Выбрать главу

Monika atviegloti uzelpoja, kad dofors aluķēms beidzot sa­sniedza kāpņu pēdējos pakāpienus. Viņa jau bija sākusi baidīties, ka aluķēmu Veco varētu ķert sirdstrieka vai kas tamlīdzīgs — tik ļoti nomocījies viņš likās. Tomēr viņš laimīgi sasniedza augšējo koridoru un neapstājies devās pa to uz izeju. Monika viņam se­koja, un mirkli vēlāk viņi stāvēja ārā.

Monika bija pārsteigta, ka ir jau vakars. Tā, vienā laidā blan­doties pa doforu apakšzemes koridoriem, zuda jebkura laika izjūta… Tagad pelēkie lietus mākoņi bija aizstumti vēl tālāk un karājās tikai virs meža, it kā koki butu pasūtijuši sev vakara dušu… Bet virs jūras debesis bija pilnīgi zilas, un sarkani kvēlo­jošā saule laidās leja jūrā.

Monika bridi vēroja, ka jurā ņirb rožaini, saules iekrāsoti vil­nīši, un tad palūkojās, ko dara dofors aluķēms. Kā izrādījās, viņš vel bija tepat. Pavisam samulsis viņš stāvēja pie melnas statujas, zem kuras sēdēja krings un pārējie, un apčamdīja statujas pa­matni, mēģinādams kaut kā panākt, lai tā nolaistos.

Tikai tad Monika atjēdzās, ka vēl aizvien skatās ar Aci, un žigli aizmiedza acis.

—   Laidiet iekšā Veco! — viņa sauca, vēl īsti neatvērusi acis, bet, kad viņa tās atvēra, tūlīt parāvās atpakaļ. Krings bija piebāzis savu dīvaino tumšo seju Monikai cieši klat un tagad viņu sapuri­nāja.

—   Kas? Kas noticis? Runā taču, runā! — Viņš nervozi raustīja Moniku aiz rokas.

Monika noskurinājās un pavirzījās nostāk. — Nekas nav noti­cis. Un nevajag mani kratīt, — viņa sapīkusi teica. — Labāk ejiet un nolaidiet to statuju, citādi Vecajam būs jānakšņo tur, ārā…

Krings acumirklī pieleca kājās un aizbrāzās pie durvīm, pat aizmirsis uzlikt galvā aizsargķiveri. Tiklīdz durvis bija vaļā, iekšā ienāca izmocītais dofors aluķēms un izvilka no piedurknes di­mantu Ciltstēvu.

Tā kā vienīgā gaisma nāca no spuldzēm, tas atkal iezaigojās neaprakstāmā baltuma, un visi noelsās.

—   Brīnišķīgi! — iesaucās krings, un visi sajūsmināti aplūkoja brīnumaino akmeni. Tikai Orle nepienāca tuvāk paskatīties.

Tad Vecais sāka savu atpakaļpārtapšanas proceduru, un pēc mirkļa dofors bija pazudis un viņu priekšā atkal stāvēja aluķēmu Vecais. Visi, protams, gribēja zināt, kā viņam ir gājis, un viņš īsumā izstāstīja par savu gājienu pēc dimantu Ciltstēva.

—   Un viņi to tev atdeva paši?! — neticīgi iesaucās Ralfs.

—  Viņi šaubījās, — atteica aluķēmu Vecais. — Bija skaidrs, ka es viņiem esmu kaut kāda milzīga autoritāte, bet dimantu Cilts­tēvs tomēr ir tik svarīga lieta… Un tad es viņus nedaudz pastimu- lēju…

—   Pastimulēji? — neizpratnē jautāja Meža Veča.

—  Nu, tu zini, — teica Monika, — pabakstīja viņu smadze­nes, lai viņi pārāk ilgi nevilcinātos…

—  Es nu gan to tā neaprakstītu, — nedaudz aizvainots, iebilda aluķēmu Vecais. — Bet, lai jau, kāda tam nozīme… Galvenais, ka dimantu Ciltstēvs mums tagad ir rokā…

Piepeši atskanēja kaut kāds sprakšķis, un visi atskatījās.

Arvils bija nolīdis kaktā pie dimantu Ciltstēva un kaut ko tur čubinājās. Sprakšķis bija nācis tieši no turienes. Tagad viņš vainīgi paskatijas uz pārējiem, kas ļoti aizdomīgi blenza uz viņu.

—   Ko tu tur dari? — vaicāja Mežsargs.

—   Ēēē… Neko īpašu… — klusām atsaucās Arvils.

Bet Meža Veča neticīgi pakratīja galvu. — Panāc šurp! — viņa bargi tam uzsauca. — Kas tev .tajā plauksta?

