— Pēc kādas no baltajām naktīm, aptuveni pirms meneša, Krindons drausmīgā izskatā ieradās mūsu alās. Viņš uzvedas kā sajucis, griezās uz riņķi, tirināja pseidopodijas un spiedza ta, ka visiem aizkrita ausis. Sākumā mēs nodomājām, ka viņš vienkārši vairs nevar izturēt pupežveidīgā ādā un lūdz, lai ļaujam viņam partapt atpakaļ par aluķēmu. Bet tad kādam ienāca prātā, ka viņš mēģina pateikt mums ko svarīgu. Tā arī bija. lepriekšejā naktī viņš bija atradis dimantu Ciltstēvu.
Visi klusēja un gaidīja, kad būs tālāk, kaut turpinājumu nebija grūti iedomāties.
— Nākamajā diena mēs visi devāmies turp. Krindons skrēja pa priekšu un radīja ceļu. Bet, kad nonācām līdz viņa aprakstītajai vietai, nekāda dimantu Ciltstēva tur vairs nebija.
— Vai tad Krindonam var ticēt? — nosprauslājās Ralfs. — Vai tad ir vēl kāds blēdīgāks un melīgāks par viņu?
— Viņš dievojās, ka runājis patiesību. Patiešām, viņš bija pārbijies kā diegs, domāja, ka mēs tūliņ viņu pārmācīsim…
— Un vajadzēja, — klusām noteica Ralfs. Aluķēmu Vecais tikai uzmeta viņam pāris sekunžu ilgu skatienu.
— Nē, es domāju, ka viņš runāja taisnību. Ja es vel nebiju līdz galam pārliecināts, tad šodien pēc jusu stāstītā — par to, kas notiek uz Zemes — man nekādu šaubu vairs nav. Krindonam bija taisnība, dimantu Ciltstēvs bija šeit, bet tagad tā vairs nav.
Visi drūmi klusēja, un visbeidzot ierunājās Mežsargs, kas līdz šim nebija bildis ne vārda.
— Ko gan bērni te var līdzēt? — viņš klusām vaicāja.
— Bērni — neko. Meitene ar Aci — visu, — tikpat klusi atteica aluķēmu Vecais.
Mežsargs paskatījās uz Moniku.
— Tu zini — tev nav jāpiekrīt. Tu taču apzinies, cik tas var būt bīstami! Ja patiešām vainīgi ir kringi un tu būsi pie viņiem viena pati un pilnīgi neaizsargāta, var notikt kaut kas slikts. Esmu redzējis šīs statujas… — viņš tikko dzirdami piebilda. — Tās atstāj pavisam nelāgu iespaidu…
— Un, ja to spēj statujas, — no ilgās klusēšanas aizsmakušā balsi ierunājās Meža Veča, — kā tad ir ar pašiem kringiem?
— Nevar zināt, — sacīja Monika. — Mēs taču sākumā domājām, ka ari aluķēmi ir nez kādi briesmoņi… Es atvainojos! — Viņa piepeši atjēdzās un ieplestam acīm paglūnēja uz aluķēmu Veco. Bet likās, ka tam smieklos noraustās mutes kaktiņš. — Mja… Bet izrādījās, ka mums nebija taisnība.
— Daļēji mums tomēr bija taisnība, — smīnēdams sacīja Ralfs.
— Kā tā? — brīnījās Monika, joprojām šķielēdama uz aluķēmu.
— Neaizmirsti Krindonu… — paskaidroja Ralfs.
— Katrā eņģeļu pulciņā ir viens ar bultiņām… — sapņaini noskandēja aluķēmu Vecais, atstādams bērnus neizpratnē saskatāmies.
Taču tad viņš atjēdzās un atkal kļuva vēss un lietišķs. Piekalis savu salto skatienu Monikai, viņš jautāja: — Vai vajag laiku, lai apdomātos?
— Kā tad! — Kā gan citādi?! — vienā balsī sauca Mežsargs un Meža Veča, kas no sašutuma bija pat pielēkusi kājās.
Ari aluķēmu Vecais piecēlās.
— Labi. Bet ne ilgāk kā līdz rītvakaram. Arlabvakar! — viņš stīvi palocījās un vienā mirklī bija ārā pa durvīm. Visi pavērtām mutēm blenza viņam nopakaļ.
— Tas nu gan ir dīvainis… — noteica Arvils.
— Doma, lielāks dīvainis nekā tu? — pasmīnēja Ralfs un piemiedza ar aci Monikai.
Arvils sabozās.
— Ko mēs tagad iesāksim? — nervozi plūkādams bardu, jautāja Mežsargs.
