Tieši šobrīd Monika nepavisam nevēlejās palikt divatā ar kringu bez smadzenēm un steidzīgi devās viņam pakaļ uz melno telpu, kur viņus nepacietīgi gaidija pārējie. Aiz viņiem, čīkstēdama un dārdēdama kā milzīgas un gadsimtiem ilgi neieeļļotas durvis, pacēlās statuja, atkal aizsegdama ieeju doforu mītne.
— Kā gāja? — sauca Meža Veča.
— Tā nekas, — atteica Monika, paraustīdama plecus. — Doforu gaitenis kā jau doforu gaitenis. Paies milzum daudz laika, iekams atradīšu ceļu līdz dimantu Ciltstēvam. Ja vispār atradīšu…
— Tur jau tā lieta! — iesaucās Orle. — Būtu daudz ātrāk, ja mēs ar Tito jūs aizvestu. Mēs tomēr tur esam jau bijuši un orientējamies labak.
— Nekā nebūs, — stingri noteica Mežsargs. — Mēs neriskēsim ar jūsu dzīvību, liekot jums atkal doties pie doforiem. Ja viņi jūs pamanīs, otrreiz neizspruksiet.
Monika pa to laiku jau bija pagājusi malā un iekārtojusies uz kāda melna akmens ķebļa.
— Pacenties iegaumēt visu precīzi! — viņa vēl izdzirdēja aluķēmu Vecā balsi, kad jau bija aizvērusi acis un sākusi domāt par balto koridoru, kas bija atklājies zem melnās statujas…
Nākamajā mirkli viņa stāvēja ārā. Melnā statuja, kas pirmīt pilnīgi nepārprotami bija pacēlusies, tagad atkal gulēja šķērsām pāri klintij. Monika piegaja pie baltā koridora un devās tajā iekšā. Baltā, slīpā grīda, kaut arī likās darināta no akmens, itin nemaz neslīdēja, Monikai pa to ejot. Meitene nodomāja, ka tas varētu būt saistībā ar Aci.
Viņa piegāja pie durvīm un mazliet tās pagrūda. Durvis, kā par brīnumu, atvērās, un Monika devās tālāk. Aiz durvīm patiešām lejup gāja kāpnes, tieši kā bija teicis krings. Kāpnes ļoti līdzinājās tām, kas Atskaņu dīķi bija aizvedušas viņus ar Ralfu pie kringiem, — tās bija tikpat baltas, šauras un ar tievām margām gar malām. Pirmajā brīdī Monika pabrīnījās, kāpēc tas tā, bet tad atcerējās, ko bija teicis krings, — ka kāpnes Atskaņu diķi ir atliekas no pamestām doforu mītnēm.
Diezgan ilgu laiku kāpusi, Monika beidzot nonāca galā. Baltais koridors, ko izgaismoja neredzamas, sienā iebūvētas spuldzes, pagriezās un devās uz labo pusi. Varēja redzēt, ka tas labu gabalu turpinās taisni uz priekšu bez jebkādiem pagriezieniem vai izejām uz citām telpām. Straujā soli Monika devās pa to prom.
Viņai likās, ka ir gājusi jau briesmīgi ilgi. Vismaz kājas sāka just nogurumu. Monika brinījās, kā tas var būt, ka kājas nogurst — viņa taču īstenībā nekur negāja, bet vēl aizvien sēdēja melnajā telpā pie kringa un visiem pārējiem un tikai domāja.
Bet kājas to laikam negribēja saprast, jo turpināja nogurt aizvien vairāk un vairāk. Visbeidzot, kad Monika jau bija nolēmusi bridi pasēdēt un atpūsties, koridors piepeši beidzās ar spēju pagriezienu un durvīm.
Ziņkārība pārvarēja nogurumu, un Monika, piegājusi pie durvīm, atgrūda tās vaļā.
Un satrūkusies palika stāvam.
Aiz durvīm sākās vēl viens baltais koridors, taču šoreiz tas bija pilns ar doforiem. Kā lielas, noplukušas, divkājainas skudras tie skraidīja šurpu turpu, ik pa brīdim pazuzdami kādā koridora atzarojumā vai durvis. Viņi nevaļīgi sarunājās savā valodā, un Monikai tas izklausījās kā avīžu lapu čaboņa, kam pa vidu jaucas naža skrapēšanas pa pannu. Brīdi viņa stāvēja, atgādinādama sev, ka tā ir tikai Acs, un tad apņēmīgi devās iekšā doforu ņudzeklī.
Tie, protams, nekādi nereaģēja uz Monikas šķietamo klātbūtni, un viņa mierīgi turpināja iet uz priekšu. Burzma bija tik liela, ka šad un tad nācās iziet kadam doforam cauri…
"Nez, uz kuru pusi lai iet," domāja Monika. Koridori šeit likās visai sarežģiti. Tie gāja uz priekšu, liecās riņķī, sazarojās un atkal gāja uz priekšu. Dažviet sienās bija durvis, bet Monikai nelikās, ka dimantu Ciltstēvs varētu būt aiz kādam no tām. Brīdi iedama, viņa ievēroja, ka koridori ir dažāda platuma. Monika nolēma iet pa pašu platāko koridoru, cerot, ka tas kā svarīgs koridors beigu beigās izvedis viņu pie svarīgās zāles.
