— Kādēļ tu to neņēmi līdzi? — Monika pajautāja.
— Nu, — mulsi sacīja Ralfs. — Vispirms jau te dažiem nepatīk visādi zvēri… — to teikdams, viņš paglūnēja uz Meža Veču.
— Man nav nekas pret šinšillu, — iebilda Meža Veča. — Jūs ļoti labi zināt, ka es neciešu tikai jenotus.
— Un, otrkārt, — nelicies dzirdam Meža Večas piezīmi, turpināja Ralfs, — viņa kļūst pārlieku liela…
— Ej nu! — Meža Veča sajūsmināta iesmējās. — Viņa jau toreiz bija gandrīz Bena augumā — kāda tad viņa ir tagad?
— Lielāka, — klusām noteica Ralfs un, nodūris skatienu, pievērsa nedalītu uzmanību savai atlikušajai pankūkai.
Meža Veča ķiķināja.
— Es taču uzreiz teicu, ka ar to šinšillu kaut kas nav kārtībā… Un Mežsargs vēl mēģināja ieskaidrot, ka viņa vienkārši ir — padevusies nedaudz lielāka. Nevar zināt, — viņa sacīja Ralfam, — kad viņa vispār pārstās augt! Viņa taču var izaugt tik liela kā zirgs!
No ta, kā Ralfs nosarka, visiem radās aizdomas, ka Meža Veča nav tālu no patiesības. Nu jau ķiķināja arī visi parejie.
— Kā iet Ērlai? — pēc brītiņa jautāja Ruta.
Ērla bija mežabērns, un viņas ar Rutu bija kļuvušas labas draudzenes, jo abas bija dedzīgas daiļslidotājas. Ruta slidoja tik labi, ka mežabērnu sacensības bija ieguvusi pirmo vietu, apsteidzot vietējo čempioni — Riu. Kā papildinājumu balvai Ruta bija ieguvusi arī tiesības izmantot slidotavu saviem treniņiem un tagad nevarēja vien sagaidīt, kad varēs to darīt.
— Ak, jādomā, ka labi, — noteica Mežsargs, atbildot uz Rutas jautājumu. — Viņa bija atnākusi pirms kādas nedēļas, lai noskaidrotu, vai jūs pirmajā jūnijā būsiet šeit.
— Klausies, ko tas aluķēms vel sacīja? — Monika gribēja zināt. — Vai viņš teica, kad atkal atnāks?
— Nē, bet jādomā, ka kuru katru dienu, — attrauca Mežsargs. — Nedomāju, ka viņš būs devies atpakaļ uz Klinšu krāvumiem. Ar kājām tur taču ir vairāki mēneši, ko iet.
— Vai jūs zināt, ka mums ir pilnas avīzes ar skandāliem par dimantiem? — vaicāja Ralfs.
— Kas tad tur īsti notiek? — gribēja zināt Meža Veča.
— It kā nekas īpašs, — sacīja Ralfs. — Tikai piepeši visā pasaulē, šķiet, ir kļuvis divreiz vairāk dimantu nekā parasti. Un tie nav parasti dimanti — visi ir ārkārtīgi lieli un maksā šausmīgu naudu.
— Domā, ka tie varētu but viltoti? — vaicāja Mežsargs.
— Nē, tur jau tā lieta, ka ne. Visi jaunie dimanti ir pavisam
īsti.
— Jā, tas ir jocīgi, — sacīja arī Arvils — zēns ar baltajiem matiem, kas atgādināja gaisīgu pūku mākoni.
— Sagaidīsim aluķēmu un visu izprasīsim, — nosprieda Mežsargs. — Nedomāju, ka būs īpaši ilgi jāgaida.
* * *
Pašā vakarā, kad bija jau gandrīz satumsis, Mežsargs par godu ciemiņiem mājas priekšā sakūra milzīgu ugunskuru.
Vakars bija silts un rāms. Smaržoja pēc svaigām, nesen no zemes izlīdušām sūnām, tomēr smarža nebija tāda kā pavisam agrā pavasarī. Bija jaušams, ka Mežs gatavojas pāriet no pavasara vasarā — krēsla bija dziļāka, zvaigznes spilgtākas, un pūpēžvei- dīgie, kas kā balti spoki spiegdami skraidīja pāri pakalniem, nebija vairs tik pārpilni dzīvīguma kā pavasarī.
Šur tur vidēja mēness suņusēnes, un, jo tumšāks vērtās vakars, jo spilgtāk tās iemirdzējās savas košajās fosforescējošajās krāsās.
Bērni, Mežsargs un Meža Veča sēdēja visapkārt ugunskuram un meta tajā čiekurus, kas tūlīt švirkstēdami satvēra liesmas, drīz pārverzdamies melnos, ragainos ogles gabaliņos.
