— Vai viņš te iespruka nejauši? — jautāja krings, nenovērsdams skatienu no pūpēžveidīgā, it kā tas piepeši varētu mesties viņam virsū un iekost. — Vai ari kāds vinu te ienesa?
— Nē, nē, — teica Monika. — Viņš pats ienāca — bet tīšām.
Kad krings galīgi apmulsa, Monika paskaidroja, tāpat kā agrāk bija nācies skaidrot Orlem ar Tito: — Tas nav nekāds pūpēžveidīgais, bet gan troglodits, kas pārvērsts par pūpēžveidigo.
Krings visu laiku bija mulsi mājis ar galvu, bet pie šī paskaidrojuma viņš apstulba un izbijās. — Kas? Troglodits — par pūpēžveidigo? Kā tā? Vai tad tiešām dofori būtu tikuši jau tik tālu, ka iespētu pārvērst dzīvas būtnes par citām dzīvam butnem?
— Nē, — pavīpsnāja Monika. — Tik tālu ir tikuši vien paši troglodīti.
Krings izskatījās vēl muļķīgāk nekā pirmīt, un Monika paskaidroja, kas par lietu un kāpēc Krindons skraida apkārt kā pūpēžveidīgais.
Krings bija stāvā sajūsmā. Monika sākumā nesaprata, vai viņš tā priecājas par Krindonam uzlikto sodu vai par ko citu, bet tad krings ierunājās: — Tas ir ļoti labi. Labak, nekā es biju cerējis. Man jau bija nojauta, ka troglodīti varētu mums palīdzēt, bet nebija skaidrs, kā īsti. Toties tagad ir.
— Nu? — Arvils atkal prašņāja. — Kas mums tagad būs jādara?
Bet krings jau bija sācis skaidrot: — Tāpat kā zem šis melnās statujas ir ieeja mūsu mītnē, tā zem vienas no atlikušajām piecām — izeja pie doforiem. Tas ir tas ceļš, par kuru dofori nenojauš, ka mēs to zinām, — tāpēc tieši tas mums ir jāizmanto. Kad būsim tikuši iekšā, atliks tikai sadabūt apaļo akmeni, un šeit, es ceru, troglodīti mums laipni izpalīdzēs…
Tas zināmā merā bija izskanējis ka jautajums, taču, kad Monika atstāstīja kringa teikto, aluķēmu Vecais izlikās, ka neko nav dzirdējis.
— Es tā sapratu, — sacija krings, veltigi izgaidījies no aluķēma kadu vardu, — ka troglodīti var pārtapt par jebkuru dzīvu būtni, jā?
— Ir vajadzīgs šīs dzīvās būtnes paraugs, — aluķēmu Vecais beidzot atbildēja, kad Monika bija pārtulkojusi.
— Mazmazītiņš ādas kripucītis, — paskaidroja Arvils.
— Vai kas cits, — teica Vecais. — Kaut vai mats.
— Doforiem nav matu, — sacija Orle. — Es taču teicu, ka viņi ir ka bruņrupuči — viņiem vispār nav nekādu spalvu.
— Tādā gadījumā vajadzīgs kaut kas, kas viņiem ir, — secināja aluķēmu Vecais. — Mazdrusciņ asiņu vai kāds gabaliņš kaula…
— Vai viņš grib, lai mēs noķeram kādu doforu un nolaižam viņam asinis? — šausmās ieplestām acīm Arvils čukstēja Ralfam ausī. — Un kā lai mes tiekam pie kauliem?!
Meža Veča piepeši sarosījās. — Klausieties, jūs abi, — viņa teica Orlem un Tito. — Jums ir tie doforu mētelīši. Velciet tos laukā no savām tarbām, un palūkosim, vai tajos nevar ko atrast.
Aluķēmu Vecais pilnībā piekrita Meža Večai, teikdams, ka apģērba gabalos vienmēr varot atrast kaut ko no būtnes, kas to valkājusi, — vai tā būtu sausas ādas plēksnīte vai kāds tikko manams matiņš, vai varbūt asiņu pleķītis no kāda nobrāzuma.
Orle sākumā nez kādēļ ļoti pretojās, apgalvodams, ka mētelīši bijuši pilnīgi tīri kā tikko mazgāti un vispār viņam esot aizdomas, ka tie ne reizi neesot bijuši doforiem mugurā.
— Ar tiem sedzāmies tikai mēs ar Tito, — viņš sacīja. — Un ja nu troglodits piepeši pārtop par kādu no mums?! Tas būtu diezgan šaušalīgi…
— Velciet ārā tos mētelīšus un netielējieties! — stingri noteica Meža Veča.
Orle, kaut ko pie sevis murkšķedams, negribīgi attaisīja tarbu un izvilka vienu no melnajiem, noplukušajiem apģērba gabaliem.