Monikai nonākot dziļāk, doforu kļuva aizvien vairak. Nu jau tie bija sadalījušies divās plūsmās, lai iedami netraucētu cits citam — viena plūsma devās viena, otra — pretejā virzienā. Monika pievienojās uz priekšu ejošajai plūsmai, un meitenei bija tāda sajūta, it kā viņa piedalītos mistiskā gājienā.
Monikai sāka likties, ka drīz vien viņa tiks uz priekšu, vienīgi ejot doforiem cauri, bet tieši tad burzma sāka izplēnēt, līdz pēc kāda laika Monika palika platajā koridorā gandrīz viena pati.
Viņa uzmanīgi nopētīja visu apkārtni, bet ši koridora daļa ne ar ko neatšķīrās no iepriekš redzētā — tās pašas bezpersoniski kailas, baltās sienas un it nekā cita. Šeit nebija pat durvju un atzaru — tikai viens pats plats, taisns koridors.
Monika ar netīksmi domāja, ka nāksies griezties atpakaļ un meklēt citu ceļu, kad kaut kur priekšā atskanēja čaboņa. Monika pavērās turp un ieraudzīja, ka priekšā atveras durvis un koridorā parādās divi dofori. Viņu švīkstošās balsis skanēja satraukti, un iedami viņi sparīgi vicinājās ar rokām.
Monika tūlīt devās uz turieni, no kurienes viņi bija iznākuši, un ieraudzija durvis, kuras pirmīt nebija pamanījusi. Durvis tik ideāli piegūla sienai, ka bija gandrīz neieraugāmas. Taču, kad Monika durvīm pieskārās, tās atvērās, un viņas acu priekšā atklājās milzigā zāle, kuru viņa jau reiz bija redzējusi.
Ta bija tukša, bet Monika tūlīt pavērsa skatienu augšup.
Un tur jau tas bija. Dimantu Ciltstēvs gulēja uz sava balta akmens spilvena, un tam abās pusēs kā nošmulēti, nevīžīgi rēgi stāvēja doforu apsargi.
Monika bridi pārdomaja, vai doties zālē iekšā, bet tad nolēma, ka tur viņai vairs neka nav ko darīt. Viņas uzdevums bija atrast ceļu, un to viņa arī bija izdarījusi. Kā izrādījās, tas nemaz nebija bijis tik sarežģīti… Ja ari doforu mītnes bija tik plašas, kā viņa doma ja, viss viņiem vajadzīgais atradās tieši šajā galā.
Tā nu viņa aizvēra acis un, atdarijusi tās, ieraudzīja, ka uz viņu lūkojas astoņas saspringtas sejas.
— Izdevās? — jautāja aluķēmu Vecais.
— Jā, — attrauca Monika un izstāstīja, ko bija redzejusi un ka nokļūt līdz dimantu Ciltstēvam.
— Nu, redziet, — apmierināts sacīja Mežsargs. — Nebūt nevajadzēja riskēt, lienot tur iekšā pašiem — viss izrādījās daudz vienkāršāk. — Un viņš zīmīgi paraudzījās uz Orli. Tas kaut ko noburkšķēja, laikam nespēdams samierināties, ka ceļa radišanas gods viņam ies secen…
Ari krings apmierināti berzēja plaukstas.
— Brīnišķīgi! Brīnišķigi! — saklausīja Monika. — Tagad mēs varam ķerties pie lietas. Monika, saki trogloditam, lai viņš sagatavojas. Nekavēsim laiku velti!
Bet aluķēmu Vecais jau bija sapratis, ka pienākusi viņa kārta. Viņš atkal nedaudz iešņāpa sev ādu, jo pirmītējā sīkā brūcīte jau bija pamanījusies aizvilkties, un ieberzēja iešņāpumā dofora asinis.
Visi nolūkojās, kā aluķēms pārtop par doforu, un šoreiz tas vairs nelikās nedz briesmīgi, nedz neparasti. Tad dofors aluķēms uzvilka to pašu mētelīti, no kura bija ņemts "kripucītis asiņu", pamāja visiem un devās laukā, bet krings izgāja viņam līdzi, lai atvērtu ieeju doforu mītnēs. Pēc īsa mirkļa viņš bija atpakaļ, izskatīdamies ārkārtīgi satraukts.
— Viņš ir iekšā, — krings paziņoja. — Un tagad, Monika, — atkal uzdevums tev!
— Man? — brīnījās Monika. — Bet es taču tikko…
— Jā, jā. Zinu, — pārtrauca krings. — Bet tev būs jādodas turp vēlreiz, lai redzētu, kā troglodītam sokas. Mēs nedrīkstam viņu pamest tur vienu bez uzraudzības.