— Viņi piedāvāja man to pašu, ko bija piedāvājuši Orlem, — stāstīja Tito. — Teica, ka es vienmēr palikšu jauns, ja tikai piekri- tišu ar viņiem sadarboties. Bet es nojautu, ka tur kaut kas nav kārtībā, un atteicos. Tad viņi man sāka draudēt. Tā Orles stāsta daļa daudzmaz atbilst patiesībai, ar to atšķirību, ka draudēts tika vienigi man. Savukārt Orle pats bija pilnīgi doforu pusē. Visbeidzot man nācās izlikties, ka esmu piekāpies, jo viņi piedraudēja izrēķināties ar manu ģimeni.
Viņš atkal apklusa. Arī visi pārējie klusēja, bet tad aluķēmu Vecais aizdomīgi uzlūkoja Tito. — Bet ka mēs varam zināt, ka tu runā patiesību? — viņš vaicāja. — Varbūt ari tu esi doforu pakalpiņš?
— Neesmu, — nogurušā balsī teica Tito. — Jums man jātic. Vienīgais, ko es vēlos, ir, lai viss šis ārprāts beigtos un es varētu atgriezties mājās. Man ir tāda sajūta, it kā nebūtu redzejis savējos simtiem gadu…
Neviens nezināja, ko domāt. Monikai likās, ka viņš runā taisnību — visu šo laiku bija jūtams, ka Orle uzmana Tito, un viņu uzvedība bija bijusi diezgan atšķirīga.
Tito atsāka savu stāstu. — Dofori atsūtīja mūs, lai mēs jūs aizkavētu. Viņi nojauta, ka jūs grasāties kaut ko darīt ar dimantu Ciltstēvu, bet nezināja, isti ko. Viņi arī nezināja, ka jūs nojaušat par viņu mītnēm, esat pazīstami ar kringiem. Un tomēr viņi no jums baidījās, jo nebija skaidrībā par jūsu iespējām. Vispirms viņi gribēja jus tikai aizkavēt — tāpēc mēs nozagām karietes atslēgas…
— Ahā! — iesaucās Meža Veča.
— Un tad, — Tito turpināja, — mums būtu vajadzējis ievilināt jūs viņu mītnēs, izliekoties, ka rādām ceļu uz lielo zaļi. Un tad viņi jūs sagūstītu.
Viņš apklusa.
— Klausieties, — piepeši ierunājās Ralfs. — Mums ir atlikušas piecpadsmit minūtes.
Visi satrūkās. Tito stāsts bija licis viņiem pilnīgi aizmirst dimantu Ciltstēvu… Monikai radās aizdomas, vai tikai Tito nav to sacerējis tieši šādam nolūkam, un laikam arī citiem tas ienāca prātā, jo Meža Veča sāka sačukstēties ar Mežsargu un aluķēmu Vecais aizdomīgi pablenza uz Tito. Bet tagad nebija laika to noskaidrot. Bija pienācis pēdējais laiks kaut ko darīt.
— Dzeltenā gaisma… — murmināja Monika. — Dzeltenā gaisma… Ka lai mēs tiekam pie dzeltenās gaismas….?
Un tad viņi izdzirdēja troksni. Visu laiku apkārt bija valdījis pilnīgs klusums. Laiku pa laikam tikai krūmi pavēcina ja zarus vai kāds lietus piliens atraisījās no lapas un noplakšķēja zemē, bet citādi viss bija mierigi.
Tagad ārā bija dzirdamas tādas skaņas, it kā tuvotos vesels bars ļaužu.
— Dofori, — šausmās nočukstēja Monika un Ralfs vienbalsīgi, un pārējie saprata, ka viņiem taisnība. Iespējams, ka viņi bija sekojuši karietes atstātajām sliedēm slapjajā zemē un tādējādi viņus atraduši, bet tā vai citādi — viņi bija klāt.
— Ak vai, ak vai, — vaimanāja Meža Veča. — Ko lai mēs iesākam, ko lai iesākam…
Sāka brakšķēt krūmi, un tas varēja nozīmēt tikai vienu — dofori ir atraduši arī viņu paslēptuvi. Un tad no krūmiem atskanēja Orles balss: — Dofori ir klāt! Atdodiet dimantu Ciltstēvu labprātīgi, un nevienam nekas ļauns nenotiks!
— Neticiet viņam, — čukstēja Tito. — Viņš dabūs dimantu Ciltstēvu un tad ar mums izrēķināsies!
— Mēģināšu viņus aizkavēt, — sacija aluķēmu Vecais. — Bet vispirms… — Un viņš uzrāva augšā pūpēžveidīgo un nomurmināja jau vairākkart dzirdētās skaņas.
Pūpēžveidīgais Krindons acumirklī atguva savu aluķēma izskatu, bet šoreiz neviens pārvērtībai pat nepievērsa uzmanibu. Abi aluķēmi nostājās ar skatu pret krūmiem un sastinguši koncentrēja uzmanību uz tuvojošamies doforiem.