Tuvējā krūmā vienmuļi dūdoja kāds putns, laiku pa laikam mulsi apklusdams, kad tā monotono dziesmu izjauca garām skrejoša pūpēžveidīgā spalgais kliedziens.
Monika domīgi vērās ugunskurā, kura sarkanās liesmu mēles izlocīdamās vijās augšup tumstošajās debesīs, un domāja. Visbeidzot viņa sacīja: — Es taču nemaz nezinu, vai vēl protu rīkoties ar Aci. Kopš pagajušās reizes neesmu ar to skatījusies.
Meža Veča, kas tikko bija ar kadu sprunguli bakstījusi sagāzušās malkas pagales ugunskurā, satrūkās.
— Kā? — viņa iesaucās, palūkodamās uz Moniku. — Veselu pusgadu tu to neesi lietojusi?
— Nē, — attrauca Monika.
— Tu nu gan… — norūca Meža Veča. — Toreiz tu slepus no Mežsarga un manis lūrēji ar Aci visbīstamākajas vietās, bet tagad vispār neesi to izmantojusi. Vai tad tu to lieto tikai tad, kad gadās iekulties nepatikšanās?
— Protams, nē! — bija sašutusi Monika. — Man vienkārši pēc tās nav bijis vajadzības.
— Nu, nekas, — atsaucās Meža Veča. — Tagad toties pēc tās ir vajadzība aluķēmiem…
Viņi nosēdēja pie ugunskura līdz pat vēlai naktij, kad bija sadegusi pēdējā pagale un ikviens bija izstāstījis pārējiem pēdīgo svarīgo notikumu šī pusgada laikā. Kad viņi devās pie miera, pat pūpēžveidīgie, šķiet, bija likušies uz auss, un nomodā palika tikai
vientuļais dūdotājs tuvējā krūmā.
* * *
Nākamajā dienā Monika, Ruta, Ralfs un Arvils devās uz mežaļaužu ciematu uzmeklēt Ērlu. Pa ceļam viņi paraudzīja, kāds ūdens ir ezerā, kurā viņi bija peldējušies iepriekšēja vasarā, tomēr likās, ka tas nav vēl pietiekami iesilis.
— Re, kur Ērla! — iesaucās Arvils, kad viņi gāja apkārt ezeram.
Patiešām, pa taku viņiem pretī nāca mežaļaužu meitene — to varēja redzēt pa gabalu. Viņai bija gari, kraukļa melni mati, un, kad meitene pienaca tuvāk, kļuva redzamas neparasti spožās acis — zaļas kā kaķim.
— Tā nav Ērla, — drūmi noteica Ruta. — Tā ir Ria.
Tā patiešām bija viņa. Ria — bijusī daiļslidošanas čempione un Ērlas (kopš pagājušam sacensībām — arī Rutas) niknākā ienaidniece. Ria uzskatīja, ka viņa un vienīgi viņa ir pelnījusi čempiones titulu, un nespēja pieņemt domu, ka kāds varētu būt par viņu labāks. Kur nu vēl ārpus-Meža meitene… Turklāt, pateicoties Rutas niknajiem treniņiem, arī Ērlas meistarība bija krietni augusi, un viņa bija palikusi tikai vienu solīti aiz Rias. Tas nu bija kaut kas pilnīgi neiedomājams un Rias pašapziņai nepieņemams…
Ieraugot četrus nācējus, Ria saviebās. Viņa nevarēja nepamanīt, ka Rutai rokā ir maisiņš ar slidām…
— Ko tad jūs te? — viņa klusām vaicāja, kad bērni gribēja paiet viņai garām. — Savas vecāsmātes jūs taču dabūjāt, vai ne? Tad kāpēc gan jus nevarētu atgriezties pie viņām un tur ari palikt?
— Phe! — dusmīgi iesaucās Ralfs, bet Arvils piesarka tā, ka viņa baltais matu ērkulis izskatījās vēl baltāks nekā parasti.
— Nu, vai zini… — iesāka Monika, bet tad Ria viņu pārtrauca.
— Tas jau nu nebija īpaši godīgi, — viņa, aiz niknuma savie- busies, sacīja, tagad skatīdamas tikai uz Rutu. — Tu dabū privilēģijas lietot slidotavu un tad pazudi uz pusgadu! Un mēs bijām spiesti visu šo laiku pierakstīties un gaidīt rindai — Nu jau viņa šņāca — acīmredzot tas bija kaut kas tāds, ko viņai pēdējo gadu laikā nebija nācies darīt.
Ruta nedaudz apmulsa. Tas patiešām nelikās īsti pareizi. Bet Ria — ar niknumā saviebto ģīmi un naida pilno skatienu — nespēja izraisīt nekādu līdzjūtību. Vismaz Rutā noteikti ne. Tāpēc viņa tikai uzmeta Riai izaicinošu skatienu un sacīja:
— Tagad tu vari vairs neraizēties. Es esmu atpakaļ, un slidotava tiks izmantota pēc noteikumiem!