— Labi pastrādāts, — aluķēmu Vecais uzslavēja zēnu. — Ja tu nebūtu iedomājies par lukturiem, mēs šobrīd šeit nesarunātos… Tiešām apsveicami!
Taču Arvils nelikās zinis par aluķēma Vecā komplimentiem un iebāza labās rokas pirkstus mutē. Viņš klusam pie sevis vaidēja un bija vairāk nekā skaidrs, ka kaut kas ir noticis.
— Kas tev kaiš? — vaicāja Monika un paliecās uz zēna pusi. Viņa piespieda viņu izņemt roku no mutes un tad skaļi iekliedzās.
Arvila labās rokas mazā pirkstiņa nags bija pazudis. Tā vietā nebija nekā, un atlikušais pirksta gals likās ka sasmērēts ar pelniem. Arvils ievaimanājās un centās paslēpt pirkstu mutē, bet piesteidzās aluķēmu Vecais un to sagrāba.
— Redziet! — viņš iesaucās. — Redziet, kāpēc nedrīkst uz savu galvu rīkoties ar speķu, par kuru nekas nav skaidri zināms… Arvils bija pārvērtis dimantā vienu ogli, izmantojot dimantu Ciltstēva enerģiju. Tagad, atgriezdamies atpakaļ sākotnē, dimantu Ciltstēvs paņēma līdzi arī visu savu izkaisīto enerģiju, tas vietā neatstādams neko. Ja Arvils viena dimanta dēļ dabūja samaksat ar nagu, tad varam tikai minēt, cik dimantus bija — saražojuši — dofori…
— Vai stipri sāp? — vaicāja Monika, līdzjūtīgi raudzīdamās uz Arvilu, kurš nu bija palicis bez viena naga.
— Nu jau vairs ne, — atteica Arvils un beidzot pasmaidīja.
— Un tomēr mēs viņus pieveicām! Tādi bezgala viltīgi dofori bija, un tomēr mēs bijām viltīgāki… Hā!
Visi iesmējās. Tagad, kad viss bija beidzies laimīgi, iestājās tāds kā atslābums, un visi jutās neparasti līksmi un brīvi. Nebija vairs nekādu pienākumu, nekādu uzdevumu, un visi atkal varēja būt tikai viņi paši. Vairs nevajadzēja būt varoņiem, nevajadzēja uzupurēties un darīt lietas, kas, visticamak, varēja beigties nelāgi…
Viss bija beidzies.
— Kas jums pirmīt notika? — Mežsargs vaicāja aluķemiem.
— Jus tā nokritāt, ka mēs jau nodomājām, ka esat pagalam.
— Dofori bija labi pastrādājuši ar dimantu Ciltstēvu, — pavīpsnāja aluķēmu Vecais. — Acīmredzot viņi visu saņemto enerģiju bija izmantojuši, lai pastiprinātu savu domu spēku. Un, kad mēs mēģinājām viņiem nedaudz pamainīt domu gaitu, viņi deva mums pamatīgu triecienu…
— Bet kā tad ar tiem sargiem toreiz, kad tev vajadzēja dabūt no viņiem dimantu Ciltstēvu? — nesaprata Ralfs. — Tad taču tu spēji viņus ietekmēt.
— Toreiz viņi bija tikai divi. Un tie bija sargi — nedomāju, ka viņi jebkad ir pielaisti pie dimantu radīšanas… Dimantu Ciltstēva enerģiju taču iegūst tikai tas, kurš pašrocīgi pārvērtis ogles dimantos.
— Paklau, — Ralfs čukstēja Monikai. — Man šķiet, es zinu, kāpēc toreiz Mežsargs un Meža Veča aizmirsa mūs pabridināt par ezeru!
— Par ko? — nesaprata Monika.
— Atceries to reizi, kad Arvils gandrīz iegāja peldēties un kad ezers ierija kaiju? — atgādinaja Ralfs. — Man liekas, ka toreiz arī bija pastrādājuši dofori. Viņi izdarīja kaut ko tadu, lai Meža Veča un Mežsargs mums neko par to neteiktu. Dofori gribēja tikt mums klāt!
Monika pastāstīja Ralfa teikto kringam, un viņš pašūpoja galvu. — Iespējams, — viņš noteica. — Iespējams… Bet tadā gadījumā viņu spēki bijuši lielāki, nekā mēs domājām. Kā viņi uzzināja, ka jūs dodaties uz ezeru…? Un tādā attālumā ietekmēt parastus ļaudis kā Meža Veča un Mežsargs… Nudien, nezinu… Bet, protams, tas ir iespējams.
Piepeši ierunājas Ruta. — Bet kas bija tie dofori, kas tagad aizbēga? — viņa jautāja. —Jo ne visi no viņiem pārvērtās pelnos.
Monika pasteidzās atbildēt vēl pirms aluķēma. — Nu, tie droši vien arī bija tie, kas nebija izmantojuši dimantu Ciltstēvu, vai ne? — Viņa jautājoši uzlūkoja aluķēmu Veco. Tas piekrītoši pamaja.
— Nez kas notika ar Orli? — domīgi ieteicās Ralfs.
