- Fū… aluķēms atviegloti nopūtās gluži tāpat kā Mežsargs.
- Tad nu gan jums ir mežiņš… neticīgi šūpodams galvu, noteica Ralfs.
- Es tiešām ļoti ceru, ka tālāk tādu brīnumu vairs nebūs…
Meža Veča ar Mežsargu pārmija skatienus, un Mežsargs tā dīvaini nokrekšķinājās. Ralfam tas nepatika.
- Ko jūs tā saskatāties? viņš aizdomīgi prašņāja. Par ko jūs domājat?
- Nu… hmm… redziet… krekšķināja Meža Veča. Mums vēl priekšā ir Robežkalni, bet, tā kā uz manu karieti patiesi var paļauties… slieces tikko kā nomainītas… un es pati arī tīri labi stūrēju… tad nevajadzētu īpaši uztraukties…
- Kā tā īpaši? nervozēja Ralfs. Tātad nedaudz uztraukties tomēr vajadzētu, ko?
- Nu… hmm… atkal krekšķināja Meža Veča. Piesardzība, protams, par ļaunu nenāktu.
Bērni satraukušies saskatījās, bet tad ierunājās aluķēms.
- Robežkalni ir vieni no augstākajiem kalniem visā Mežā, viņš sacīja. Tiem pāri ved kalnu pārejas tādas ir divas. Viena ir Starpsmaiļu pāreja. Tā ir pietiekoši laba vasarā, bet ziemā praktiski nepieejama, jo ir pārlieku stāva un nav izbraucama, kad to klāj sniegs un ledus.
- Un otra? jautāja Monika.
- Otra ir Lēzenā pāreja, atbildēja aluķēms. Bet tas ir tikai nosacīti, jo tik lēzena tā nemaz nav. Bez tam tā visu laiku iet gar pašu aizas malu, tā ka ir jābūt ārkārtīgi prasmīgam braucējam, lai kādā pagriezienā neiestūrētu tieši bezdibenī.
Monika, Ruta un Ralfs pārmija šausmu pilnus skatienus, bet Arvils saspringti blenza uz suņusēnēm sev degungalā.
Meža Veča pie stūres nemierīgi sarosījās.
- Tikai bez panikas! viņa sacīja. Tā nav pirmā reize, kad es ziemā šķērsoju Robežkalnus, tā ka nevajag satraukties.
Un tomēr likās, ka visi ir satraukušies tā, kā vēl nekad. Piepeši bērniem likās, ka klejojošo krūmu audze ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas viņus sagaida turpmāk.
*
Robežkalnus ceļotāji sasniedza nākamajā dienā. Tie slējās viņiem priekšā kā melni, uz ceļiem nometušies akmens milži ar apsnigušiem pleciem. Kalnu robotās galotnes sedza baltas sniega mices, un arī nogāzēs sniegs bija nobrucis lejup, atklādams baltas sniega terases, ko varētu novērtēt kalnu slēpotāji.
Tomēr šeit neviena slēpotāja nebija, un kalni gaužām auksti un vientulīgi slējās pret bāli zilajām ziemas debesīm.
- Es nevienu pāreju neredzu, paziņoja Ralfs, kad kādu brīdi bija cieši blenzis uz kalniem.
- Pag, pag, sacīja Meža Veča, droši vadīdama karieti tieši uz kalniem.
- Tā no attāluma to nemaz nav iespējams pamanīt. Lai to atrastu, ir jāzina, kur tā ir.
Kad viņi bija piebraukuši pie paša kalna, viņu acīm pavērās samērā lēzena nogāze. Meža Veča stūrēja tieši uz to, un pēc mirkļa viņi jau brauca augšā kalnā. Nedaudz vēlāk nogāze pagriezās pa labi, un Meža Veča atkal atbilstoši iegrieza karieti.
- Kur tad tās aizas? brīnījās Arvils, kad viņi bija braukuši jau labu laiku, bet abās pusēs joprojām slējās augstas, melnas klinšu sienas.
Tieši tajā mirklī Meža Veča asi pagrieza karieti pa kreisi, un Monikai, kas tobrīd lūkojās pāri karietes sāniem, aizrāvās elpa…
Tālu, tālu lejā pletās klajums, kam viņi vēl tikko kā bija braukuši pāri. Visi koki tagad izskatījās pēc zemē iespraustām spurainām skaidiņām, bet tieši gar karietes sānu vertikāli lejup gāja melna klinšu siena. Atsevišķas radzes kā naža asmenim līdzīgi izaugumi šur un tur rēgojās ārā no klints.
