Monika gan pie sevis nosprieda, ka no viņas uzraudzības tikpat labuma nebūs nekāda, bet, ja jau krings tik ļoti vēlējās, viņai jau nebija grūti paskatīties ar Aci vēlreiz.
— Labs ir, — viņa noteica. — Vai jūs gribat, lai es jums kaut kā ziņoju, vai kā?
Krings samulsis pakasīja pakausi. — Vai tad tu to vari? — viņš izbrinīts vaicāja. — Ja vari, tad, protams…
Bet Monika jau apķērās. — Ak, nē… Skaidrs, ka nevaru… Ja tikai jūs mani laiku pa laikam uzmodināt, — viņa piebilda.
— Redzēsim, — strupi noteica krings. — Bet tagad — ej, ej, paskaties, kas tur notiek!
Monika paklausīgi aizvēra acis, šoreiz iedomādamās baltās kāpnes…
Un acumirkli viņa stāvēja uz baltajiem pakāpieniem, izbīlī tik tikko paspēdama sagrābt margas. Kaut kas viņai virs galvas puta un elsa. Monika palūkojās augšup un ieraudzīja doforu aluķēmu, kurš stenēdams trausās lejup, ieķēries margās tik izmisīgi, it kā viņš caur tām elpotu…
Monika nokapa lejā, un, kad viņa bija labu laiku sēdējusi un jau nospriedusi, ka dofors aluķēms ir devies atpakaļ, viņš beidzot elsdams norausās no pēdējā pakāpiena. Brīdi viņš sēdēja un atvilka elpu, it kā visu laiku būtu rāpies augšā, nevis lejā, un, kad beidzot bija atpūties, devās tālāk.
Monika viņam sekoja, juzdamās diezgan nelāgi. Viņa pat nespēja ar bijušo aluķēmu Veco sarunāties — jo viņam vispār nebija ne jausmas, ka viņa ir šeit… Tomēr Monika bezmaz mina viņam uz papēžiem, cieši apņēmusies neizlaist viņu no redzesloka. Viņa gan baiļojās, ka tad, kad sāksies briesmīga burzma, viņa varētu pazaudēt Veco itin viegli, un nožēloja, ka viņi nav iedomājušies iedot aluķēmam kādu pazīšanās zīmi — kādu sarkanu lentīti ap roku vai ko tamlīdzīgu…
Dofors aluķēms tikmēr salīcis un šņākdams klunkurēja uz priekšu, un tā viņi abi — viens trokšņains un redzams, otrs — kluss un neredzams gāja uz priekšu pa tukšo koridoru. Kad beidzot viņi sasniedza durvis, dofors aluķēms uz bridi apstājās, bet tad atgrūda durvis vaļā un devās iekšā nākamajā koridorā. Monika izspruka cauri atvērtajām durvīm vienlaikus ar viņu, — un viņi abi reizē iegāja apdzīvotajās doforu mītnēs.
Šķita, ka doforu palicis mazāk. Taču to vel aizvien bija pietiekami daudz, lai neviens nepievērstu uzmanību kādam klātpie- nācējam. Dofors aluķēms vēl uzmauca galvā kapuci, un tā noslīdēja uz leju, gandrīz pilnībā aizklādama seju. Monika brīnījās, ka viņš vispār redz, kur spert soli. Toties tagad viņai bija viegli viņam sekot, jo neviens cits dofors šeit kapuci nevalkaja. Laiku pa laikam kads no doforiem uzmeta dīvainu skatienu salīkušajam stāvam kapucē, bet aizkavēts viņš nekādi netika.
Kad viņi nokļuva biezajā burzmā, doforu aluķēmu vispār neviens vairs nelikās manām. Visi aizņemti skraidīja savās darīšanās, un nevienu neinteresēja, kur iet cits. Monika nedaudz raizējās, kas notiks tad, kad viņi tiks līdz lielajai zālei, bet viņa cerēja, ka aluķēma ietekmēšanas spējas būs pietiekamas, lai tiktu galā ar diviem lempīgiem sargiem.
Otrreiz ejot cauri koridoriem, laiks Monikai šķita ritam daudz ātrāk, un drīz vien viņi bija nonākuši tukšajā koridora daļa, kura viņā gala rēgojās durvis uz lielo zāli.
Dofors aluķēms apstājās un noņēma kapuci. Brīdi viņš stāvēja kā pārakmeņojies, un Monikai atkal sāka likties, ka viņš apsver iespēju griezties atpakaļ. Tomēr ne, pēc brīža viņš atkal atdzīvojās un devās uz durvīm.
Tajā brīdī durvis atveras, un tajās parādījās kāds dofors.
Monika sastinga un pukstošu sirdi gaidīja, kas tagad notiks. Viņai galvā sāka riņķot neskaitamas iespējas, — droši vien īstais dofors sacels trauksmi, un drīz vien dofors aluķēms tiks saņemts ciet… Vai varbūt viņš tiks piebeigts tepat uz vietas ar kādu bries- mīgu ieroci, kas viņu pārvērtis putekļos, tā ka nepaliks nekādu pedu… Vai varbūt dofori aluķēmu spīdzinās, līdz viņš atklās visu par kringiem, mežaļaudīm un Monikas Aci…
Bet to, kas notika pa īstam, Monika nekādi nebija spējusi paredzēt.
