— Nopratuši, ka mēs neko nesaprotam, tas, kurš laikam bija pats galvenais dofors, atvēra lādīti. Tur iekšā gulēja tas pats apaļais akmens, par kuru viņi bija stāstījuši. Zaļi visu laiku bija apgaismojusi blāva gaisma, bet tagad no akmens izšāvās baltu staru kūlis. Tad dofors pagrāba sloksnes un atkal metās mums kaut ko skaidrot, bet nekas skaidrāks nekļuva.
Pec kāda laika viņi nosprieda, ka mēs tikai izliekamies, ka nesaprotam, par ko ir runa, un sāka mums draudēt. Viņi sazīmēju slokšņu sloksnes ar bildēm, kas notiks, ja mēs viņiem nepalīdzēsim. Lai atriebtos, viņi iznicinās visu Mežu, jo esot ieguvuši pietiekami daudz enerģijas no apaļā akmens…
Tito atkal bija sācis nemierīgi trīņāties un pie pēdējiem Orles vārdiem metās staigāt šurpu turpu. Arī Monika nejutās diez cik omulīgi, tāpat arī visi pārejie. Iespējams, tas par to Meža iznicināšanu bija tirā lielība, bet tikpat labi iespējams, ka ne…
Orle turpināja runāt.
— Un, kad ari uz to mēs nekādi nereaģējām, viņi nolēma mūs piekukuļot. Viņi aizveda mus uz telpu, kas bija pilna ar dimantiem, un solīja pasakainas bagātības, ja mēs viņiem palīdzēsim. Bet dofori likās neganti. Biju un vel aizvien esmu pārliecināts, ka, pat ja mēs izdarītu to, ko no mums prasīja, viņi vienalga Mežu iznīcinātu. Viņi izskatījās pēc tādiem, kas deg nepacietībā izmēģināt savu jauniegūto spēku. Tādēļ vienīgais, ko mēs varējām darit, bija — nedarīt neko, pat ja mēs saprastu, ko viņi no mums grib.
— Un kā jūs tikāt projām? — piepeši vaicāja Ralfs, piemēzdams vel kādu zaru atkal izdziestošajam ugunskuram.
— Tūlīt pastāstīšu, — atteica Orle. — Kādu dienu, kad atkal tikām vesti uz lielo zāli — mūs vienmēr veda abus kopa —, kaut kas atgadījās. Piepeši pa allaž kluso koridoru sāka šurpu turpu skraidelēt dofori, satraukti sasaukdamies savā dīvainajā valodā. Aizvien lielāki bari brāzās uz lielās zāles pusi, un ari mūsu sargi kļuva nervozi. Visbeidzot viņi ar žestiem nepārprotami lika mums gaidīt turpat, un paši aizmetās līdzi pārējiem. Brīdi mēs ar Tito stāvējām, nezinadami, ko iesākt, bet pa to laiku juceklis kļuva aizvien lielāks. Tad nospriedām — vai nu tagad, vai nekad — un devāmies pa koridoru atpakaļ. Dofori brāzās mums garām pretējā virzienā un ik pa brīdim mums kaut ko pikti uzkliedza — laikam maisījāmies viņiem pa kājām. Bet neviens pat nedomāja mūs aizturēt.
Mēs gājām labu laiku un, kad koridors bija kļuvis tukšs, metamies skriešus. Mums neticami paveicās. Bijām skrējuši, tikai paļaujoties uz intuīciju, un tā mūs nepievīla. Pēc kāda laika sajūtām tādu kā vēja pūsmu, un gaiss sāka svaigi smaržot — kā rnedz smaržot gaiss pie jūras. Un tad baltā akmens tunelis beidzās un turpinājās kā parasta smilšu ala. Pēc pāris mirkļiem mēs nonācām juras krastā.
Visi noelsās. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc kringi lika viņiem doties uz Šalkojošās juras pusi. Acīmredzot tur bija vēl viena ieeja doforu mītnēs.
— Ala, no kuras mes iznācām, bija veikli paslēpta zem kapas un aizaugusi ar piekrastes vitoliem. Nevienam nemūžam neienāktu prātā līst tajā koku mudžekli, — Orle teica. — Un kopš tā laika mēs klīstam pa Mežu. Mums palaimējās, jo vienā no koridoriem, pa kuriem skrējām, bija nosviesta balta soma, kurā bija kaut kas līdzīgs šķiltavām un pāris to viņu skrandaino metellšu — tā mums vismaz bija ar ko naktīs apsegties.
— Vai jums neviens pakaļ nedzinās? — jautāja Ralfs.
Orle ar Tito saskatījās, un Orle paraustīja plecus.