— Iesim gulēt! — paziņoja Meža Veča. — Rīts gudrāks par vakaru, un šim vakaram mēs jau esam saklausījušies pietiekami daudz pasaku. Pietiekami, lai nevarētu aizmigt… — viņa vēl nopurpināja.
— Ja jau mēs tik un tā nevarēsim aizmigt, kāda jēga iet gulēt? — nesaprata Arvils.
— Nerunā pretī un aši uz savu istabu! — nokomandēja Meža Veča. — Parunāsim rit no rīta.
Par spīti savādajiem notikumiem un satraucošajiem stāstiem, bērni aizmiga, tiklīdz bija pārvilkuši segas pāri galvām. Tikai Mežsargs un Meža Veča savās gultās nemierīgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem un domāja, un domāja…
TREŠA NODAĻA
SAPNIS
Tonakt Monika redzēja dīvainu sapni.
—— Krēsloja. Cik tālu vien sniedzās skatiens, bangoja nikni, netīri pelēki viļņi un ar negantu troksni sašķīda pret krasta klintīm. Paskatījusies lejup, Monika tik tikko neiekliedzās, un sirds viņai sāka traki dauzīties. Izrādījās, ka viņa stāv pie milzīgas klints malas. Lejā viļņi bija sakulti baltās putās, kas skalojās pār melnajiem akmeņiem. Aizturētu elpu Monika pakāpās paris soļu atpakaļ un apsēdās zemē. Gaiss bija pilns sīkiem, aukstiem ūdens pilieniem, un, kad vējš tos trieca Monikai sejā, tie dūra kā ar adatām.
Pats dīvainākais, ka Monika apzinājās, ka sapņo. Taču viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā varētu pamosties. Viņa ieknieba sev roka, bet nekas nemainījās. Tad viņa cieši aizmiedza acis, bet, kad tās atkal atvēra, viņa vēl arvien sēdēja uz melnās klints trakojošās jūras krastā.
— Hmm… — Monika pie sevis noteica un pagriezās, lai dotos izlūkot apkārtni.
Un palika sastingusi stāvam.
Tieši viņai virsū skatījās sešas milzīgas galvas, kas šķita izaugušas tieši no klints un izskatījās kā dzīvas. Pagāja pāris sekunžu, līdz Monika aptvēra, ka tās ir akmens statujas.
— Izskatās pēc tām, par kurām runaja Vecais, — nopurpināja Monika, blenzdama uz savādajām statujām, kas ar savām šaurajām acu spraugām neizteiksmīgi vērās pāri jūrai.
Monika nodrebinājās un jau gribēja pieiet aplūkot tās tuvāk, kad piepeši viss notika neaprakstāmā ātrumā. Uzliesmoja koši balta gaisma, uz mirkli padarīdama Moniku aklu, un tad no debesīm lejup ar asu švīkstoņu brāzās melnas ēnas. Monika nometās garšļaukus zemē, nodomādama, ka tie droši vien ir kaut kādi baismīgi putni, un tad švīkstoņa kļuva vel skaļāka. Monika aizspieda ausis ar abam rokam, bet tas neganto troksni noslapēja tikai nedaudz. Šausmās sastingusi, Monika gulēja zemē un juta, kā viņai pār muguru pārslīd it kā simtiem mīkstu spārnu. Švīkstoņa parauga spiegšana, un, tiklīdz Monika nodomāja, ka viņai
teju teju pārplīsīs bungādiņas, viņa pamodās.
* * *
— Ko tu tā kliedz? — samiegojusies vaicāja Ruta, paslējusies savā gultā uz elkoņiem.
— Es kliedzu? — pārjautāja Monika. — Droši vien redzēju kaut ko nelāgu. — Sapnis patiešām bija tik nelāgs, ka viņa par to negribēja runāt. — Cik ir pulkstenis? Vai pārējie jau augšā?
Lai ari ka bija ar pārējiem, Bens noteikti vēl gulēja. Izstiepies garšļaukus starp abu meiteņu gultām, viņš miegā klusiņām šņāca. Monika nosvieda segu un mēģināja izkāpt no gultas tā, lai neuzkāptu sunim, taču vietas bija tik maz, ka tas viņai neizdevās. Sajutis, ka kāds kāpj viņam uz ķepas, Bens ieņurdēdamies pamodās, bet, pamanījis Moniku, slinki pavēcināja asti.
Monika izlaviereja starp gultām un guļošo suni un, pavērusi durvis, palūkojās lielajā istabā.
— Neviena nav, viss tukšs un kluss, — viņa paziņoja, atkal aizvērusi durvis.
Ruta sakrustotam kājām sēdēja gultā kā jocīgs, gaišmatains indietis un ar spilvena dūnu kutināja Benam degunu. Bens noraustīja nāsis un nošķaudīdamies pamodās. Ruta smējās.