Ieraugot sev pretī doforu, īstais dofors uz mirkli sastinga. Bet tad tas piepeši godbijīgi palocījās, padevīgā balsī murmulēdams kaut ko, no kā Monika nesaprata ne vārda, un visbeidzot itin mierīgi devās prom pa gaiteni.
Monika bija pavisam apstulbusi, un, šķiet, tāds bija ari dofors aluķēms. Viņš pagriezās atpakaļ un uzlukoja aizejošo doforu ar tik muļķīgu izteiksmi savā bruņrupuča sejā, ka Monika nevarēja neiesmieties. Dofors aluķēms neticīgi nogrozīja galvu, kaut ko pie sevis nomurmināja, tad droši devās uz durvīm un atvēra tās.
Monika atkal iemetās pa durvīm iekšā reizē ar viņu, un nu viņi abi stāvēja lielajā zālē. Ari tagad te bija gandrīz pilnīgi tukšs. Tikai vienā zāles gala pie galda aiz balta, caurspīdīga aizslietņa sēdēja kaut kādi dofori un, šķiet, kaut ko rakstīja. Aizveroties durvīm, viņi paskatījās šurp un, ieraudzījuši ienācēju, palocīja galvas. Tad viņi vienā mierā turpināja strādāt.
Dimantu Ciltstēvs gulēja turpat kur agrāk, un arī sargi bija savās vietās.
Zāle likās vēl milzīgāka tagad, kad Monika atradās tajā iekšā. Tā bija ieapaļas formas, un gar sienām daudzu stāvu augstumā bija izvietotas platformas, bet tukšais zāles centrs vēl vairāk pastiprināja plašuma izjūtu. Dofors aluķēms stāvēja un lūkojās augšup uz dimantu Ciltstēvu, acīmredzot mēģinādams izprast, kā līdz tam tikt.
Tad viņš pamanīja viena zāles stūri augšup slīdošu lenti, kas savienoja apakšstāvu ar pirmo platformu. Dofors aluķēms devās turp, un Monika — viņam pakaļ. Uzbraukuši augšā, viņi ieraudzīja otru slīdošo lenti, kas veda uz otro platformu, līdz visbeidzot, uzbraukuši vēl piecus stāvus augstak, viņi nonāca tieši pie dimantu Ciltstēva.
Tas mirdzēja koši baltā gaismā kā visspožākā spuldzīte, un tam apkārt bija tik spilgtas gaismas oreols, ka nevarēja pat izšķirt tā kontūras. Abi sargi savos melnajos mētelīšos izskatījās vēl noskrandušāki nekā jebkurš no iepriekš sastaptajiem doforiem un drūmi stāvēja miera stājā. Vienīgo reizi tie bija izkustējušies, lai paklanītos doforam aluķēmam, bet pēc tam atkal sastinguši.
Monikai atkal uzmācās satraukums. Protams, lidz šim viss bija noritējis apbrīnojami labi. Acīmredzot aluķēms bija pārvērties par kādu svarīgu personu doforu vidu, kam bija tiesības pat atrasties šaja zalē. Bet kas notiks, kad aluķēms gribēs dabūt dimantu Ciltstēvu…? Droši vien ir jābūt kam vairāk par svarīgu personu, lai šie drūmie, noplukušie sargi viņam to atdotu.
Tomēr viņa maldījās…
Dofors aluķēms piegāja sargiem pavisam tuvu klat un, cieši uz viņiem paraudzījies, pamāja uz dimantu Ciltstēva pusi. Sargi apmulsuši saskatījās, un tad viens no viņiem kaut ko vaicāja. Skaidrs, ka dofors aluķēms neko neatbildēja, tikai kaut ko neapmierināti noņurdēja un pašūpoja galvu, gluži kā pārsteigts par sargu nepaklausību… Un tūlīt viens no sargiem satvēra dimantu Ciltstēvu un pasniedza to doforam aluķēmam.
Žilbinoši baltā gaismas lodīte pārceļoja no vienas brūnās rokas otrā.
Tad sargi atkal palocījās, bet dofors aluķēms pagriezās un mierīgi devas prom, paslēpis dimantu Ciltstēvu mēteļa piedurknē, lai spožā gaisma nepievērstu pārējo doforu uzmanību. Viņš devās ārā no zāles, vēl pamājis aiz aizslietņa strādājošajiem doforiem. Tie par atbildi nolieca galvas, un dofors aluķems devās ārā.
Ticis koridorā, kas bija pilnīgi tukšs, viņš metās iet ātrāk, līdz parādījās pirmie dofori. Tā kā dimantu Ciltstēvs bija labi noslēpts un dofors aluķēms atkal bija uzvilcis kapuci, neviens uz viņu pat nepaskatījās, un viņš bez kādiem kavēkļiem tika līdz durvīm, kas veda uz tukšo gaiteni ar kāpnēm galā. Tad viņš metās skriešus un rikšoja elsodams, pēdām plakšķot pa kailajām akmens plāksnēm. Kad aluķēms beidzot sasniedza kāpnes, viņš bija pagalam nomocījies. Tomēr viņš neuzdrīkstējās īpaši ilgi šeit uzkavēties un drīz sāka kāpt augšup. Tas viņam nācās ļoti grūti, un Monika, kāpjot nopakaļ, dzirdēja, kā viņš skaļi elpo un laiku pa laikam noslauka sviedrus.