Bens rūca un, apsēdies uz grīdas, gribēja palikt istabā.
— Ak, nu nāc taču! — nepacietīgi sauca Monika un, sagrābusi suni aiz kakla siksnas, aizvilka sev līdzi. Bens protestēdams ņurdēja, bet tas neko nelīdzēja.
— Fū! — atviegloti izdvesa Monika, kad suns beidzot bija iedabūts vannas istabā, un durvis bija ciet.
— Vai tu tagad iesi vanna? — jautāja vecmāmiņa.
Monika brīdi domāja. *
— Nē, laikam ne. Es nemaz nezinu, vai Meža Veča ir tur, viņā galā. Vispirms palaidīšu ūdeni tāpat un paskatīšos…
— Tev tas jādara veikli, — sacīja vecāmāte, nervozi palūkodamās uz durvīm. — Kuru katru brīdi var pārnākt vectēvs, un es nevaru viņu sūtīt pēc avīzēm ik pa piecām minūtēm…
Monika atgrieza krānu, un vannā ar troksni sāka tecēt ūdens. Vannas caurumu Monika atstāja neaizbāztu, un ūdens, kas ieplūda vannā, gandrīz tajā pašā mirklī arī aiztecēja.
Monika saspringti vēroja vannas caurumu. No pieredzes viņa zināja — ja Meža Veča būs gatava viņus uzņemt, ūdens pie vannas cauruma savērpsies virpulī un aizraus sev līdzi visu, kas tobrīd atradīsies vannā.
Taču ūdens mierīgi plūda melnajā vannas cauruma. Bens neapmierināts gulēja uz grīdas un klusām rūca.
Monika iesvieda vannā somu, lai tā nebūtu jātur rokās. Soma tomēr bija padevusies diezgan smaga.
Tajā brīdī ūdens pie vannas cauruma iešņācās, uzsvieda gaisā niknu mutuli un pazuda kanalizācijā.
— Ahā! — iesaucās Monika.
— Varbūt vajag atgriezt krānu vēl vairāk? — ieminējās vecmāmiņa.
Monika tā arī izdarīja, un ūdens sāka gāzties vannā ar divkāršu sparu. Ap vannas caurumu sagriezās šņācošs ūdens virpulis, un soma skrapšķēdama sāka slīdēt uz vannas cauruma pusi.
— Ir! — Monika iekliedzās un sagrāba Bena kakla siksnu. Suns iesmilkstējās, bet tad vecmāmiņa sāka viņu stumt no pakaļgala, un viņš padevās. Līdzko Monika un Bens bija vannā, soma ar blarkšķi pazuda caurumā.
Kādu brīdi bija miers, bet tad virpulis sagriezās no jauna.
Bens gribēja izrauties, bet Monika bija viņu nogrābusi pārak cieši.
— Drīz tiksimies! — Monika uzsauca vecmāmiņai, juzdama, ka vannas caurums velk viņu uz savu pusi.
— Vēlākais, pēc četrām dienām, — atgādināja vecmāmiņa. Monika ar suni nozuda, un vecmāmiņa, aizgriezusi krānu,
devās ārā no vannas istabas. Tajā brīdi pa durvīm ienāca vectēvs ar veselu kaudzi avīžu.
— Šo tev pietiks visam vakaram un vēl rītritam, — viņš smējās. — Kur tad Monika?
— Ā, Monika lika tev pateikt sveikas. Viņi abi ar Benu jau aizsteidzās, — vecmāmiņa sacīja.
— Tiešām? Dīvaini gan… Kā es viņus varēju palaist garām? Mums taču vajadzēja pa ceļam satikties…
— Nelauzi par to galvu un labāk dod šurp tas avīzes! — līksmi uzsauca vecmāmiņa un paķēra no vectēva avīžu kaudzīti, lai uzzinātu šo to vairāk par neparasto dimantu piepludumu…
OTRĀ NODAĻA
KTSTA T-A
Ai— iebrecas Monika, nokrītot zeme un apdauzot sānus.
Gandrīz vienlaikus atskanēja Bena aprautais kauciens, un suns nobūkšķēja viņai blakus.
— Kas te… — apjukusi ieteicās Monika un paraudzījās apkārt.
Viņa bija Mežā, un viņas soma un suns tāpat. Visapkārt bija
priedēm apauguši sūnaini pauguri, bet aizmugurē slējās Mežsarga māja. Tā izskatījās tāda pati kā pirms pusgada, kad Monika to bija redzējusi pēdējoreiz, tikai sarkanais dakstiņu jumts likās apsūnojis vēl vairāk.
— Ak vai, piedod! — kāds sauca, un Monika atskatījās. Uz viņas pusi skrēja Meža Veča, un garie brūnie svārki pinās viņai pa kājām. Pieskrējusi viņa apkampa Moniku un skaļi nobučoja uz abiem vaigiem. Tad viņa tāpat apskāva un nobučoja Benu, kurš par tik lielu uzmanības izrādīšanu likās gluži apjucis.
