Arvils iesmējās, bet Ria kļuva koši sarkana un nošņākusies aizgāja tālāk, ne reizi neatskatīdamies.
Piepeši Bens, kas strīdiņa laikā bija nolicies zeme pagulēt, pietrūkās kājās un ierējies aizlikās prom pa taku.
— Kas tur ir, Ben? — iesaucās Monika un pusskriešus metās savam sunim pakaļ. Pārējie viņai sekoja. Drīz vien uz takas parādījās vēl viena mežameitene — šoreiz tā patiesi bija Ērla. Viņa gāja pa taku, spārdīdama kādu sprunguli un svilpodama, bet pār plecu viņai bija pārmests zaļš, pūkains dvielis.
— Ērla! — vienā balsī iekliedzās Ruta un Monika un metās viņai pretī.
Kad līksmā apsveicināšanās bija galā un Bens bija vismaz sešas reizes pamanījies nolaizīt Ērlai degunu, Ērla pamāja uz ezera pusi.
— Vai tur aizgāja Ria vai man tikai izlikās? — viņa jautaja.
— Ria — visā savā godībā, — saraukusi uzacis, atteica Ruta. — Viņa ir kļuvusi vēl nejaukaka neka agrak. Vai arī šoreiz man tikai izlikās?
— Neizlikās, — smējās Ērla. — Kopš viņai jāpierakstās uz slidotavu tāpat kā mums, pārējiem, viņa kļūst jo dienas jo briesmīgāka. Varbūt Riai patiešām vajadzētu piešķirt kādu medaļu — ārstnieciskos nolūkos…
— šausmīgi… — nodrebinājās Ruta. — Tādai kā viņa vispār vajadzētu aizliegt slidot…
— Kad jūs ieradāties? — jautāja Ērla. — Vakar?
— Jā, — atteica Monika. — Gaidījām tevi jau vakar vakarā. Mums ir šis tas stāstāms…
— Vakar man vēlu beidzās treniņš, — sacīja Ērla. — Man ari ir daudz kas stāstāms… — Tad viņa pamanīja Monikas zīmīgo skatienu. — Bet kas tad jums? Vai kaut kas atgadījies?
— Kā to lai ņem… — novilka Ralfs un pāris vārdos izstāstīja Ērlai to, ko zināja par aluķēmiem un dimantu Ciltstēvu. Kā arī par tiem dīvainajiem notikumiem ar dimantiem, par ko rakstīja pasaules avīzes. — Vai jums te viss pa vecam? — viņš beidzot jautāja, pabeidzis savu stāstījumu. — Neesat manījuši neko dīvainu?
— Ko tad? — vaicāja Ērla. — Nē, liekas, ka viss ir kā parasti. Izņemot to, ka aluķēmi uzvedas brīnum labi un veselu pusgadu nav izraisījuši nevienu starpgadījumu. Mežaļaudis nesaprot, kas noticis — daži domā, ka viņi varētu būt aizceļojuši.
Monika pasmējās.
— Jā, acīmredzot Vecais viņus toreiz ir pamatīgi iebaidījis, — viņa sacīja.
— Kur tu ej? — piepeši Arvils jautāja Ērlai. — Ezerā ūdens vel ir šausmīgi auksts.
Ērla tikai pasmaidīja.
— Ak, ko nu… Es jau peldos no aprīļa vidus. Bet tagad, kad tur ir Ria, es nemaz negribu turp iet. Mēs varētu iet pa citu ceļu — man nav ne mazākās vēlēšanās iegrimt ar viņu "draudzīgas sarunas"…
Ruta domīgi pašūpoja rokā savu slidu maišeli.
— Es grasījos aiziet paslidot… — viņa ieteicās, un Ērla iebelza sev pa pieri.
— Ak, protams! — viņa iesaucās. — Ejam, man šķiet, mēs tieši pagūsim sastapt treneri — viņam teju, teju beigsies viens treniņš. Zini, Ria nekādi nespēj pārdzīvot, ka palikusi bez privilēģijām uz slidotavu… — viņa tērgāja.
Runādama Ērla bija saķērusi Rutu aiz elkoņa, un abas jau devas slidotavas virzienā.
— Ei, kur tad jūs! — iesaucās Ralfs. — Un ko mēs lai iesākam?
Ruta ar Ērlu samulsušas apstajās. Lidzko runa bija par slidošanu, viņas aizmirsa visu pārējo un ari visus pārējos.
— Ak, — mulsi ieteicās Ruta. — Nu, jūs varat nākt līdzi un paskatīties, kā mēs slidojam…
— Paldies, — ironiski attrauca Ralfs. — Vai ir vēl kādi varianti?
Skatoties daiļslidošanas sacensības un it īpaši Rutas slido-
jumu, arī viņš bija pamatīgi aizrāvies un kliedzis tikpat skaļi kā pārējie. Taču tagad viņš atkal bija tas pats vēsais Ralfs, kuru nekāda muļķīga slidošana nespēja ieinteresēt…
— Varat iet peldeties uz ezeru, — sacīja Ērla.
