— Es jautāju, vai kaut kas ir noticis, — atkārtoja Monika.
Krings pamāja ar galvu, apstiprinadams, ka šoreiz viņš ir
sapratis.
— Baidos, ka kuru katru mirkli var notikt. — Viņa atbilde izskanēja visai drūma toni. — Ir pēdējais laiks atņemt doforiem dimantu Ciltstēvu, citādi viņus vairs nebūs iespējams kontrolēt. Mums ir aizdomas, ka viņi kaut ko jau uzsākuši… Bet nevaru par to runāt, pirms mēs neesam pilnīgi pārliecināti.
Monika gribēja izdibināt, ko tad īsti dofori ir izdarījuši, bet krings neko nestāstīja.
— Nevēlos novirzīt tev uzmanību, — viņš sacīja. — Gribu, lai tu spēj koncentrēties uz Aci tāpat kā līdz šim un lai tev nekas nejauktu prātu.
Brīdi viņi klusēja, un tad krings atkal ierunājās.
— Apaļais akmens ir tāda savāda lieta… — viņš domīgi sacīja. — Iespējams, ka tam, kas ar to tagad notiek, ir kaut kāda jēga…
— Kam? — nesaprata Monika.
— Tam, ka tagad tas ir spējigs atdot uz ārpusi enerģiju, kas agrāk tika izmantota, lai saturētu kopā tos, ko jūs saucat par dimantiem, — paskaidroja krings.
— Kā tā?
— Tā enerģija ir spēks, — sacīja krings. — Un spēks var tikt izmantots dažādi. Ari jūs, cilvēki uz Zemes, nespējat iztikt bez tā spēka, ko jums dod saule, ūdens un vējš. Jūs to izmantojat, lai tiktu pie elektrības, un elektrību — lai apsildītu mājas, lai tiktu pie gaismas un visa kā cita tikpat svarīga. Ar to es gribēju teikt, ka spēku var izmantot arī derīgiem mērķiem, un, iespējams, tieši tam apaļais akmens bija paredzēts.
— Ko tad mums vajadzētu darīt? — jautāja Monika. — Dabūt akmeni un likt to lietā pašiem?
— Ak, nē, — satraucās krings. — Nekādā gadijumā! Mums tas jādabū atpakaļ troglodītu alās — tā kā teikts senajos uzrakstos. Mes nedrīkstam paši ķerties akmenim klāt — mēs taču neko par to īsti nezinām. Mēs nezinām, kas tā par enerģiju un kā to var izmantot. To zināja tikai tie senie ļaudis. Un varbūt pat viņi nezināja… Tiksimies rīt mežā pie statujām, — viņš piepeši pārtrauca sarunu un izgāja ārā, atstādams Moniku vienu pašu.
Monika jutās neomulīgi, stāvēdama šajā melnajā, padrūmajā telpā, un tūlīt aizvēra acis, lai atgrieztos pie savējiem.
Vienā mirklī viņa bija atpakaļ teltī un izstāstīja par sarunu ar kringu. Meža Veča stipri satraucās.
— Kā tad tā?! Dofori dara kaut kādas negantības, un viņi mūs pat nepabrīdināja! Tas nu gan nav diez cik tālredzīgi.
— Viņš negribēja, lai man būtu grūti koncentrēties, — paskaidroja Monika.
— Tatad tas, ko dara dofori, varētu novirzit tavu uzmanību, ja tu par to uzzinātu, — drūmi secināja Meža Veča. — Tas nav labi, un man tas nepavisam nepatīk. Tev vajadzēja viņu piespiest izstāstīt kaut ko vairāk.
— Es nevaru viņu piespiest, — sacīja Monika. — Tas būtu tāpat kā mēģināt pierunāt pūpēžveidīgo pastāstīt, kur viņš slēpj savas olas.
Bet aluķēmu Vecais bija par kaut ko aizdomājies. Viņš sēdēja, gluži sastindzis, un kopš Monikas stāstītā nebija bildis ne vārda. Tagad viņš, joprojām stingu skatienu blenzdams kaut kur tukšumā, lēnām sacīja: — Tātad visa tā būšana ar dimantu Ciltstēvu nemaz nav tik vienkārša. Mēs sākumā domājām, ka tas, kurš tagad to izmantos, tiks pie liela spēka. Liela, iznīcinoša spēka. Bet mēs nebijām centušies izprast, ko tas īsti nozīmē… Jo spēks pats par sevi nav nekas… Viss ir atkarīgs no tā, kā to liek lietā…
— Ko viņš tur runā? — Arvils pačukstēja Ralfam.
— Nezinu. — Ralfs paraustīja plecus. — Man liekas, neviens no viņiem īsti nesaprot, ne kas tas dimantu Ciltstēvs īsti ir, ne ko ar to iesākt — tur tā nelaime.
Mežsargs visu laiku kopš Monikas sarunas ar kringu bija klusējis un ari tagad sēdēja, kaut ko drūmi domādams. Viņš nejutās diez cik omulīgi, kad sarunas grozījās ap kaut ko tik ārkārtīgi dīvainu kā dimantu Ciltstēvs, kurš turklāt vēl bija radies tepat, viņa paša dzimtajā Mežā.
