- Ha! Monika pasmaidīja. Viņai jenots nebija izskatījies pēc tāda, ko Meža Veča jebkad varētu noķert, lai cik resns viņš ari nekļūtu…
Ēzelīši, šķiet, bija pavisam aizmirsuši savu pirmīt tēloto savārgumu un tagad, laiku pa laikam nosprauslādamies, raiti rikšoja pa sūnaino taciņu, kas veda cauri meža biezoknim. Jo vēlāka kļuva pēcpusdiena, jo straujāk saule laidās lejup pretim apvārsnim, un kļuva aizvien tumšāks. Dziļāk mežā izzuda sīkie, jaunie kociņi, un palika tikai simtgadīgas egles ar resniem, apsūnojušiem stumbriem un tādas pašas vecas un milzīgas priedes, uz kuru mizas, šķiet, sveķi jau bija sākuši pārvērsties dzintarā. Zemi klāja mīksta, tumšzaļa sūna, kas tā vien aicināja tajā atgulties un atpūsties pēc tālā ceļa… Šur tur sūnās gluži kā dekorācijas stāvēja lielas, skaistas bekas ar tumši brūnām cepurēm. Monika, bekas ieraudzījusi, jau gribēja mesties tām klāt, bet Meža Veča viņu atrunāja.
- Lai jau paliek, viņa teica. Tagad mēs meklējam vecmāmiņu, nevis sēnes. Kad vecmāmiņa būs rokā, varēsim arī pasēņot.
Un tā bekas palika neskartas, par lielu prieku vāverēm.
Ēzelīši rikšoja pa meža biezokni, kur bija krietni tumšs. Te auga tikai egles, kas bija tik milzīgas, ka nevarēja redzēt pat to zaļos zarus. Egļu galotnes aug-
stu, augstu gaisā bija savijušās kopā un aizēnoja visu, kas atradās zem tām. Tāpēc zemāk augošie zari bez saules gaismas bija nokaltuši, un, jājot cauri egļu silam, Monikai likās, it kā viņa jātu cauri mirušam mežam.
Pastāvīgajā krēslā, kas te valdīja gan dienu, gan nakti, nevarēja augt pat sūnas, tāpēc zeme bija pavisam kaila un melna. Egļu skujas, kas te gadsimtiem ilgi bija birušas un trūdējušas, nebija spējušas padarīt zemi necik mīkstāku, un ēzelīšu soļi dipēja vien pa stingro klonu tiem zem kājām. Vienīgās, kas te spēja izvilkt dzīvību, bija savādas bāli pelēkas sēnes, kas vietumis auga veseliem bariem un, būdamas vienīgie gaišie akcenti šajā tumšajā, drūmajā meža nostūri, tūlīt piesaistīja skatienu.
Kaut kas rūsgans pazibēja starp melnajiem koku stumbriem, un Bens riedams aizmetās uz to pusi.
- Lapsa, noteica Meža Veča. To jau nu mums te netrūkst, viņa skumīgi sacīja. Lapsas, jenoti, vilki, skunksi un tamlīdzīgi nelāguļi… Nemaz neceri, ka te varētu būt kaut kas jauks un mīlīgs kā, piemēram, prēriju sunīši vai koala lācīši…
Monika zināja, kas ir koala lācīši. Bet viņai likās, ka tie dzīvo tikai Austrālijā. Toties viņai nebija ne jausmas, kas ir prēriju sunīši…
- Kas ir prēriju sunīši? viņa jautāja.
- Nu saprotams, ka sunīši, kas dzīvo prērijā, attrauca Meža Veča. Kaut gan tie nemaz nav īsti sunīši… Bet tā nu viņus sauc, un viņi ir jauki.
Ēzelīši rikšoja tālāk. No biezokņa viņiem priekšā, izkāris mēli un luncinādamies, iznira Bens. Acīmredzot lapsa bija izsprukusi. Kā nekā viņa šo mežu pārzināja labāk nekā Bens, un tā bija viņas priekšrocība.
Monika sāka prātot par savu vecmāmiņu. Par savu īsto vecmāmiņu. Nevis par to, kura kurnēdama vāra ābolu ievārījumu.
Kāpēc gan viņa bija pazudusi un tagad pavisam viena un vientuļa klaiņoja te pa mežiem? Monika nebija dzirdējusi, ka vecmāmiņas mēdz tā pazust… Bet laikam jau mēdza gan. Viņa nolēma apjautāties Meža Večai.
- Kāpēc mana vecmāmiņa tā noklīda?
Meža Veča bija par kaut ko aizsapņojusies un tagad iztrūkusies palūkojās uz Moniku. Ko? viņa jautāja.
- Mana vecmāmiņa, atkārtoja Monika. Vai visas vecmāmiņas tā klejo?