— Domāju, ka nekas, — rūgti noteica Tito. — Esmu pārliecināts, ka pēc aizbēgšanas no mums viņš devās taisnā ceļā pie doforu vadoņa un, viņam visu izstāstījis, tagad mierīgi sēž doforu mītnēs. Nedomāju, ka viņš kaut reizi būtu izmantojis dimantu Ciltstēvu, viņš bija pārāk piesardzīgs. Nekad neķērās klat kam tādam, par ko nejutās drošs. Starp citu, — Tito piebilda, viltīgi smīnēdams, — vai jūs zināt, kas bija tas dofors, par kuru pārvērtās troglodītu Vecais?
Visi papurinaja galvas.
— Tas bija pats doforu vadonis, — nosmīkņāja Tito. — Viņš pats iedeva Orlem savu veco mēteli, kad mēs devāmies jūs aizkavēt. Tāpēc jau Orle bija tik šokēts, kad ieraudzīja troglodītu pārvēršamies, — viņš zināja, ja vien Vecais nejauši nesastaps savā ceļā īsto doforu vadoni, ceļš būs brīvs. Dofori bez ierunām pakļaujas savam vadonim.
— Un tomēr viņi šaubijās, pirms atdeva man dimantu Ciltstēvu, — atgādinaja aluķēmu Vecais.
— Jā, jo pats doforu vadonis bija devis rīkojumu nekad neatdot to vienam pašam doforam, pat ja tas būtu viņš pats. Bet viņa autoritāte ir tik liela, ka viņa klātbūtne iespaidoja sargus vairāk nekā kaut kada agrāk dota pavēle.
— Jā, sevišķi, ja viņus vel nedaudz pabakstija… — piebilda Vecais.
— Kas būs ar mani? — piepeši iejautājās klusa, bet spiedzīga balss.
Visi paraudzījās uz Krindonu, kurš vēl aizvien sēdēja zemē aluķēma izskatā. Monika vienu brīdi nobrīnījās, vai tiešām viņš grib atkal kļūt par pūpēžveidīgo, bet tad aptvēra, ka viņš noteikti vēlas gluži pretējo.
Aluķēmu Vecais piešķiebtu galvu uz viņu lūkojās un, šķiet, sparīgi domāja. — Nu, labi, — viņš beidzot teica. — Es solīju, ka atlaidīšu tev tos piecus gadus, ja nāksi mums līdzi un palīdzēsi visur, kur būsi nepieciešams. Tu tā ari esi darijis, un es savu solījumu izpildīšu. Tikai iegaumē, ka šos piecus gadus es tevi stingri uzmanīšu. Viena nelādzība no tavas puses, un tu atkal atcerēsies, kā tas ir — joņot pa mežu un slēpties no klabiķiem…
Bet Krindons šo brīdinājumu diez vai vairs dzirdēja. Aiz sajūsmas viņš bija pielēcis kājās un nepavisam vairs neatgādināja sevi, līksmi lēkādams apkart un griezdamies uz riņķi. Monikai bija aizdomas, ka viņš šo to tomēr aizguvis no savas pūpēžvei- dīgā dzīves…
— Paldies visiem, — teica krings, un Monika iztulkoja. — Paldies ikvienam no jums, jo tikai mēs visi kopā varējām tikt galā.
— Un kas notiks tagad? — jautāja Ralfs. — Kas būs ar dimantu Ciltstēvu? Un ko darīs dofori — vai viņi nemēģinās mums atriebties?
Monika pavēstīja Ralfa jautājumu kringam, un viņš atbildēja: — Par doforiem mums vairs nav jāuztraucas. Vienīgais, ko viņiem vajadzēja no dimantu Ciltstēva, bija tā enerģija, lai pavairotu savu domu spēku. Tagad, kad dimantu Ciltstēvs ir prom, viņiem šeit vairs nav ko meklēt, jo viņi zina, ka dimantu Ciltstēvs vairs nav sasniedzams. Tagad tas paliks Klinšu krāvumos pie troglodītiem un gulēs tur kā parasts akmens. Bet dofori dosies prom no Meža un turpinās meklēt kaut ko citu, kas varētu īstenot viņu ieceri. Turklāt tagad viņu ir palicis daudz mazāk — esmu pārliecināts, ka doforu, kas nebija strādājuši ar ogļu pārvēršanu, ir ārkārtīgi maz…
— Vai dimantu Ciltstēvs kādreiz atkal varēs pārvērst ogles par dimantiem? — vaicāja Arvils.
— Vismazāk jau nu tev vajadzētu par to interesēties, — pavīpsnāja Vecais, skatoties, kā Arvils sūkā savu cietušo pirkstu. — Bet to nezina neviens. Varbūt jā, varbūt ari ne.
— Un jūs paši? — Monika vaicāja kringam. — Vai ari jūs dosieties prom?
— Šonakt pat, — atteica krings un ar ilgām paraudzījās tumši zilajās debesis. Tās bija noskaidrojušās, un tajās mirdzēja zvaigžņu miljoni. — ja es varētu palūgt Meža Veču, — viņš kautrīgi nokrekšķinājās, — aizvest mani atpakaļ līdz statujām. Baidos, ka pats es neatradīšu ceļu…