— Dzeltenā gaisma… — murmināja Monika. — Varbūt lampiņas… Dzeltenas spuldzītes… Bet mums ir tikai violetās karietes gaismas! — viņa bezcerīgi iesaucās.
Tad Arvils piepeši pieleca kājās un metās vandīties pa somam. Pusi satura izgāzis zemē, viņš uzvaroši izvilka no Monikas somas apakšas Ērlas dotos lukturus, ko Ralfs ar Moniku bija ņēmuši līdzi nakts braucienā uz Atskaņu dīķi.
Arvils paķēra vienu lukturi un ieslēdza to. Acumirkli lukturis iemirdzējās rāmi dzeltenā gaismā, un visi novērsa acis no krūmiem, uz kuriem bija blenzuši, gaidot kuru katru mirkli parādāmies doforus, un paraudzījās uz lukturi.
— Ir! — iesaucās Meža Veča. — Monika, saki taču kaut ko tam kringam! — Vēl viņa pasniedzās un izslēdza karietes violetās lampiņas, lai tās netraucētu dimantu Ciltstēvam satikt lukturu dzelteno blāzmu.
Monika steigšus pavēstīja kringam, ka viņi ir dabūjuši dzelteno gaismu, un krings pastiepa plaukstu pret lukturi. Vienā mirklī viņam saujā iemirdzējās zeltaina oliņa, kas staroja tā, ka visa tumsa šķita pagaistam, bet gan krūmi, gan dzīvās būtnes ietinās gaisīgā, dzintarainā plīvurā.
Bet tobrīd notika vēl kaut kas. Pašķirās krūmu zari, un parādījās dofori. Un ne jau divi vai trīs… Šķita, ka to ir vismaz simts un ka tie ir ielenkuši viņus no visām pusēm. Visriņķi apkart no krūmiem līda ārā tumsnēji, salikuši stāvi un ieslēdza viņus ciešā apli.
— Ak, dariet taču kaut ko! — izmisīgi iesaucās Meža Veča, vērsdamās pie aluķēmiem, bet tieši taja bridi viņi nokrita zemē un palika sastinguši guļam.
"Tās ir beigas," nodomaja Monika, vērodama, kā dofori ielenc viņus aizvien ciešāk un ciešāk.
Un tad notika kaut kas savāds.
Dimantu Ciltstēvs piepeši izgaisa. Zeltaini mirdzošās oliņas kringa plaukstā gluži vienkārši vairs nebija. Šoreiz tas nebija tikai zaudējis krāsu kā pirmīt, jo krings likās pavisam apmulsis un noliecies sāka grābāties pa zemi.
Tieši tajā mirkli dofori, kas vēl tikko bija bijuši viņiem visapkārt, pārvērtās dūmos. Tomēr nē, tie nebija dūmi, tie bija pelnu mākoņi. Dzeltenās luktura gaismas apmirdzētas, sīkās pelnu drusciņas vēl sekundes daļu pavirmoja gaisā un tad sāka laisties lejup, parklādamas mitros krumu zarus un lapas ar plānu pelnu kartiņu. Kāds iekliedzās, bet visi bija tik pārsteigti, ka nesaprata, kas tur kliedz. Atskanēja brakšķošu zaru un dipošu kāju troksnis, kas pamazām attālinājās, un tad iestājās klusums.
Viņi bija palikuši vieni — Monika, Ruta, Arvils, Ralfs, Mežsargs, Meža Veča, Tito, krings un abi aluķēmi, kas vēl aizvien nekustīgi gulēja zemē. Viss bija mierīgi, un Ērlas dotais lukturis turpināja izstarot rāmo, dzelteno gaismu.
— Kas notika? — Monika vaicāja, bet viņai atbildēja vienīgi krings.
— Viss ir beidzies, — viņš sacīja. — Dimantu Ciltstēvs ir nokļuvis savā rašanās vietā Klinšu krāvumos vai kur citur. Droši vien Klinšu krāvumos. Mēs esam savu padarījuši.
Mežsargs un Meža Veča bija piesteigušies pie abiem aluķēmiem pārliecināties, vai ar viņiem viss kārtībā. Viss šķita labi. Aluķēmu Vecais sakustējās un tad uzrausās sēdus, bet pēc mirkļa pie samaņas nāca ari Krindons. Pagalam apjukuši, viņi lūkojās visapkārt, it kā nesaprastu, kur atrodas un kas šeit notiek.
— Kur dofori? — beidzot jautāja Vecais.
— Prom, — teica Mežsargs. — Šķiet, ka viņi mus vairs netraucēs. Arvils sadabūja dzelteno gaismu, pateicoties Ērlas lukturiem, un tad dimantu Ciltstēvs nozuda, bet dofori pārvērtās pelnos.
— Bet tie, kas nepalika par pelniem, vienkārši aizlaidās, — piebilda Ralfs.
Aluķēmu Vecais, kaut arī izmocits, izskatījās tā, it kā būtu izcīnījis pilnīgi neiespējamu uzvaru. Viņš pat smaidīja un ar skatienu kādu meklēja. Tad viņš pamanīja Arvilu, kurš nez kāpēc sēdēja, sarāvies un auklēdams labo roku.