— Bet, protams, kāda runa! — iesaucās Meža Veča, kad Monika bija pavēstījusi viņai kringa lūgumu. — Bet pajauta viņam, — viņa piepeši mulsi pačukstēja, — vai mēs redzēsim, kā viņi aizlido?
Acīmredzot Meža Večas interese par mašīnām neaprobežojās ar viņas karieti vien…
Monika pārtulkoja kringam Meža Večas lūgumu, un viņš piemiedza Meža Večai ar aci. — Jūs mūs redzēsiet, kad brauksiet mājās, — viņš sacīja. — Tas izskatīsies tā, it kā kāds būtu izšāvis gaisā lielu, sarkanu svētku raķeti.
Monika to izstāstīja Meža Večai, un viņa vīlusies nopūtās. Laikam jau krings viņus neaicinās noskatīties pacelšanos…
Visbeidzot Mežsargs noteica, ka sarunāties viņi var arī braucot un ka pietiek tupēt šajos slapjajos krūmos, kur visapkārt izkaisīti doforu pelni. Visi viņam pilnībā piekrita un ieņēma vietas karietē. Violetajām gaismiņām mirgojot un Erlas dotajam lukturim metot dzeltenu gaismas strēli viņiem ceļā, viņi devās atpakaļ uz jūras pusi. Vienu brīdi likās, ka apkārtējos krūmos kaut kas no- čab — tie droši vien bija izdzīvojušie dofori, kas tagad vilkās atpakaļ paziņot savam vadonim par pilnīgu sakavi. Taču viņi pat nedomāja karietei uzbrukt, gluži otrādi, — likās, ka viņi pat negrib, lai tos pamana. Tā kariete mierigi sasniedza jūru, un visi atvadījās no kringa.
Pa to laiku bija pilnīgi satumsis, bet visi gribēja ātrāk tikt no šejienes prom. Tāpēc Meža Veča papildināja karietes tvertni ar kannā līdzi paņemto sulu, un viņi devās garajā mājupceļā. Bērni aizmugurējā sēdekli apsēdas otrādi un ne uz mirkli nenovērsa skatu no debesīm.
Tonakt kariete apstajās tikai divreiz — pirmo reizi, kad melnajās nakts debesīs kaukdams uzšāvās kaut kas sarkans, kas no šejienes patiešām izskatījās kā raķete ar liesmojošu asti. Un otro reizi — kad gaisā šņākdams uzgāja kaut kas spilgti zaļš.
— Tur aizlido dofori, — teica Ralfs, domīgi lūkodamies uz zaļo punktiņu, kas ātri pazuda debesīs un izgaisa pavisam. — Interesanti, vai Orle ir kopā ar viņiem? Tad viņš dabūs redzēt svešas planētas…
— Man tas ir pilnīgi vienalga, — līksmi attrauca Tito. — Es braucu mājās!
EPILOGS
Brauciens pagāja samērā veiksmīgi, ja neņēma vērā reizes, kad viņi pamatīgi izmirka lietusgāzēs, un bridi, kad viņi brauca pāri Klabiķu aizai, un Krindonam, kas atkal bija pārvērties par lielo putnu, piepeši uznāca panikas lēkme. Tajā bridi tiltam pāri gāja Monika un Ruta, kad klabiķis Krindons, kas bija sēdējis sardzē uz tilta malas, piepeši sagrīļojās un gandrīz ievēlas aizā. Kad vēlāk visi viņam prasīja, kas šim bija noticis, krindons atzinās, ka viņu pārņēmušas šausmīgas bailes no klabiķiem. Acīmredzot viņš vēl nespēja aprast ar domu, ka vairs nav pūpēžveidīgais… Tomēr šoreiz neviens klabiķis pat nepameta ligzdu un ļāva ceļiniekiem mierigi šķērsot aizu. Laikam jau pat ģibstošs lielais putns bija izskatījies pietiekami biedējošs…
Devītajā dienā ap pusdienlaiku viņi sasniedza mājas.
Bija brīnišķīga diena. Saule spīdēja tā, ka izvilināja no paslēptuvēm visus pūpēžveidīgos, un tie kā sajukuši skraidīja apkārt, līksmi spiegdami, bet jenoti veselām varzām šķietami bezmerķigi vazājās apkārt. Viņus ieraugot, Meža Veča ārkārtīgi satraucās.
— Manas nabaga vistiņas! — viņa sauca. — Nez, vai no tām kas maz būs palicis pāri!
— Pie vistām taču ir tā sieva no ciema, — Monika atgādināja.
— Tā sieva! — sašutusi iesaucās Meža Veča. — Ko tā sieva saprot no vistām! Un vēl vairāk — ko viņa saprot no jenotiem?! Varu derēt, ka neko! Droši vien, kad mes ieradīsimies mājās, viņa mūs sagaidīs ar vakardienas olu kulteni un paziņos, ka tas ir viss, kas palicis pāri no maniem putniņiem!