- Nē, visas nē. Bet dažas klejo. Viņas jau nemaz to parasti nav iecerējušas darīt. Tā gluži vienkārši sanāk.
- Un kas tad ir tā vecāmāte, kas palika mājās kopā ar vecotēvu? Varbūt vecaistēvs ari nav īstais?
- Nē, nē, ar vecotēvu viss ir kārtībā, Meža Veča teica. Bet tā otra vecāmāte nemaz nezina, ka ir tur, kur viņai nemaz nebūtu jābūt. Viņa domā, ka patiešām ir tava vecāmāte un tāpēc cenšas arī tā uzvesties. Bet, tā kā patiesībā viņa nemaz tāda nav, tad tas viņai lāgā negrib izdoties.
Cik sarežģīti, nodomāja Monika. Un tik un tā neko nevarēja saprast. Bet lai jau ir, kā ir. Galvenais tagad bija sameklēt īsto vecomāti un neļaut viņai te blandīties apkārt. Galu galā, te taču esot arī vilki…
Egļu biezoknis pēkšņi beidzās, un priekšā, cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās lēzeni pakalni, apauguši ar sūnām, ķērpjiem un augstām, slaikām priedēm. Sūnas likās pavisam izkaltušas un zem ēzelīšu kājām čaukstēja kā zīdpapīrs.
Viens pakalns nemanāmi pārgāja otrā, un likās, ka tiem vispār nav gala…
Saule bija nolaidusies nu jau pavisam zemu, tā ka vairs nejaudāja pat izraibināt mežu ar savu sārti zeltaino gaismu. Tagad visas krāsas šķita kā sabiezējušas un tādējādi kļuvušas tumšākas. Un tumši brūnie priežu stumbri un zaļganā sūna ar šur un tur izsvaidītajiem baltajiem ķērpju pikučiem, kas arī šķita kļuvuši pelēcīgi, piepalīdzēja krēslai ienākt mežā.
Priekšā starp priedēm kaut kas spīdēja.
Apkārt silti dzeltenīgajai gaismai atdzīvojās arī viss pārējais, un priežu mizas atguva savu zeltaino mirdzumu, bet ķērpji atgādināja dīvainus, baltus radījumus, kas likās rāpojam pa zaļgano sūnu paklāju.
Tuvāk piejājot, kļuva redzams, ka gaisma nāk no kādas nelielas mājiņas loga. Šī nu gan bija gluži parasta māja un nepavisam nelīdzinājās Meža Večas torņu, piebūvju un trepju pārblīvētajai mītnei. Māja bija celta no akmens, un tai bija tumši sarkans, no vecuma apsūnojis dakstiņu jumts.
- Kas tur dzīvo? jautāja Monika.
- Kam vien ienāk prātā, teica Meža Veča. Pārsvarā tur mīt Mežsargs. Bet, kad viņš dodas kādā no saviem lielajiem Klejojumiem, mājā var apmesties kāds, kurš tobrīd to visvairāk vēlas. Mežs ir pilns ar visādiem radījumiem, kas uzskata to par lielu godu kaut reizi dabūt padzivot Mežsarga mājā.
- Ko tad tas Mežsargs sargā? vaicāja Monika.
- Mežu, ko gan citu, attrauca Meža Veča. Šad un tad kādai priedei var uznākt luste kaut kur aizmaldīties. Un tad jau ir vajadzīga liela meistarība, lai aizmānītu viņu atpakaļ…
Monika klausījās un nevarēja vien nobrīnīties. Kas tās par priedēm, kas klejo apkārt savā nodabā?
- Vai priedes vien tā mēdz darīt? viņa jautāja.
- Ak, nē, ko tu! iesaucās Meža Veča. Visi koki ir diezgan traki blandoņas. Bet priedēm tas niķis uznāk visai bieži. Un tad Mežsargs dabū pamatīgi noskraidīties, kad viena tāda priede, nolēmusi izmest kādu līkumu, joņo riņķī pa visu mežu…
- Ooo…! novilka Monika. Viņa nevarēja izdomāt, ko tur citu varētu teikt.
Tikmēr Meža Večas ēzelītim, šķiet, vienmuļā rikšošana beidzot bija pagalam
apnikusi. Tas apstājās un vairs nekustēja ne no vietas.
Monika ar savu ēzeli pajāja kādu gabalu uz priekšu, bet tad, sapratusi, ka neviens viņai neseko, apstājās un apgriezās riņķī.
Meža Veča strostēja savu ēzeli, sauca viņu par slinkumpūzni un raustīja viņa kakla siksniņu, bet ēzelītis tikai nokāra galvu tik zemu, ka pūkainās ausis gandrīz slaucīja zemi, un palika stāvam. Visbeidzot Meža Veča nokāpa no ēzelīša, saņēma viņu aiz siksniņas un vilka uz priekšu. Bet ēzelītis atspērās sūnās ar visām četrām un nebija izkustināms.