Kad viņas beidzot bija atnākušas, Ruta, vēl arvien aizrautīgi pļāpādama, pirmā atvēra durvis un devās iekšā…
…un palika stāvam uz sliekšņa kā sastingusi.
— Kas tur ir? — vaicāja Monika un, pienākusi tuvāk, palūkojas istabā.
Viņas acīm pavērās diezgan dīvains skats. Ralfs, Arvils un Meža Veča sakumpuši sēdēja uz divana un izskatijas visai izbiedēti. Bet pie galda lepni kā karalis tronī sēdēja aluķems. Ikvienam, kas aluķēmus redzēja pirmo reizi, pār kauliem pārskrēja šermuļi, un Monikai un Rutai, kas viņus nebija redzējušas jau pusgadu, arī sametās nelāgi ap dūšu.
Aluķēms bija neliela auguma uzkumpis radījums ar lielu galvu, kuras abās pusēs rēgojās lielas, augšdaļa nosmailinātas ausis. Rupjo, sirmo matu ērkulis spurojās uz visām pusēm kā izplūkāts ķērpju kamols, bet slīpās, zaļās acis nekustīgi blenza pretējā sienā. Monikai viņš nedaudz atgādināja ķirzaku. Tagad aluķēms nedaudz pagrieza galvu, un stīvais zaļo acu skatiens pievērsās Rutai un Monikai.
Meitenes nodrebēja. Tad viņas beidzot pamanīja Mežsargu, kurš piesteidzās pie galda, vienā roka nesdams smalku porcelāna tasīti, otrā — kūpošu tējas kannu. Viņš nolika tasi aluķēmam priekšā un, nepārtraukti kaut ko purpinādams, ņēmās liet tēju, bet aiz uztraukuma pusi aizlēja garām. Aluķēms nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību un joprojām nenovērsa skatienu no Monikas.
Kaut ari Monika bija redzējusi aluķēmus daudz biežāk nekā ikviens klātesošais, šāda nedalīta uzmanība viņai nebūt nepatika.
Lēnām viņas abas ar Rutu ienāca istabā un apsēdās atzveltnes krēslos, pēc iespējas tālāk no aluķēma. Aluķēms pagrieza galvu tikai tik, cik bija nepieciešams, lai neizlaistu no redzesloka Moniku.
Mežsargs kā apdullis kukainis skraidelēja pa istabu ar tējas kannu rokās un visiem pēc kārtas piedāvāja tēju. Neviens to nevēlējās.
— Meitene ar Aci, — čerkstošā balsī svinīgi ierunājās aluķems. — Esmu nācis lūgt tavu palīdzību.
Monika skatījās uz aluķēmu, gaidīdama, kas būs tālāk. Ilgi viņai nebija jāgaida.
— Ir noticis kas ārkārtējs, — sacīja aluķēms. — Citādi nebūtu iedrošinājies tevi traucēt.
Monika pamāja ar galvu. Visi aizturētu elpu klausījās. Mežsargs bija sastindzis pie galda ar tējas kannu rokā, un no tās snīpja uz galda pilēja tēja. Pakš… pakš… pakš… Neviens to pat nepamanīja.
Aluķēms runāja tikai ar Moniku. Likās, ka pārējos viņš vispār neredzēja.
— Tu laikam esi dzirdējusi teiksmu par dimantu Ciltstēvu, — viņš sacīja.
Monika atkal pamāja ar galvu.
Aluķēms turpināja runāt. — Nezinu, cik daudz tu no tās zini, tāpēc pastāstīšu tev teiksmu visā pilnībā.
Viņš uz brīdi apklusa un sastindzis blenza kaut kur Monikai virs galvas. Ja zaļās acis joprojām nebūtu vaļā, varētu domāt, ka viņš ir iemidzis.
— Tas nav stāsts par dimantu Ciltstēvu vien. Tā ir teiksma par Meža izcelšanos, par to, kā viss sākās, kā turpinājās. Tai nav beigu, jo pat šodien nekas vēl nav beidzies.
Tā aluķēmu Vecais iesāka savu stāstu.
— Pašā sākumā bija bezgalīgs tukšums. Bija vajadzīgs biljoniem gadu, lai tas beidzot sāktu pārversties. Vēl pēc biljoniem gadu radās pirmās pasaules, taču tajās nebija ne zemes, ne debesu, ne jūras — itin nekā. Kā kailas akmeņu un smilšu lodes tās vientuļi brāzās cauri tikpat vientuļajam Visumam.
Taču tad uz vienas no pasaulēm no kādas sīkas ūdens lāsītes radās upes, jūras un okeāni, kuros peldēja pirmās dzīvās radības — mazmazītiņi, aļģēm līdzīgi dzīvnieciņi. Kādu laiku nekas nemai- nijas. Bet tad netālu no šīs pasaules uzsprāga kāda zvaigzne, un okeāna dziļumā mītošie mazie dzīvnieciņi atžilba no miljoniem gadu ilgā sastinguma.
