— Ak vai! — iekliedzās aluķēmu Vecais, jau trešo reizi, kopš Monika viņu pazina, zaudēdams pašsavaldīšanos. — Tie ir viņi! Dofori! Mums jāmūk!
Sākās ārprātīgs juceklis. Dimantu Ciltstēvs atkal bija nodzisis, un bija iestājusies akla tumsa. Cauri lietum neviens īsti labi nedzirdēja, ko saka otrs, bet tas ari nebija diez cik būtiski, jo visi bija panikā un neko jēdzīgu nepateica. Pa galvu, pa kaklu visi saklupa karietē, un Meža Veča gribēja iedarbināt motoru, bet lietus bija izmērcējis vadus, un kariete par viņas pūliņiem nelikās ne zinis. Tikmēr baltie apļi bija sākuši izzust, un nu ari pārējie ieraudzīja daudzus melnus stāvus, kas vienotā masā virzījās no statujām uz meža pusi — aizvien tuvāk un tuvāk…
Beidzot kariete par viņiem apžēlojās, un motors sparīgi ierūcās. Un tikai tad, kad kariete jau bija izkustējusies no vietas, un, violetajām lampiņām izgaismojot ceļu, aizšāvusies projām, visi atviegloti uzelpoja.
— Vai dimantu Ciltstēvs ir pie kringa? — vaicāja Mežsargs.
Monika pārliecinājās, ka viņš nav to pazaudējis, un nomierināja arī pārējos. Viņi kratījās cauri mežam, laiku pa laikam gandrīz iestrēgdami kadā dubļu peļķē, bet tomēr bija atstājuši klintis un jūru labu gabalu aiz muguras. Pērkons dārdēja aizvien retāk un klusāk, un pēc kādas pusstundas kļuva gaišāks, itin kā tikko norietejusi saule būtu nolēmusi atkal uzaust.
Bērni, kas sēdēja aizmugurējā sēdeklī, ik pa laikam pavērās atpakaļ, pārbaudīdami, vai dofori viņiem neseko, bet viss šķita mierīgi. Ruta teica, ka nav redzējusi viņiem nekādus pārvietošanās līdzekļus — viņi, šķiet, nāca kājām.
Ralfs palūkojās pulksteni un secināja, ka viņiem palikusi vēl tikai pusstunda laika. Tas nevienu neiepriecināja, jo dzeltenas gaismas avotu tā ari neviens nebija izdomājis. Turklāt tagad viņiem pa pēdām sekoja dofori, un vairs nebija iespējams koncentrēties…
Pēc britiņa Meža Veča apstājās pie kādas krūmu biežņas.
— Kāpiet visi ārā, — viņa nokomandēja. — Tā drāžoties uz priekšu, mēs neko neizdarīsim. Mums jāpaliek uz vietas un kārtīgi jāpadomā. No doforiem mēs esam izrāvušies, tā ka laiks mums ir. Es noslēpšu karieti šaja krūmājā, un arī mēs paši tur paslēpsimies. Es gan nedomāju, ka viņi pat tagad mūs vairs varētu atrast, bet tā tomēr būs drošāk…
To teikdama, viņa ierūcinājas ar karieti iekšā krūmos, un atskanēja pamatīga zaru brakšķēšana, viņai laužoties cauri brikšņiem. Krūmi aiz karietes tūlīt sakļavās un vēcinājās ar zariem, gluži kā sašutuši par to, ka kāds tik uzbāzīgā kārtā atļāvies traucēt viņu mieru.
— Nāciet šurp! — pēc brīža atskanēja no biezokņa, un Mežsargs pirmais devās iekšā krūmos, kur jau gaidīja Meža Veča.
Krūmi šūpoja zarus un čaukstinādamies sarunajās, bet uz visām pusēm lidoja auksti ūdens pilieniņi. Monika mēģināja pašķirt zarus, bet tie izrāvās viņai no rokām un aplēja meiteni ar vesu dušu. Taču, tā kā viņa jau sen bija izmirkuši caur un cauri, tas neko daudz nemainīja…
Meža Veča sēdēja krūmos, un turpat bija arī kariete. Lietus lāsītes uz krumu zariem un lapām mirdzēja violetajā karietes lampiņu gaismā, un šī neparastā, bet savā ziņā pat omuligā paslēptuve radīja mānīgu drošības sajūtu, it kā neviens nekad viņus šeit nevarētu atrast…
Visi jau bija sapulcējušies, kad, brīkšķinādams zarus, šurp izlauzās krings un pievienojās pārējiem. Daži ielīda karietē, kur tomēr bija salīdzinoši sausāks, bet krings, aluķēmu Vecais un Mežsargs apsēdās turpat slapjajā zemē. Pūpēžveidīgais Krindons bija saritinājies zem kada krūma un likās iemidzis.
— Vai visi esam sanākuši? — jautāja Meža Veča un palūkojās apkārt.
Viņai blakus karietē sēdēja Monika un Ruta, bet Ralfs, Arvils un Tito bija iekārtojušies aizmugurējā sēdeklī.