— Man nu gan neizskatās, ka tas būtu kaut kas nesen šūts, — Ruta pačukstēja Monikai, un viņas abas iespurdzās. Patiesi, mētelītis izskatījās mūžvecs, it kā būtu pabijis mugura neskaitāmām doforu paaudzēm.
Arī Monikai ta šķita, jo viņa pačukstēja Rutai: —Atliek tikai cerēt, ka viņu senči bijuši spalvaini — tad mēs ātri vien tiksim pie pāris kilogramiem matu…
Aluķēmu Vecais tikmēr milimetru pa milimetram izpētīja vienu no mētelīšiem, bet pēc kādām desmit minūtēm vīlies pasvieda to malā.
— Es taču teicu, ka tur nekā nebūs, — teica Orle, bet aluķēmu Vecais jau bija ķēries pie otra mētelīša. Pēc nepilnas minūtes viņš uzvaroši iesaucās, paceldams gaisā mētelīša piedurkni un noradīdams uz kaut ko piedurknes pašā galā.
— Kas tur ir? — tuvredzīgi miegdama acis, vaicāja Meža Veča un ziņkārīgi panācās tuvāk.
— Esmu pārliecināts, ka tas ir asiņu traips, — sacīja Vecais.
— Redziet, šeit — tāda maza, tumša svitriņa.
Visi pienāca klāt un pablenza uz to, kas, pēc Vecā domām, bija asinis.
— Debestiņ, tas taču var būt pilnīgi jebkas! — iesaucās Arvils.
— Tā varētu būt upeņu sula!
— Diez vai dofori dzer upeņu sulu, — saviebās troglodits.
— To nedzeru pat es… Bet to, vai tās ir asinis vai nav, mēs tūlīt pārbaudīsim.
— Bet ja tā izrādīsies upeņu sula, — ziņkārīgi ieteicās Arvils,
— vai tad tu pārvērtīsies par upeņu krūmu?
— Tieši tā, — piekrita aluķēms. — Tu esi apķērīgs zēns. Kad nejaucies pa vidu citiem un nedaudz piepūli pats savas smadzenes. .. — viņš vēl klusām piemetināja.
Tad Vecais sāka rīkoties. Vispirms viņš aplaizīja pirkstu un mazliet paberzēja pleķīti, tā ka tas nedaudz izplūda. Tad viņš sadabūja mazītiņu, bet asu nazīti un pavisam viegli iešķēla sev ādu apakšdelmā. Pa nelielo brūcīti izsūcās asiņu pilīte. Tad aluķēms velreiz saberzēja pleķīti dofora mēteļa piedurknē un ar to pašu pirkstu parīvēja sev brūci. Kad tas bija izdarīts, viņš nomurmināja kaut kādas dīvainas skaņas, kas pēc valodas īpaši neizklausījās, un jau pēc pāris mirkļiem sāka pārvērsties.
Viņa augums tikpat kā nemainījās, jo kā troglodīti, tā ari dofori bija maza auguma un uzkumpuši, toties pilnībā izmainījās viņa āda un seja. Ada kļuva tumši brūna un tāda kā saplaisājusi, gluži kā mālaina zeme pēc ilgstoša sausuma perioda. Bet galva sarāvās mazāka, un aluķēma sirmais matu ērkulis itin kā ierāvās atpakaļ galvā. Ari smailās ausis pazuda, un to vietā izauga mazas, brūnas, apaļas austiņas. Orle bija diezgan precīzi aprakstījis do- forus — viņu priekšā stāvošais dofors ļoti līdzinājās bruņrupucim gan pēc sejas, kas bija kā vienlaidus uz priekšu izvirzīts purns, gan arī citādi. Vienīgais, kā tam pietrūka, bija bruņas uz muguras… Protams, ari seja doforam nebija tieši kā bruņrupucim — tā bija daudz cilvēciskāka un ne tik trula, bet, ja būtu jāmin, no kā sensenos laikos dofori radušies, prātā, bez šaubām, ienāktu tieši bruņrupuči…
Visi stāvēja un ieplestām acīm uz viņu blenza, bet Orle nespēja noturēties, skaļi neiesaucies.
Kad jaunizceptais dofors bija pakustinājis rokas un kajas, iemēģinājis balsi un konstatējis, ka viss darbojas, viņš uzsita sev pa galvu un, izdvesis dažas skaņas, pēc brīža atkal partapa par aluķēmu Veco.
Pūpēžveidīgais Krindons satraukti spiegdams lēkāja apkārt, un Vecais vainīgi uz viņu palūkojās. — Jā, jā, — viņš nogurušā balsī teica. — Tev pilnīga taisnība. Tas bija ļoti bezatbildīgi no manas puses.
— Kas tad? — nesaprata Mežsargs.
— Tas, ka es pārvērtos, atstādams viņu kā pūpēžveidigo.