Bet Orle tā paskatījās uz Tito, ka viņš nodūra galvu un sāka kodīt lūpu.
— Nebūs nekādas iešanas mājās, — bargi noteica Orle. — Vai tu nesaproti — ja mēs neatdabūsim dimantu Ciltstēvu, ari taviem vecākiem un brālim var pienākt pēdējā stundiņa?! Kad dofori sāks demonstrēt savu spēku, viņi nesaudzēs nevienu!
Meža Veča un Mežsargs pārmija skatienus.
— Varbūt… khmm… — krekšķināja Meža Veča, — varbūt mēs patiešām varētu ļaut Tito iet uz mājām… Gan jau paši kaut kā tiksim galā…
— Nekādā gadījumā! — iesaucās Orle. — Viņš nāks mums līdzi. Atceries, — viņš draudīgi palūkojās uz Tito, — kas notiks tad, ja nedarīsim to, kas mums jādara!
Tito sarāvās pavisam maziņš un palocīja galvu. Monika nojauta, ka viņš patlaban domā, kāds izskatītos Mežs, ja dofori mestos to postīt…
Tā nu viss bija izlemts. Nakamajā ritā viņi turpinās ceļu, un Orle ar Tito dosies viņiem līdzi.
* *
Divas dienas viņi tikai brauca. Ozolu un kļavu mežu nomainīja priežu sils, un kariete šāvās pāri līganajiem pakalniem, kas atgādināja tos, pie kuriem atradās Mežsarga māja. Par laimi, laiks pieturējās silts un skaidrs, tā ka pēc karietes jumta nebija nekādas vajadzības. Ralfs bija ierosinājis to sadedzinat, lai tas neaizņemtu tik daudz vietas, bet Meža Veča viņam uzbrēca, ka saplosīta taču ir tikai plēve — pašai koka konstrukcijai neesot ne vainas. Ralfs gan zīmīgi paskatījās uz nepārprotamām knābju cirtienu pēdām, kas bija palikušas kokā kā dziļas skrambas, bet Meža Veča izlikās, ka neko nesaprot…
Tagad, kad viņiem bija pievienojušies Orle ar Tito, kariete atgādināja vienu no tām daudzajām brētliņu bundžām, kas viņiem bija līdzi. Ar to atšķirību, ka brētliņas nebija saspiestas tik cieši… Orle sēdēja priekšā starp Mežsargu un aluķēmu Veco, joprojām neizrādīdams pret viņu nekādu īpašo netīksmi. Tito bija apsēdies aizmugure blakus Arvilam. Laiku pa laikam Arvils mēģināja uzsākt ar viņu sarunu, bet Tito tikai kaut ko nopurpināja un sāka acīm redzami nervozēt, dididamies un kasīdams galvu. Tad Arvils saprata, ka jāliek viņš mierā, un turpmāk runāja tikai ar Rutu, Moniku un Ralfu.
— Vai jūs atceraties ceļu līdz tai lielajai zālei? — reiz Orlem vaicāja Mežsargs. — Acīmredzot viņi glabā dimantu Ciltstēvu tieši tur.
— Daļēji, protams, atceramies, — Orle atbildēja. — Protams, toreiz bēgot, mēs īpaši necentāmies iegaumēt ceļu, bet esmu pārliecināts, ka, atkal nokļūdams tur, es varētu aiziet līdz lielajai zālei.
Vēlāk telti, kad Orles un Tito nebija tuvumā, Mežsargs bija parunājis ar Moniku, un viņi bija nolēmuši, ka ceļš līdz lielajai zālei būs vispirms jaatrod ar Acs palīdzību, un tikai tad jādodas iekšā pašiem.
— Tāpat kā toreiz aluķēmu alās! — iesaucās Monika un tad aprāvās, atcerēdamās, ka aluķēmu Vecais sēž tepat blakus. Viņa nekādi nevarēja pierast saukt viņus par troglodītiem. Pat kad Vecais bija tuvumā, vārds — aluķēmi — vienmēr paspruka, pirms vēl viņa paspēja pie ta piedomāt…
Astotās dienas vakarā Mežsargs sāka dīdīties ta, it kā Tito neredzamas blusas būtu pārceļojušas pie viņa, un, pavicinājis gaisā karti, sacīja: — Ja acis mani neviļ, mums driz vajadzētu sasniegt juru. Tagad apstājoties uz nakšņošanu, vēlakais, rīt ap pusdienlaiku mēs nonāksim pie melnajām statujam.
— Brīnišķīgi, — nogurušā balsi sacīja Meža Veča. Viņa gan izklausījās tā, it kāds būtu paziņojis, ka viņi tuvojas soda izpildes vietai — nekādu sajūsmu viņas balsī pie labakās gribas saklausīt nevarēja. — Manas rokas ir beigtas, kājas tāpat, bet sprandu es vispār vairs nejūtu, — Meža Veča sūrojas. — Vai mana galva vēl ir uz pleciem?