Un tad pēkšņi priekšā izauga klints siena, un Meža Veča strauji sagrieza stūri uz labo pusi. Arvils smagi ievaidējās, un Monika saprata, ka tagad viņa skatienam ir pavērusies bezdibenīgā aiza. Karietes slieces kā naži svilpdamas šķēla sniegu, un baltas vērpetes uzvirmoja pāri aizai un noplivinājās lejup, bet kariete spītīgi turējās uz sava ceļa.
Pie kāda no asajiem pagriezieniem vēl kāds konservu maiss atrisa vaļā, konservi izbira un, šķindot atsizdamies pret klintīm, noripoja lejā no kalna.
- Konservi iet mazumā, vārgā balsī komentēja Arvils. Tas ir tikai uz labu… pēc brīža viņš filosofiski nosprieda.
Brītiņu vēlāk, kad aiza labu laiku bija bijusi galvenokārt Arvila pusē, viņš aizmiedza acis un klusiņām kaut ko pie sevis murmināja, kas blakus sēdošajam Ralfam izklausījās pēc «vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ…». Monika ar šausmām blenza lejup aizā ik reizi, kad tā pavērās viņas skatienam, bet Ralfs un Ruta palika laimīgā neziņā par to, ko pārējie nupat pārdzīvo, jo, sēžot pašā viducī, iemūrēti starp mantām un suņusēņu kastēm, viņi neko nevarēja redzēt.
Pēc bezgalīgi ilga brauciena (kā likās Monikai un Arvilam) Meža Veča piepeši samazināja ātrumu, un pēc brītiņa kariete apstājās pavisam.
- Es gribēju, lai jūs to redzat, viņa lepni teica, izrausdamās no karietes.
- Nedomāju, ka jūs kaut ko tādu jebkad agrāk esat redzējuši.
Arvils atvēra acis, kuras labu brīdi bija turējis cieši aizmiegtas, bet pārējie tikmēr jau kāpa ārā no karietes.
Izrādījās, ka viņi atrodas pašā kalna virsotnē.
Zem viņiem pletās meži, klajumi, un viss bija klāts ar baltu sniegu. Bet visapkārt slējās kalni. Melnās klinšu radzes asi kontrastēja ar zilajām debesīm, bet
sniegs nogāzēs un virsotnēs mirdzēja žilbinoši balts. Visi stāvēja un aizgrābti vēroja aizraujošo skatu, kad piepeši atskanēja kāds protests.
- Ei! iesaucās aluķēms. Kur jūs esat? Kāpēc tāds klusums?
- Kuš! viņu apsauca Meža Veča. Mēs vērojam kalnus.
Aluķēms apsēdās uz kastes būra stūri un sabozās.
- Nu, baigie, viņš teica. Es sēžu šajā būri jau diezin cik sen, un tagad jūs priecājaties par skaistiem skatiem, kamēr es mēnešiem ilgi neesmu redzējis neko citu, kā vien būra sienas un peļu lāča spalvaino ģīmi…
Monika sarauca uzacis un pienāca pie būra.
- Vai tu ari gribētu paskatīties uz kalniem? viņa vaicāja.
- Jā, lūdzu, pieklājīgi atteica peļu lācītis.
- Tu nedrīksti laist vinu ārā! šausmās iesaucās Arvils. Viņš tūlīt uzdzīs tās bailes un notrieks mūs lejā no aizas!
Monika stāvēja un domāja. Aluķēms patiešām bija šausmīgi ilgi sēdējis būrī. Un tagad, kad viņi paši priecājās par šo brīnišķīgo ainavu, nebija godīgi, ka viņš neko neredzēja …
- Es tik sen neesmu bijis kalnos… ilgu pilnā balsī sacīja aluķēms. Šurp es nācu pa garāko ceļu, jo īsti labi nepārzinu kalnu pārejas un negribēju riskēt.
Monika minstinājās. Viņai gribējās izlaist aluķēmu, bet viņa redzēja, ka citiem šī doma nepavisam nepatīk.
- Nu, kā ziniet… bēdīgi sacīja aluķēms un drūmi nokāra galvu. Es patiešām apsolos, ka neko ļaunu nedarīšu, bet, ja nu jūs man neticat… Nu, jā… Nav jau nekāda īpaša pamata man ticēt…
Meža Veča uzmeta Mežsargam vaicājošu skatienu, un viņš paraustīja plecus.
- Manis pēc… viņš noņurdēja. Galu galā mums taču ir tās sēnes…
- Nu, nē! pārbijies sauca Arvils. Neesiet dumji!
Meža Veča pamāja Monikai, ka viņa drīkst izlaist aluķēmu. Monika noliecās pie būra un sāka ķimerēties ar būra atslēgām. Savukārt aluķēms, to izdzirdējis, pielēca kājās.
- Jūs patiešām atļausiet? viņš satraukti sauca. Jūs ļausiet man iziet laukā?
- Jā, tikai, lūdzu bez pigoriem! sacīja Monika, pagriezdama slēdzeni.