi bija gatavi viņai tos atdot, varēja nojaust, ka lieta ir nopietna. No vienas puses, protams, visas aluķēmu alas bija pilnas ar šādiem dimantiem… Bet no otras puses — Monika zināja, ka viņi ir neiedomājami skopi un nekad neko neatdos par velti.
Brīdi pasvārstījusi dimantus saujā, viņa ietina tos atpakaļ pelēkajā audekla gabaliņā un paslēpa dziļi atvilktnē.
"Neviens par to pagaidām nedrīkst zināt," Monika nosprieda. "Kad atgriezīšos, tad ari domāšu, ko ar tiem iesākt…"
Pusdienas pagāja kā parasti. Vecmāmiņa ar vectēvu aizrautīgi apsprieda kādu skandālu, par kuru vectēvs bija izlasījis rīta avīzē, un ne viens, ne otrs nepamanīja, ka Monika par kaut ko aizdomājusies.
"Vectēvs doma, ka es braucu pie draudzenes uz laukiem," Monika drūmi domāja, "bet vecmāmiņa ir pārliecinātā, ka dodos uz Mežu atpūsties. Atpūsties… Diez vai par tādu algu kā četri milzu dimanti man kāds ļaus atpūsties…"
Monika jau sāka apsvērt, vai neatdot dimantus aluķēmiem atpakaļ un neatteikties no visa šī pasākuma, bet viņu māca šaubas, vai aluķēmi vispār pieņemtu atteikumu…
"šī lieta ir miglaina un neskaidra," domāja Monika. "Kā viss, kas notiek Mežā. Atliek tikai doties turp un uzzināt, par ko īsti ir runa…"
Beidzot viņa paņēma karoti un sāka ēst zupu.
— .. .paziņoja, ka vienīgais tāds eksemplārs piederot viņam, — satraukti stāstīja vectēvs. — Viņš pat mēģināja to iesūdzēt tiesā, bet kā var iesūdzēt tiesā to, kas jau ir nozudis, un neviens nezina ne kā viņu sauc, ne no kurienes viņš nāk!
— Tu domā, viņš to ir nozadzis? — vaicāja vecmāmiņa.
— Tur jau tā lieta, ka nav, — triumfējoši paziņoja vectēvs. — Šķiet, ka tagad tadi ir divi. Kaut arī līdz šim brīdim tas nevienam nebija zināms. Tas ir gluži kā no debesīm nokritis!
Kādu brīdi visi klusēdami ēda zupu. Monika bija klausījusies tikai pa ausu galam, jo bija iegrimusi pati savās domās, bet tad vectēvs pateica kaut ko tādu, ka viņa izsvieda no rokas karoti.
— Un tas nav vienīgais gadījums. Piepeši visā pasaulē dimantu tirgus strauji pieaudzis. Paskat, Sidnejā pat reģistrēts līdz šim lielākais zinamais dimants… Izskatās, it ka piepeši kāds būtu atklājis jaunas dimantu atradnes. Protams, dimantu cenas tagad sākušas strauji kristies…
Monika klausījās pavērtu muti.
Kas te notika? Izskatījās, ka Mežs nav vienīgā vieta, kur ir problēmas ar dimantiem…
— Kas tur vēl rakstīts? — viņa jautāja.
Vectēvs pasmīnēja un palūkojās uz Moniku.
— Ak, tad tevi arī interesē skandāls ar dimantiem… Nu, nekas jau īsti skaidri te pateikts nav — avīzes paliek avīzes… Kaut kas viņiem jāraksta ir, un tad nu viņi cenšas visu pasniegt ar lielāko troksni. Visticamāk, tā ir gluži pārejoša lieta, — cenas tirgū vienmer ir kāpušas un kritušās. Gan jau tās atkal kāps, un viss bus kārtībā… — viņš pie sevis nosmējās.
Monika sarauca uzacis un turpināja pusdienot. Tam droši vien bija kāds sakars ar to, kas notika Mežā. Tā nevarēja būt sakritība…
Viņai ienāca prātā doma, kas lika pasmaidīt. "Būs jāsaka aluķēmiem, ka ar četriem dimantiem vien ir par maz maksāts… Ja jau tagad dimanti pie mums ir parasta lieta…"
Monika nevarēja vien sagaidīt, kad varēs nokļūt Mežā un noskaidrot, kas īstenībā notiek. Viņa steigšus pabeidza pusdienot un aizsteidzās uz savu istabu.
— Vai tu nevarētu aiziet līdz kioskam un nopirkt vēl kādu avīzi? — vecmāmiņa lūdza vectēvam, kad ari viņi bija paēduši. — Būtu interesanti palasīt, ko par to saka citi.
— Nu, ja tu tā vēlies… — Vectēvs piecēlās no galda. — Jāiet vien būs.
Viņš aizgāja uz istabu pēc naudasmaka, un pēc brītiņa noklaudzēja durvis, vectēvam aizejot.
Vecmāmiņa pa galvu, pa kaklu aizmetās uz Monikas istabu.
— Ātrāk, ātrāk! — viņa sauca, iebrāzdamas istabā, kur Monika jau vilka somai ciet rāvējslēdzēju. — Tikko kā aizsūtīju vectēvu pēc avīzes — mums jādabū tevi prom, iekams viņš nav atpakaļ!
— Nu, tas vis nebūs atkarīgs no manis… — norūca Monika. Viņa vēl arvien nezināja, cikos Meža Veča gatavojas viņu uzņemt Mežā.
— Ātri, ātri! — sauca vecmāmiņa. — Ben, vai tu esi gatavs lielajam ceļojumam?
Bens pielēca kājās un, līksmi ierējies, paluncināja asti. Visi likās satraukti, un suņa intuīcija viņam sacīja, ka tūlīt te notiks kaut kas interesants.
Bet tad vecmāmiņa aizbrāzās uz vannas istabu, Monika ar visu somu metās viņai pakaļ, un suņa sajūsma noplaka. Viņam riebās vannas istaba, jo tajā viņam ne reizi vien bija nācies izbaudīt šaušalīgas, slapjas ūdens šaltis, ko sauca par dušu. Agrāk vismaz vannas istaba bija zaļais gumijas krokodils, ko tik labi varēja kodīt, bet tagad tas bija pazudis… Bija palikusi tikai ienīstā duša.