— Kā tad, — novaikstijās Ralfs. — Ja vien šo piecu minūšu laikā nav atveries kads karstais avots, tā diez vai ir tava veiksmīgākā ideja.
— Nu, tad es nezinu, — paraustīdama plecus, sacīja Ērla. — Dariet, ko gribat.
Un viņas ar Rutu atkal devās tālāk, Ērlai aizrautīgi stāstot par savu jauno programmu, kuru viņi kopa ar treneri Mcrlu cītīgi gatavoja.
— Es iešu viņām līdzi, — ieteicās Monika un aizmetās meitenēm paka], — Savāciet Benu! — viņa vēl uzsauca zēniem, jo dzīvniekus ievest slidotavā bija aizliegts. Ralfs ar Arvilu joprojām stavēja uz takas un muļķīgi noraudzijas.
— Varbūt ejam mēs arī paskatīties, — ieteicās Arvils. — Tu taču zini — Ruta slido tiešām labi.
— Nu nē! — iesaucās Ralfs. — Es taču neiešu tik jaukā dienā sēdēt aukstā slidotavā un skatīties, kā daži slidinās! Ejam mājās! —
un Arvilam nekas cits neatlika kā viņam sekot.
Meitenes tikmēr raitā solī devās uz slidotavu, un drīz vien starp kokiem pavīdēja tās apaļais kupols. Ārpusē pie kokiem bija daži atsevišķi ēzeļi, bet vispār rosība nebija pārāk liela.
— šodien te ir pustukšs, — sacija Ērla. Viņa ieskatījās pulksteni. — Ahā — Mērlam tūlīt beigsies treniņš, varam jau ieņemt vietas! — un viņa aizmetās prom pa gaiteni, kas lokveidā gāja apkārt visai slidotavai. Aiz stikla durvīm gaiteņa galā marmora kāpnes veda augšup un lejup. Kāpjot uz augšu, varēja nokļūt lielās slidotavas skatītāju tribīnēs, bet Ērla un pārējās meitenes devās lejup, kur atradās treniņslidotava.
Brīdī, kad Ērla pavēra slidotavas durvis, treneris — melnīgsnējs, slaids meža vīrs —, sēdēdams pirmajā rindā, kaut ko skaļi sauca, bet uz ledus sīciņa mežameitene izpildīja soļu celiņu ap- kart zālei. Tad viņai samisējās, viņa zaudēja līdzsvaru un nokrita, bet treneris atkal kaut ko kliedza.
Ruta, Monika un Ērla apsēdās vienā no pēdējām rindām.
— Tūlīt jau viņi beigs, — čukstēja Ērla. Un patiešām — pēc kādas minūtes mazā slidotāja nokāpa no ledus un, uzklausījusi, ko viņai saka treneris, devās uz izeju.
Ērla un Ruta sāka kāpt lejā, bet Monika palika sēžam, kur no augšas ledus bija labak pārskatāms. Viņa redzēja, kā treneris Mēris sasveicinās ar Rutu un kaut ko saka. Tad kaut ko pateica Ērla, Ruta uzvilka slidas un izgaja uz ledus.
Monika raudzījās, ka Ruta slido, bet viņas domas klīda citur.
Viņa domāja par dimantu Ciltstēvu un par to, kādēļ tas aluķēmiem ir tik svarīgs. Viņi to bija gaidījuši tik ilgi — tūkstoš gadu, viņi bija sacījuši… Un tagad tas parādās tieši tad, kad šeit ir bijusi viņa, Monika… Bet varbūt tas nemaz nav parādījies… Varbūt aluķēmi grib, lai viņa palīdzētu to atrast… Kādēļ vēl viņiem vajadzētu viņas Aci…? Bet, ja dimantu Ciltstēvs nemaz neatrodas šeit, kā gan viņa to varētu ieraudzīt…? Un, ja tas patiešām ir tik bīstami, kā esot apgalvojis Vecais…
Monika nodrebinājās un piespieda sevi skatīties uz ledu. Tur Ruta patlaban veica kādu prātam neaptveramu lēcienu.
"Kā viņa nēsāsit kājas, krizdama atpakaļ uz ledus," domāja Monika. "Un kā viņai nenoreibst galva, tā griežoties? Turklāt vēl gaisā…?!"
Monika ļoti izbrīnījās, kad Ruta nokāpa no ledus un, brīdi parunājusi ar treneri, kāpa augšup.
— Tik ātri? — Monika jautāja, kad Ērla un Ruta bija sasniegušas viņas rindas līmeni.
— Ātri? — sašutusi iesaucās Ruta. — Kā tu to domā? Es slidoju tik ilgi kā vēl nekad — šķiet, man tūlīt būs gals klāt! — Viņa patiešām izskatījās nogurusi.
Pēc brīža, izgājušas ārā, Ruta un Monika atvadījās no Ērlas un devās atpakaļ uz Mežsarga mājam. Visu ceļu Ruta runāja monologā par to, ka tagad viņa katru dienu varēšot izmantot slidotavu, kad un cik ilgi vien to gribēšot. Monika klausījās tikai ar vienu ausi. Viņa nespēja domāt ne par ko citu kā vien par aluķēmiem.