— Šķiet, ka ne. Mēs jau arī centāmies nepievērst lieku uzmanību — ugunskuru kurinājām tikai tad, kad vajadzēja izžāvēt lietū samirkušās drēbes. Diez vai viņi būtu mus atraduši, pat ja būtu mēģinājuši sekot. Baltajos koridoros saimnieki ir viņi, taču šis ir mūsu Mežs, un mēs prastu no viņiem paslēpties.
Tito visu laiku bija klusējis un ļāvis Orlem runāt vienam pašam, bet likās, ka tagad viņš grib bilst kādu vārdu. Viņa platās acis iepletās vēl platākas, un viņš jau atvēra muti, bet tad pārdomāja un atkal to aizvēra.
— Tāpēc, — Orle teica, — mums steidzami jānokļūst mūsu ciemā, lai brīdinātu ļaudis. Mums ir kaut kas jādara, citādi tie jukušie dofori kaut ko nodarīs Mežam!
Mežsargs ar Meža Veču saskatījās.
Monika pieliecās pie Ralfa un nočukstēja: — Ko lai mēs darām? Vajadzētu viņiem kaut ko pastāstīt, citādi viņi aizies pie mežaļaudīm un sacels pamatīgu traci…
Ralfs sēdēja domīgs. Viņš saprata, ka, no vienas puses, Monikai ir taisnība. Un iespējams, ka šie abi varētu viņiem palīdzēt, kad viņi bus nokļuvuši pie doforiem.
Ari Mežsargs ar Meža Veču klusām sačukstējās, un tad Mežsargs sacīja Orlem un Tito: — Atvainojiet mūs uz mirkli, mums šis tas jāapspriež.
Pamājis aluķēmu Vecajam un bērniem, viņš devās uz telts pusi un, kad visi bija sanakuši, vaicaja: — Nu, ko mēs darīsim?
— Es domāju, vajadzētu viņiem visu izstāstīt, — sacīja Meža Veča.
— Katrā ziņā mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņi visu izstāsta mežaļaudīm un tie brāžas šurp. Baidos, ka tad dofori viņus visus piebeigs.
— Tā varētu būt, — sacīja aluķēmu Vecais, un visi uz viņu paskatījās. — Piekrītu, ka vajadzētu viņiem šo to izstāstīt, lai aizkavētu no došanās pie mežaļaudīm. Tomēr nevajadzētu viņiem stāstit pilnīgi visu. Mēs taču nezinām, kas viņi ir par ļaudīm…
Monika nodomāja, ka to nu gan viņi zina ļoti labi — nekādi lāga ļaudis jau nu viņi nebija…
— Tādēļ ierosinu darīt tā, — teica Vecais. — Pastāstīsim viņiem, ka mēs ejam atgūt dimantu Ciltstēvu, bet pagaidām neteiksim neko par Monikas Aci un to, ko grasāmies darīt ar dimantu Ciltstēvu, kad būsim pie tā tikuši.
— Un kā ar kringiem? — vaicāja Arvils. — Vai par viņiem teiksim?
— Nu, ja jau mēs šā vai tā grasāmies viņus drīz satikt — un ja šie abi nāks mums līdzi —, tad jau jāstāsta vien ir.
Tā norunājuši, visi devās atpakaļ pie Orles un Tito, kuri viņus gaidīja pie ugunskura. Mežsargs uzņēmās runātāja lomu un izstāstīja gandrīz visu, veikli noslēpdams faktus par Monikas Aci un senajiem uzrakstiem, kas vēstīja, kā nogādāt dimantu Ciltstēvu atpakaļ sākotnē.
Kad viņš bija beidzis, Orle ar Tito izskatījās visai apjukuši. Viņi blenza gruzdošajās oglēs, un Orle neticīgi šūpoja galvu. Tito kasīja galvu tik bieži, ka viņa melnais matu ērkulis izspūra uz visām pusēm.
— Nu, tad jau viss ir skaidrs, — Orle beidzot sacija. — Mums jādodas pie doforiem un jānočiepj viņiem tas dimantu Ciltstēvs, lai viņi nepaspētu sadarīt nezin ko.
— Bet ja nu viņi aiz dusmām patiešām iznīcina Mežu? — baiļojās Meža Veča.
— To viņi varētu izdarīt jebkurā gadījumā, — atgādināja Mežsargs. — Un tomēr labāk, ja dimantu Ciltstēva viņiem vairs nebutu, vai ne tā?
Meža Veča piekrita, ka tā gan.
Piepeši ierunājās Tito: — Bet kā tad sanāk? Mes tagad dosimies atpakaļ pie doforiem? — Viņa balss bija klusa un drebelīga.
Orle apstiprināja, ka tieši to viņi tagad darīs.
— Bet man mājās ir vecāki… un brālis… — vārgi ieteicās Tito. — Viņi domā, ka esmu miris… Man vajadzētu viņiem paziņot, ka ar mani viss kārtībā…