Aizmugurē sēdošā Monika teica, ka esot gan. — Kaut gan pilnīgi droši es to apgalvot nevaru, — viņa smīkņādama piebilda.
— Tā zināmā mērā atgādina iesaiņotu briežgaļas gabalu…
— Pilnīgi iespējams, — melanholiski atsaucās Meža Veča.
— Pilnīgi iespējams… Tieši tā es jūtos — it kā mana galva būtu pārvērtusies par milzīgu žāvētas briežgaļas gabalu…
— Ko jūs tur pļāpājat?! — sauca Mežsargs. — Vai kāds vispār dzirdēja, ko es teicu?
— Kā tad! — Bez šaubām! — atskanēja no blakus sēdošajiem un no aizmugures.
Bet Ralfs piebilda: — Tu teici, ka, ja acis tevi neviļ, mēs drīz būšot pie jūras. Un tas nozīmē, ka, ja acis tevi tomēr viļ, mēs varbūt esam pavisam citā Meža malā.
Arvils sāka ķiķināt, bet Mežsargs noskaities nosvieda karti un kompasu zemē.
— Nu, tagad mēs pavisam noteikti pusdienlaikā jūru neierau- dzīsim, — secināja Ralfs, un Mežsargs nošņākdamies atkal sagrāba karti.
— Mieru, mieru! — sauca Meža Veča. — Tūlīt mēs apstāsimies, un visi varēs atpūsties un izgulēties. Šādā noskaņojumā mēs nekādā ziņā nevaram doties tālāk, — viņa pie sevis noteica.
Kad viņi bija uzslējuši telti un iekārtojušies uz gulēšanu, aluķēmu Vecais no sava kakta klusām pasauca Moniku. Viņa izlīda no sava guļammaisa un piegāja pie Vecā.
— Tev japaskatās ar Aci, — viņš sacīja. — Ja rīt mēs būsim pie statujām, tev jābrīdina kringi.
Tā kā Orle, Tito, kā arī pūpēžveidīgais gulēja ārā, jo teltī visiem nepietika vietas, Monika droši varēja skatīties ar Aci turpat. Viņa aizvēra acis, iedomādamās sev pazīstamo kringu, un pēc pāris sekundēm, sajuzdama ap sevi vēsāku gaisu, atkal tās atvēra.
No telts vairs nebija ne vēsts. Viņa atkal atradās kringu mītnēs, tikai šoreiz stāvēja apaļajā telpā, kurai visapkārt bija durvis. Viss likās tukšs un kluss, un Monika bridi mīņājās, domādama, uz kurieni lai iet. Taču, tā kā viņa nezināja, kura no daudzajām istabām piederēja viņai zināmajam kringam, atlika tikai doties uz sapulču telpu un cerēt, ka tur kāds būs.
Viņa devās uz sienā iegremdētajām durvīm un atvēra tās.
Balti apgaismota sapulču zāle bija pilna ar kringiem, tā ka nebija nevienas brīvas vietas. Zāles priekšā stāvēja kāds krings un teica runu, bet pie melnā galda sēdēja vēl piecas melnās būtnes. Monika nosprieda, ka tas daudz neatšķiras no doforu padomes, par kuru bija stāstījis Orle.
Kādu mirkli viņa stavēja nepamanīta, un neviens viņai uzmanību nepievērsa. Tad piepeši runātājs aprāvās un, piegājis pie galda, kaut ko sacīja tur sēdošajiem. Tie pamāja ar galvu, un krings devās pie durvīm — tur, kur stāvēja Monika. Ieskatījusies uzmanīgāk, meitene pazina kringu, ar kuru bija tikusies nu jau divas reizes. Uz Moniku viņš neskatījās, jo nevarēja zināt, kur tieši viņa atrodas, bet Monika sadzirdēja, ka viņš saka: — Iziesim ārā, šeit mēs nevaram runāt.
Tad krings devās ārā pa durvīm, un Monika viņam sekoja, līdz viņi iegāja kādā telpā, kas bija mazāka par sapulču zāli, bet citādi tai visai līdzīga. Arī šeit gar sienu stāvēja krēsli, bet priekšā — galds, uz kura bija sakrautas kaut kādas melnas plāksnes.
Krings apsēdās uz viena no krēsliem un vaicaja: — Vai tu esi
šeit?
— Jā, — Monika atteica. — Gribēju pateikt, ka mēs rit būsim
klāt.
— Tas ir labi, — sacīja krings. Viņš bija saraucis pieri un likās noraizējies. — Ļoti labi. Ir arī pēdējais laiks.
Monika juta, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajag, jo parasti mierīgais krings šoreiz šķita stipri satraukts.
— Vai kaut kas noticis? — Monika vaicāja.
Krings satrūkās. — Vai tu ko teici? Biju aizdomājies un īsti nekoncentrējos uz tavām domām. Vai tu nevarētu atkārtot vēlreiz?