Pasaule tik ilgi bija bijusi tukša, ka tagad viss notika apbrīnojamā ātrumā. Mazie dzīvnieciņi vairojās un mainījās, līdz atstaja okeānu un nokļuva uz sauszemes. No viņiem radās visi augi un ari dzīvnieki, kas ar skubu metās apdzīvot plašos, mūžzaļos pasaules mežus.
— Un kur tad dimantu Ciltstēvs? — nepacietīgi ievaicājas Arvils.
Aluķēmu Vecais pievērsa viņam savu stingo zaļo acu skatienu.
— Tev jāmācās būt pacietīgam, — viņš teica, un Arvils tikko manāmi sarāvās. — Nekas nenotiek uzreiz, un pienāks laiks ari dimantu Ciltstēvam.
Viņš turpināja stāstu.
— Kad Mežs jau sāka izskatīties pēc apdzīvotas planētas, te ieradās kringi no Tālās zvaigznes. Tie bija savādi radījumi, kas pēc izskata nedaudz atgādināja cilvēku. Viņu galvas bija zvīņām klātas, tāpat ka viss ķermenis. Viņu izskats bija neparasts, un viņu izturēšanas — neizprotama. Teiksma stāsta, ka, pavadījuši kādu laiku Mežā un neatraduši nekā ieveribas cienīga, viņi devušies prom. Taču aiz sevis viņi atstāja sešas milzīgas akmens skulptūras Šalkojošās jūras krastā…
— Kas tās par skulptūrām? — pārtrauca Arvils.
— Tās ir diezgan baisas. Darinātas no ogļu melna akmens, tās gluži kā dzīvas izaug no klinšainās nogāzes un met savas garās ēnas pari viļņiem. Seši baismīgi krūšutēli — tie ikvienam liek nodrebēt un atgādina par kringu visuresošo varenību…
— Kāpēc? — jautāja Arvils.
— Ko — kāpēc? — nesaprata aluķēms un blenza uz Arvilu ar savu stīvo, zaļo aci.
— Kāpēc tās ir tik baismīgas?
— Ak, tā… To patiešām ir grūti izskaidrot… Vienkārši uz tam neviens nespēj mierīgi noskatīties. Būtībā jau tajās nekā baismīga nav — nedaudz savādas, iegarenas galvas… Nekā tāda… Bet no tam vedi īpaša svešādība… Šīs skulpturas ir svešas… Ja, ja, tas ir īstais vārds.
— Tāpēc, ka tās radījuši atnācēji no citurienes? — mirdzošam acīm vaicāja Ralfs.
— Jā, un es domāju, ka tieši tāpēc no tām izstaro kaut kas mums pilnīgi nepieņemams.
— Tu domā, ka tad, kad mēs iemācīsimies pieņemt skulptūras, mēs izpratīsim ari pašus kringus? — jautāja Arvils.
Aluķēmu Vecais nespēja noslēpt izbrīnu skatiena, ko viņš uzmeta Arvilam.
— Nu, nē, diez vai mēs jebkad izpratīsim kringus… Bet zināma taisnība tev, jādomā, ir…
Tad viņš turpināja savu stāstu: — Nu labi, klausieties tālāk… īstā teiksma taču vel tikai priekšā. Tas notika tad, kad Mežu jau apdzīvoja trogloditu senči. Viņi toreiz ieguva akmeņogles. Kādu dienu viens no trogloditiem drūmajās akmeņogļu raktuvēs uzdūrās mirdzošam akmenim. Tas gulēja uz grīdas kādā no alām un izstaroja tādu gaismu, ka parasti tumšā ala zaigoja žilbinoši balta. Pārsteigtais troglodīts uzmanīgi paņēma savādo akmeni rokā. Kā par brīnumu, tas bija pavisam vēss un ciets — gluži kā parasts akmens. Viņš aiznesa neparasto atradumu pie pārejieni, un tad notika pats brīnumainākais. Neviļus akmens izkrita trogloditam no rokam un krizdams atsitās pret vairakām akmeņoglēm. Tajā pašā mirkli ogles, kuram bija pieskāries savādais akmens, pārvērtās un kļuva tikpat spožas un mirdzošas.
Ta radās pirmie dimanti.
Turpmāk ikviena ogle, kurai pieskārās dimantu Ciltstēvs, pārvērtās par dimantu, un troglodīti iemanījās darināt no tiem skaistas rotas. Bet tad pienāca brīdis, kad dimanti vairs neradās. Ogles palika ogles, lai kā troglodīti ap tām nopūlētos. Neilgi pēc tam dimantu Ciltstēvs pazuda.
— Un tas ir viss? — jautāja Arvils.
— Ar to viss tikai sākās, — atbildēja aluķēms, kurš šķita iegrimis drūmas atmiņās. — Izrādījās, ka Mežs nav vienīgā pasaule, kurā bija radusies dzīvība. Līdzīgi bija radušās vēl vairākas pasaules, jo Visums taču bija bezgalīgi plašs. Bija vēl kāda pasaule — tās iedzīvotāji sauca to par Zemi. Un pēc kāda laika troglodīti saprata, ka Mežs un Zeme pastāv vienlaikus vienā un tajā pašā vietā, tikai jāprot pāriet no vienas pasaules otra. Ar laiku viņi šo māku apguva.