— Jau šovakar iešu uz slidotavu, — sapņaini teica Ruta, pat ar vienu ausi neklausīdamās, ko klaigā Meža Veča. — Un tad gan vairs neizlaidīšu nevienu pašu treniņu…
— Bens vairs tevi nepazīs, — Ralfs sprauslādams sacīja Monikai, un viņa sašutusi metās to apstrīdēt.
Bet Arvils kopš — doforu nakts — , kā viņi to tagad sauca, staigāja, apsaitējis savainoto pirkstu ar auduma strēmeli no doforu mētelīša. To viņam bija noplēsis Tito. Arvils cerīgi bija vaicājis, vai tas nav doforu vadoņa mētelītis, bet Tito bija pasmējies un attraucis, ka diemžēl nav vis.
Visi kala plānus turpmākajai vasarai, kas solījās but brīva no kringiem, doforiem un dimantiem. Tomēr izrādījās, ka viņi, tā domājot, nedaudz kļūdījās…
Kad ceļinieki sasniedza Mežsarga māju, Monika piegāja pie aluķēma Vecā. — Par tiem četriem dimantiem, ko jūs man iedevāt… — viņa klusām ierunājās.
— Jā? — attrauca sirmais aluķems.
— Es gribu ar tiem dalīties, — teica Monika. — Man šķiet, Ruta, Ralfs, Arvils, Mežsargs un Meža Veča ir tos nopelnījuši tikpat daudz, cik es.
— Par to tev nav jāuztraucas, — sacīja aluķēmu Vecais un izvilka no savas tarbas paprāvu maišeli. Tad viņš pagriezās pret pārējiem. — Ei, uz mirkli panāciet visi šurp!
Visi ziņkārīgi panāca tuvāk, un aluķēmu Vecais noklāja zeme lielu, baltu lakatu. Tad viņš atraisīja maišelim galu un izbēra tā saturu uz lakata. Acumirklī tur izauga paprāva dimantu kaudzīte, kas saulē zaigoja tā, ka acis žilba skatoties.
— Tie nav neistie dimanti, nebaidieties, — iesmējies sacīja aluķēms, redzedams, ka visi veras uz dārgakmeņiem ar lielām aizdomām. — Tie ir visīstākie dimanti vēl no tiem laikiem, kad dimantu Ciltstēvs tos apveltīja ar neizsīkstošu enerģiju — tāpēc tie paliks par dimantiem mūžīgi un nekad nepārvērtīsies pelnos.
Visi uzmanīgi klausījās.
— Mēs visi esam labi pastrādājuši un pelnījuši nelielu atalgojumu, — sacīja aluķēmu Vecais. — Katrs saņems četrus dimantus, un pa vienam lai tiek ari visiem, kas jums palīdzēja līdz šim — tiem mežabērniem… Kā viņus sauca…
— Ērla, Tinu, Juso un Keja, — teica Monika un iesmējās. — Paldies, viņi ļoti priecāsies!
Tad katrs paņēma savus četrus mirdzošos akmeņus, un Monika apņēmās paglabāt mežabērnu tiesu. Meža Veča, bāzdama noplukušo svārku kabatā savus dārgumus, smaidīja tik plati, ka nebija grūti nojaust, par ko viņa domā… Monikai bija aizdomas, ka pēc neilga laika Meža Veča būs slavena ar lielāko un jenot- drošāko vistu fermu visā Mežā. Viņa ari nebutu pārsteigta, ja par atlikušo savas bagātibas daļu Meža Veča nodibinātu fondu jenotu pāraudzināšanai…
— Vai nevajag jūs aizvest? — Mežsargs vaicāja aluķēmu Vecajam un Krindonam.
— Paldies, gan jau mēs paši aiziesim, — sacīja Vecais. — Pirms ierodos Klinšu krāvumos, gribu, lai manas svaigākās atmiņas par Mežu butu tādas, kādas tās ir tagad — bezrūpigas un brīvas no doforiem.
Stāvēdami siltaja saulīte Mežsarga majas priekšā, Monika, Ralfs, Ruta un Arvils noskatījās, kā aiziet abi aluķēmi. Salikušām mugurām viņi sparīgi aizsoļoja tajā virzienā, kur dziļi Mežā atradās viņu Klinšu krāvumu alas. Arī Tito bija atvadījies un nu palēkdamies steidzās pāri priežu pakalniem iepriecināt savu ģimeni. Mežsargs bija iegājis mājā un, pēc šķindoņas spriežot, par- lika traukus, atjaunodams mājā sev pierasto kārtību. Meža Večas klaigas no mājas otras puses, kur atradās vistu kūts, varēja sadzirdēt pat šeit. Laikam jau viņas aizdomas bijušas pamatotas, un Klabiķu ciema sieva patiesi neko daudz no vistām nejēdza…