— Kur ir Orle? — jautāja Meža Veča. — Vai viņš palika ārpus krūmiem? Kādam jāaiziet un jāpasaka, lai viņš nāk šurp.
Visi samulsuši saskatījās, un Monika vaicāja: — Vai viņš vispār ir atbraucis? Kur viņš, šurp braucot, sēdēja? Vai viņš bija priekšā pie jums?
Meža Veča, Mežsargs un aluķēmu Vecais pakratīja galvu.
— Pie mums sēdēja krings, — teica Mežsargs. — Es domāju, ka jūs visi četri un abi mežaļaudis sēžat aizmugurē.
— Pie mums bija tikai Tito, — sacija Monika.
— Vai dieniņ, — ievaidējās Meža Veča. — Mēs būsim viņu aizmirsuši… — Un viņa šausmās saķēra galvu. Arī pārējie bija pārbijušies. Jo, ja Orle patiešām bija palicis pie jūras, dofori viņu noteikti ir uzgājuši, un tad vairs nebija ko cerēt viņu atkal ieraudzīt dzīvu…
Un tad ierunājās Tito. — Mēs neesam viņu aizmirsuši, — viņš teica tik drūmā balsi, ka nemaz vairs neizklausījās pēc sevis. Visi pārsteigti uz viņu palūkojās. — Orle pats izdarīja tā, lai paliktu tur. Kad mēs visi skrējām uz karieti, viņš paslēpās aiz vienas no statujām…
— Bet kādēļ?! — iesaucās Ralfs, viņu pārtraukdams. — Kādēļ viņš tā darīja?
— …un, kad nāca dofori, viņš tos sagaidīja, — pabeidza Tito, uz Ralfa jautājumu tā ari neatbildēdams.
Visi bija tik pārsteigti, ka nespēja pat neko izteikt. Monika apstulbusi domāja. Kāpēc Orle palicis sagaidīt doforus? Vai tiešām viņš iedomājās, ka viens pats spēs tikt ar viņiem galā?
Kamēr viņai pa galvu šaudijās juceklīgas domas, Tito atkal ierunājās: — Viņš jums meloja. Visu šo laiku sākot ar brīdi, kad mēs satikāmies.
— Kā to saprast? — bargi jautāja aluķēmu Vecais.
— Mēs neesam bijuši doforu gūstā, — paziņoja Tito, un visi pārsteigumā noelsās, izņemot kringu, kurš no runātā neko nesaprata.
— Kur tad jūs bijāt? — prasīja Mežsargs.
— Tas ir, pie doforiem mēs bijām, — teica Tito. — Bet ne kā viņu gūstekņi. Vismaz Orle tāds nebija… Katra ziņā viss stāsts, ko viņš jums pastāstīja, ir pilnīgi sadomāts, tie bija tiri meli.
— Bet kā tad tā?! — apjukusi iesaucās Meža Veča.
— Toreiz, kad mūs ierāva ezerā, — sacīja Tito, — mēs patiešām nonācām pie doforiem. Es tur biju pirmo reizi, tas tiesa. Taču to visu bija inscenējis Orle. Viņš mūs sakūdija rīkot sacensības, un viņš izdarīja tā, lai mēs abi ieveltos ūdenī un lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma.
— Bet kāpēc gan? — prasīja Ralfs.
— Vai jūs atceraties, ka pirms daudziem gadiem ezerā tika ierauts kāds mežaļaužu virs? — vaicāja Tito. — Viņš toreiz bija trīsdesmit gadus vecs.
Visi klusēdami pamāja.
— Tas vīrs bija Orle, — paskaidroja Tito. — Tikai toreiz viņu sauca par Hosi.
— Bet kā tad tas var būt? — neticīgi vaicaja Arvils. — Kopš tā laika taču pagājuši cik — divdesmit, trīsdesmit gadu? Orlem taču nav sešdesmit gadu?
— Ir, — sacīja Tito. — Viņš tikai izskatās kā trīsdesmitgadīgs.
Toreiz, kad Orle nokļuva pie doforiem, tie piedāvāja viņam darījumu. Viņi ar kaut kādu tehnoloģiju palīdzību neļaus viņam novecot, bet viņš par to paliks pie viņiem un rūpēsies, lai viņi tiktu pie dimantu Ciltstēva, un vēlāk palīdzēs visā, kas saistīts ar dimantu Ciltstēva noturēšanu. Tieši Orle atrada dimantu Ciltstēvu, kad tas atkal nonāca Mežā. Kad Orle iepazinās ar mums, dofori viņam bija likuši atvest šurp vēl kādu mežaļautiņu, kā Orle stāstīja — par to viņš nemeloja —, lai dimantu Ciltstēvs paliktu pie viņiem, bija jāizpilda kaut kāds uzdevums, ko paši dofori nespēja saprast. Tāpēc Orle iedabūja pie kringiem arī mani.
Viņš apklusa un iegrima drūmajās atmiņās par to dienu.