— O! — viņš pēc īsa mirkļa izsaucās. — Mēs tikpat kā esam klāt! Spriežot pēc kartes, šis mežiņš izved tieši pie jūras. Tas varētu būt kādu četru stundu brauciens, ne vairāk.
Visi likās ārkārtīgi iepriecināti. Kaut arī nevarēja zināt, kas viņus sagaidīs pēc tam, kad viņi būs sasnieguši statujas, ziņa par garā brauciena beigām vienalga bija uzmundrinoša. Monika iedomājās, vai nevajadzētu paskatīties ar Aci uz doforiem, bet tad atcerējās, ka tepat sēž Orle ar Tito, un nolēma pagaidīt, ko teiks kringi. Turpmākās stundas visi brauca klusēdami, un vienīgi Tito laiku pa laikam skaļi nopūtās vai dīdīdamies nejauši izgrūda no karietes kādu brētliņu bundžu, kas tad ar plakšķi iekrita slapjajās sūnās.
Statujas viņi pamanīja visi vienlaikus. Tās vienkārši nebija iespējams nepamanīt. Pagriezušas braucējiem muguras, tās kā allaž stāvēja uz melnās klints un vērās pāri jūrai — milzīgas, melnas un svešādas.
Ralfs, Ruta un Arvils, tās ieraugot, nodrebinājās, un ari Monika, pirmo reizi redzot tās pa īstam, sajuta vieglas tirpas. Tās izskatījās nelāgi — kaut vai tāpēc, ka vienkārši šeit neiederejas.
"Iespējams, ka uz kringu planētas tās izskatītos brīnumjauki," pie sevis sprieda Monika. Kaut gan arī par to viņu māca lielas šaubas…
Meža Veča jau grasījās sparīgi uzstūrēt karieti uz klints, kad Monika iesaucās: — Pag, pag! Kringi taču lika mums gaidīt me- žiņā!
— Ak, pareizi, — attrauca Meža Veča un tik strauji apsvieda karieti riņķī, ka Tito skaļi ievaidējās un būtu izlidojis no karietes, ja viņi nesēdētu tādā saspiestībā.
Iebraukusi atpakaļ mežiņā, Meža Veča nobremzēja pie kādas nelielas, bet ārkārtīgi žuburainas priedes, un kariete apstājās.
TRĪSPADSMita NODAĻA
DIMANTU CILTSTĒVS
lāt esam, — Meža Veča paziņoja gadījumam, ja tas
- -Jt-\ kādam vēl nebūtu skaidrs.
Visi izklupa no karietes un skriešus metās aplūkot statujas.
Klints bija melna un spīdīga, un tādas bija arī statujas. Mitrais akmens bija tik slidens, ka Monika pat paslīdēja un krītot apdauzīja ceļgalu. Tālāk viņa gāja uzmanīgāk, jo pavisam viegli bija paslīdot pārkrist pāri klints malai.
Visi stāvēja un lūkojās jūrā, kas bija tikpat pelēka kā debesis. Sastingusi kā nespodrs, netirs spogulis, jūra gulēja tālu, tālu lejā, un pret melnajiem krasta akmeņiem neskalojās neviens vienīgs vilnitis. Viss bija gluži kā miris. Horizontu nemaz nevarēja saskatīt, jo pelēkums tālāk pie apvāršņa izplūda ka izsmērēts un nevarēja saprast, kur beidzas jura un kur sākas debesis.
Monika pagriezās un devās atpakaļ uz karieti, un arī pārējie pēc brīža viņai pievienojās. Karietē joprojām sēdēja aluķēmu Vecais, kurš nebija izkustējies ne no vietas.
— Kādi mums ir plāni? — jautāja Orle. — Manuprāt, mums vajadzētu sakt iet. Mēs ar Tito parādīsim jums ieeju doforu midzenī. Tā ir pavisam netālu — tur, tālāk pa krastu, kur tās prie- dites. — Viņš norādīja minētajā virziena, un Monika atpazina vietu, kur kādu reizi bija nokļuvusi ar Aci, lūkojoties pēc dimantu Ciltstēva.
— Mēs nevaram nekur iet, nesagaidījuši kringus, — sacīja aluķēmu Vecais. — Ja viņi… — Viņš aprāvās pusvārdā, jo piepeši atskanēja savāds troksnis.
Sākumā tas atgādināja pērkona dārdoņu, bet, kaut ari debesis bija apmākušās, tās nekādi neizskatījās pēc debesim negaisa laikā. Troksnis turpināja pieaugt, tagad atgādinādams traktora rūkoņu, un visi saspringti stāvēja, mēģinādami saprast, no kurienes tas nak.
Un tad tas kļuva skaidrs.