— Vai Ruta un pārējie ir jau klāt? — Monika vaicāja.
— Kā tad! Sēž pie Mežsarga un mielojas ar plānajām pankūkām. — Tad viņa nedaudz pieklusināja balsi: — Un vēl viņš viņiem stāsta, kas te pēdējā laikā noticis…
Vienu brīdi Monika apmulsa. — Kas tad te tāds ir noticas?
^AU!
— Kā? — Meža Veča sašutusi iesaucās. — Vai tad tu neko nezini? Mežsargs taču solīja uzrakstīt tev vēstuli! Tā jau es domāju — nevajadzēja uz viņu paļauties, vajadzēja pašai tev visu izstāstīt…
— Ā, tu domā par tiem aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu, — Monika atjēdzās. —Jā, jā, viņš man par to rakstīja.
Lēnām viņas bija sākušas doties uz Mežsarga mājas pusi.
— Man nepatīk tas, kas te notiek, — Meža Veča sacīja, drūmi kratīdama galvu. — Ja aluķēmiem kaut kas ir vajadzīgs, tas noteikti nevar būt nekas labs… Un tagad, kad tu esi klāt, viņi tev mieru neliks. Aluķēmi nerimsies, iekams nebūs savu dabūjuši. Varbūt man vajadzētu tevi šodien pat sūtīt atpakaļ…
— Nu, nē, — iebilda Monika. — Vispirms vajadzētu noskaidrot, par ko īsti ir runa. Var būt, ka tas tiešām ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs.
— Aluķēmiem jau nu noteikti, — Meža Veča pavīpsnādama atteica.
Viņas bija pienākušas pie mājas, un Meža Veča atvēra durvis, Moniku palaizdama pa priekšu. Arī Bens nekavējoties iespruka iekšā un, asti luncinādams, metās pie galda, pie kura sēdēja divi zēni un meitene.
Meitenei bija pusgari, taisni un gaiši mati, un viņa, ieraudzījusi Moniku, pielēca kājās un priecīgi metās viņai pretī.
— Ruta! Tu jau sen šeit? — līksmi smaidīdama, sauca Monika un apsveicinājās ar draudzeni.
— Mēs ar Arvilu ieradāmies pirms kādas stundas, — Ruta sacīja. — Bet Ralfs esot ieradies no paša rīta.
— Jā, — teica zēns ar tumšajiem, cirtainajiem matiem un nebēdnīgu dzirksti brūnajās acīs. — Kā es pēc brokastīm paņēmu rokās grāmatu, tā atjēdzos šeit. Un tad man bija jādodas atpakaļ, lai paķertu somu.
— Nu, es taču nevareju zināt, kurā brīdi katrs no jums bus gatavs ceļam, — kā taisnojoties sacīja Meža Veča. — Sā vai tā — nu jūs visi esat klāt, un cerams, ka šoreiz šeit būs mierīgāk nekā pirms pusgada.
— Nu, nevar zināt, — sacīja Ralfs. Acīmredzot Mežsargs bija paspējis jau kaut ko izstāstīt. — Ja aluķēmi grib, lai Monika skatās ar savu Aci, tad viņiem kaut kas ir aiz ādas. Un, ja tam ir saistība ar dimantu Ciltstēvu, tad tas ir nopietni.
— Tā ir, — piekrita Monika, apsēzdamās pie galda un uzlikdama sev uz šķīvja pankūkas.
Kādu brīdi visi klusām čāpstināja.
— Kā tavas vistas? — Monika vaicāja Meža Večai. — Vai visas noķēri?
— Trīspadsmit, — drūmi noteica Meža Veča. — Divas aiz- spruka, un varu derēt, ka viņas iespruks jenotiem tieši nagos.
— Kur tad jenots? — Monika jautāja, kad bija uzmanīgi pa- raudzījusies visapkārt.
— Kāds vēl jenots? — īgni noprasīja Meža Veča. — Es ļoti ceru, ka te nav neviena jenota. Vai tad Mežsargs atkal rīko jenotiem atvērto durvju dienu?
— Ko? — nesaprata Monika. — Nē, es domāju Rutas jenotu.
— Ak tā, — teica Meža Veča un nicīgi pavīpsnāja.
— Es viņu atstāju mājās, — sacīja Ruta. — Tāpat kā Ralfs savu žurku.
— Šinšillu, — izlaboja Ralfs.
Arī viņš pagājušajā reizē bija ticis pie sava zvēra — milzīgas šinšillas. Ralfu kaitinādami, visi pārējie šinšillu arvien sauca par žurku, bet Ralfs neapnicis ņēmās atgādināt, ka "tā nav nekada žurka".