Monika nožāvājās, un Mežsargs izmantoja to kā ieganstu, lai pieliktu punktu visām sarunām. — Tagad gan jāliekas gulēt, — viņš sacīja. — Rīt mums būs grūta diena — līdz pusdienlaikam jātiek līdz statujām, un ej nu sazini, kas vēl notiks pēc tam… — To pateicis, viņš ielīda savā guļammaisa un pagriezās pret telts sienu.
Arī pārējie sekoja viņa piemēram, un drīz vien visi gulēja.
* * *
Rīts vēl nebija paspējis kārtīgi uzaust, kad Meža Veča jau trieca visus augšā. Viņa pati izskatījās pavisam neizgulējusies, itin kā visu nakti nebūtu ne acu aizvērusi, un Monikai bija aizdomas, ka tā arī bija. Izspūrušiem matiem un aizpampušām acīm Meža Veča klupdama krizdama tenterēja apkārt pa telti, visus modinādama.
Monika izlīda no sava guļammaisa un sarāvusies izgāja ārā.
Rīts bija gaužām vēss un pavisam pelēks.
Zāle bija mitra no rasas, un Monikas kājas acumirkli izmirka cauri slapjas. Toties putni dziedāja pilnā balsi, itin kā viņus netraucētu ne tas, ka bija tik auksts, ne tas, ka tik slapjš. Debesis aizsedza pelēka dūmaka, un tā bija viena no tām dūmakam, kas vēlāk var vai nu izklīst, vai arī pārvērsties tikpat pelēkā vienlaidu mākoņu blīvā. Monika stāvēja drebinādamās un cerēja, ka šoreiz tas izrādīsies pirmais variants…
Viņa ierapoja atpakaļ teltī. Tur bija tik omulīgi silts, ka Monika ilgojās ielīst savā iesildītajā guļammaisā un pagulēt vēl pāris stundiņu.
Diemžēl tas bija pilnīgi neiespējami, jo Meža Veča šaudījās apkārt pa telti kā nikns seržants starp jauniesauktajiem, grūzdama dunkas sānos tiem, kas bija atļavušies iemigt otrreiz.
Arvils samiegojies sēdēja, pa pusei izlīdis no guļammaisa, un Monikai likās, ka viņš leni, bet neatlaidīgi šļūc tajā atpakaļ… Acīmredzot tā likās arī Meža Večai, jo viņa iebrekdamās: —Augša, augšā, miegapūžņi! — piebrāzās pie Arvila un iegrūda tam sānos neizbēgamo dunku.
— Diez vai cilvēku var saukt par miegapūžņi, ja viņam puspiecos no rīta vēl nāk miegs, — aizsmakušā balsī protestēja Ralfs, jau kādu pusminuti neticīgi blenzdams Mežsarga pulksteni.
Tas patiesi rādīja tikai puspieci.
Kad Meža Veča, šaudamās garām Monikai, netīšām, bet ļoti sāpīgi ieblieza viņai pa potīti, Monika steigšus paķēra savu jaku un devās atkal ārā, kur Mežsargs jau bija iekūris uguni rīta tējai.
Pēc brokastīm, kas pagāja miegainā klusumā, visi savāca savas mantas un iekrāmējās atpakaļ karietē, no visas sirds cerēdami, ka šodien viņu brauciena pirmais posms patiesi noslēgsies. Karietes motorā šķiet bija salīdis visuresošais mitrums, un tas nekādi negribēja sākt darboties, līdz beidzot, izgrūdis mulsus — puk, puk — , izkustināja karieti no vietas. Joprojām klusēdami, viņi brauca cauri slapjajām pļavām un pelēkajai dūmakai, un vienīgās skaņas, kas šad tad pārtrauca klusumu, bija gara un sirsnīga žā- vāšanās…
Dūmakai izklīstot, diemžēl izrādījās, ka zem tas nav vis zila debess, kā Monika bija cerējusi. Gluži otrādi, mākoņi, kas atklājās zem dūmakas, bija vel pelēkāki nekā pati dūmaka un nepārprotami solīja lietu tuvāko stundu laikā. Vēsais rīts itin nemaz ne- grasljās kļūt siltāks, un visi sēdēja, sarāvušies un savilkuši sev apkārt segas. Pūpēžveidīgais Krindons gulēja Mežsargam pie kājām, un mitrums bija nosēdies uz viņa ādas, padarot to spīdīgu, it kā tā būtu no gumijas. Laiku pa laikam viņš noraustīja pseidopodijas un izgrūda pa smalkam spiedzienam, likdams visiem satrūkties.
Orle visu laiku bija skatījies uz pūpēžveidīgo ar daudz lielāku izbrīnu nekā uz aluķēmu un visbeidzot vaicāja Mežsargam: — Kāpēc jūs esat paņēmuši līdzi pūpēžveidīgo? Viņš šķiet pieradināts — vai viņš jums ir tads kā mājdzīvnieks?