Viena no sešām melnajam statujām — trešā, skaitot no kreisās puses, — bija sakustējusies. Līdzko Monika pamanīja šo kustību, viņa saprata, ka troksnis nāk tieši no turienes. Sākumā likās, ka statuja ir nolūzusi — tā bija sašķiebusies pie pašas pamatnes un lēnām liecās uz juras pusi. Taču pat tad, kad tā bija jau pārkārusi savu melno pakausi pāri kraujai, statuja vēl aizvien kustējās tikpat lēni — un Monika saprata, ka tas vienkārši ir kaut kāds mehānisms, līdzīgi durvīm.
Kad statuja bija nogūlusies pilnīgi horizontāli, zem tās atklājās melna eja, un no tās parādījās krings. Dienas gaisma viņš izskatījās vel garaks un tumšāks nekā savās mītnēs, kur Monika viņu līdz šim bija redzējusi. Viņam mugurā bija tas pats melnais apģērbs, kas allaž, bet galvā bija kaut kas līdzīgs ķiverei ar sejas aizsegu. Saviebis seju drūmi bargā grimasē, krings lūrēja cauri ķiverei uz pārsteigto kompāniju.
Visi, izņemot Moniku un Ralfu, sastinguši blenza uz viņu, nezinadami, kā izturēties. Neba jau nu katru dienu jātiekas ar cit- planētiešiem, bet šodien tādas tikšanās bija paredzētas pat veselas divas… Mežsargs braucīja bārdu, laiku pa laikam nosviezdams zemē pa brūnam kušķim, bet Meža Veča murmināja kaut ko līdzīgu "apžēliņ, apželiņ…". Ruta un Arvils nekaunīgi blenza vaļējām mutēm, it kā būtu ieraudzījuši runājošu sargcūku, bet Orle ar Tito neticīgi šūpoja galvu. Vienīgi aluķēms izskatījās tā, it kā katru dienu ar kringiem ieturētu kopēju launagu un, pagājis uz priekšu, pacēla roku sveicienam.
— Esiet sveicināti Mežā! — viņš sacīja. — Mūsu tauta par
. 32o «
jums stāsta teiksmas… Taču, kā izrādās, pilnīgi aplamas… — viņš, mulsi krekšķinādams, piebilda.
Tā ka krings nevarēja saprast, ko aluķēms saka, Monika viņa teikto "pārtulkoja", un krings tikko manami pasmaidīja.
— Tā jau teiksmas medz darīt, — viņš atteica. — Priecājos, ka satieku pašu troglodītu Veco. Jūsu tautai jāsaņem atpakaļ dimantu Ciltstēvs, jo tikai jūsu klinšu alās tam ir jānonāk. Nekur citur.
Monika tulkoja.
Krings panācās tuvāk apmulsušajam baram un sakrustotām kājām apsēdas uz klints. Visi stāvēja kur stāvējuši, jo diez kā nevēlējās sēsties zemē uz slapjajiem, aukstajiem akmeņiem.
— Mēs esam apspriedušies, — sacīja krings, — un nolēmuši, ka mums jāparāda jums ceļš pie doforiem. Bet vispirms jums jānāk man lidzi, jo es nevaru uzturēties šajā šausmīgajā saulē ilgāk par piecām minūtēm. — Un krings noraizējies pavērās uz drūmajām, pelēkajām debesīm. — Tā saule nudien mani piebeigs, tā spīd par traku!
Kad Monika pavēstīja viņa teikto pārejiem, arī Arvils palūkojās uz debesīm, laikam domādams, ka tās varbūt piepeši noskaidrojušās, bet, kad tās izrādījās tikpat apmākušās kā pirms mirkļa, viņš uzmeta Monikai izbrīnītu skatienu.
— Būs vētra, — bezkaislīgi paziņoja aluķēmu Vecais.
— Neizskatās, — neticīgi novilka Ralfs.
Aluķēmu Vecais tikai neizteiksmīgi uz viņu paraudzījas.
Tad krings piecēlās un devas atpakaļ uz caurumu zem statujas, aicinādams visus nākt viņam lidzi. Monika un Ralfs nelika sevi lūgties, un pārējie, bridi vilcinājušies, viņiem sekoja. Zem cauruma atklajas durvis uz apaļu, melna akmens telpu, kur nebija nekā, izņemot piecas balti spīdošas spuldzes pie griestiem. Kad visi bija ienākuši, durvis aiz viņiem aizvērās, un krings, atviegloti uzelpodams, noņēma ķiveri.
— Nu, un ko mes tagad iesāksim? — čukstēja Arvils, bailīgi raudzīdamies uz visām pusēm. Viņš acīmredzot nejutās diez cik omulīgi, atrodoties šajā slēgtajā telpā kopā ar lielo, melno un neizprotamo kringu. Toties krings nejutās omulīgi, atrodoties šeit kopā ar pūpēžveidīgo. Viņš raudzījās uz balto radījumu ar tādu izteiksmi, ar kadu Monika raudzītos uz žurku savā guļamistabā.