Patiešām, Arvils bija vienu sauju aizžmiedzis ciešā dūritē. Meža Veča piegāja pie zēna un, draudēdama ar mūža ieslodzī­jumu kopā ar piectūkstoš jūrascūkām, piespieda viņu parādīt, ko viņš tur slēpj. Kad Arvils pavēra plaukstu, tajā gulēja dimants. Ne jau dimantu Ciltstēvs, jo tas vēl aizvien stāvēja savā vietā, bet parasts dimants.

Tomēr aluķēmu Vecais ārkārtīgi saniknojās. — Tu, muļķa sikaļa! — viņš kliedza. — Neapjēdzīgais citplanētiešu kverpli! Vai par maz vēl ļaunuma, ko sastrādājuši dofori?! Tagad ari tev jāpieliek sava roka, ko?! Atbildi!

Arvilam sāka trīcēt apakšlūpa, un viņš neveikli taisnojās:

—   Es tikai… Neticēju, ka ogle var pārvērsties par dimantu… Gri­bēju redzēt…

—   Nu, un vai tagad tu redzēji? — auroja Vecais kā pirms pus­gada bija aurojis uz Krindonu. Monika sāka nopietni baiļoties, vai viņš negrasas ari Arvilu pārvērst par pūpēžveidīgo.

—  Redzēju… — nočukstēja Arvils, asarainām acīm blenzdams uz trakojošo aluķēmu.

—  Kas noticis? — krings jautāja Monikai. — Kas tas par traci?

—   Arvils gribēja paskatīties, ka tas ir, kad rodas dimants, un tagad troglodits ir pārskaities, — paskaidroja Monika.

—   Pasaki viņam, lai viņš tā neārdās, — teica krings, ar netīk­smi paraudzidamies uz aluķēmu Veco, kurš, par spīti pirmītējam nogurumam, spēja tik enerģiski dusmoties. — No viena paša di­manta nekāds ļaunums necelsies. Ja nu varbūt zēns kļūs nedaudz spēcīgāks… — Un viņš paraudzījās uz mazo, kārno puisēnu.

—   Un galu galā — viņš taču nebija gribējis neko sliktu, tikai bija vēlējies uzzināt…

Monika atstāstīja aluķēmam, ko bija teicis krings, un viņš kaut negribīgi, tomēr nomierinājās, lai gan vēl aizvien meta uz Arvila pusi niknus skatienus.

—   Svied to draņķi zemē, — aluķēmu Vecais vēl uzrūca Arvi­lam, un zēns palaida dimantu vaļā. Džinkstēdams tas nokrita uz cietā klona un paripoja zem krēsla.

—   Aizmirstiet to, — sacīja krings. — Pēc kāda laika tas uz­sprāgs un pārvērtīsies pelnos — vismaz būs kads iemesls uzkopt telpas, — viņš nosmējās.

—   Manuprāt, mums vajadzētu pasteigties, — nervozi teica Mežsargs, palūkodamies pulkstenī. — Kaut kad taču dofori ap­tvers savu kļūmi, un tad viņi brāzīsies meklēt savu pazudušo dār­gumu.

—   Taisnība, — piekrita aluķēmu Vecais, beidzot likdams Ar­vilu mierā. — Kas mums tagad bija jādara?

Arī krings sarosījās. — Ceru, ka esat atšifrējuši, kas tur ir ar tām krāsām, — viņš teica, jautajoši lūkodamies uz Moniku.

Viņai piepeši sametās nelabi. Ar visu braukšanu un pārejiem notikumiem viņa taču bija par to pilnīgi aizmirsusi…! Viņa klu­sām pavēstīja kringa teikto draugiem, un ari Ruta un Ralfs vainīgi saskatijās.

Tad Ralfs nedrošā balsi iesāka: — Nu, mēs tā izdomājām… Pirmā krāsa patiešām ir sarkanā, un tas, pilnīgi iespējams, varētu būt saulriets. Pēc tam seko baltā krāsa — tas varētu būt zibens vai mēness, vai kaut kāda balta mākslīgā gaisma… Kā šīs spuldzes, piemēram…

—   Un kur tad mēs dabūsim dzelteno, ja mēs par baltās gais­mas avotu paņemsim spuldzes? — iejaucās Ruta. — Nē, mēs taču jau agrak runājām, ka tas nekur neder…

Monika atcerējās, ka viņi bija par to runājuši. Un viņa atcerē­jās arī to, ka tālāk par dzelteno gaismu viņi nebija tikuši…

Arī Ruta un Ralfs to laikam bija atcerējušies, jo tagad izskatī­jās pavisam sašļukuši. Bet Arvils kopš bargās norāšanas sēdēja kā piekauts sunītis un vispār nebija pacēlis skatienu no zemes.