Piepeši aluķēms samulsa.
- Zini… Tur ir tās sēnes… viņš murmināja. Vai tu nevarētu mani aiznest gabaliņu tālāk, citādi man bail, ka es nogāzīšos lejā…
- Labi, labi… Aiznesīšu, sacīja Monika un atvēra būra durtiņas. Tad viņa sagrāba aluķēmu un skriešus aizmetās ar to gabaliņu tālāk. Pārējie tikmēr saspringuši gaidīja, kas nu būs.
Bet nekā nebija.
Kad Monika nedaudz tālāk izlaida aluķēmu no rokas, tas palika turpat, kur nolikts, un aizgrābti vērās uz krāšņajiem kalniem visapkārt un plašo ainavu, kas pavērās uz visām pusēm.
- Nudien… viņš čukstēja. Viss Mežs kā uz delnas… Cik skaisti… lielajām, brūnajām acīm mirdzot, viņš kā apburts vērās visapkārt. Kādu brīdi viņš klusēja un tad pēc brīža palūkojās uz Moniku.
- Nu labi, pietiks. Dosimies tālāk.
- Un paldies, viņš klusām piebilda, kad Monika, cieši viņu sagrābusi, stiepa atpakaļ uz būri.
Kad aluķēms atkal bija iespundēts, Arvils atviegloti nopūties un ari visi pārējie iekārtojušies atpakaļ savās vietās, Meža Veča iedarbināja karieti, un viņi devās lejup no kalna.
*
Pēc veiksmīgas kalnu šķērsošanas, ceļotāji atkal nokļuva mežos, kur egles un priedes auga tik blīvi, ka Meža Večai nācās stipri vien samazināt braukšanas ātrumu. Bez tam šeit skraidelēja jenoti, kas atkal sāka novērst viņu šofera uzmanību…
- Ak tu, svītrainais bandīt! bļāva Meža Veča un, aizmirsusi visu pārējo, stūrēja karieti jenotam tieši virsū, it kā gribēdama saplacināt to zem karietes platajām sliecēm.
Jenots kādu brīdi sēdēja un apstulbis vēroja neparasto kustošo kasti ar kliedzošo veceni iekšā, kas nez kāpēc brāzās viņam tieši virsū… Bet tad viņš atjēdzās un, nicīgi nosprauslājies, palēca sāņus un nozuda Mežā, savukārt kariete, Meža Večai skaļi brēcot, turpināja drāzties uz priekšu…
Kad Meža Veča tā bija trenkusi jau piekto jenotu, Mežsargs nemierīgi sakustējās savā sēdeklī un uzmeta Meža Večai pārmetošu skatienu.
- Ko tu dari? viņš saviebies jautāja. Jenotiem par tevi ne silts, ne auksts, bet tu sāc novirzīties no kursa.
- Ko? nevērīgi attrauca Meža Veča, jo viņai bija licies, ka krūmos pazib vēl kāda nelietīga jenota svītrainā aste.
- Liec mieru jenotiem, jau skaļāk sacīja Mežsargs. Tādai trenkāšanai nav nekādas jēgas!
- Kā nav? izsaucās Meža Veča. Man uzreiz paliek vieglāk ap sirdi… Tad viņa pasmējās un beidzot atkal atgriezās uz pareizā ceļa.
- Cik tālu mums vēl jābrauc? vaicāja Monika.
- Nu jau esam tuvu, sacīja Mežsargs. Rīt mēs sasniegsim Bērzu birzis, un tad vēl viena diena, un mēs būsim pie Klinšu krāvumiem…
- Beidzot… nopūtās aluķēms. Es jau vairs nevaru nosēdēt šajā neciešamajā būri…
- Uzēd kādu konserviņu… vēlīgi piedāvāja Arvils, bet aluķēms savieba tādu grimasi, ka visiem kļuva skaidrs, ko viņš pēdējā laikā domā par konserviem…
*
Vakarpusē starp priedēm un eglēm sāka parādīties pirmie bērzi. Pamazām to kļuva aizvien vairāk un vairāk, līdz nākamās dienas rītā viņiem apkārt bija vieni vienīgi bērzi.
Viņi bija sasnieguši Bērzu birzis.
Monika manīja, ka Mežsargs un Meža Veča ik pa brīdim pameta visapkārt tramīgus skatienus, bez tam Meža Veča brauca daudz ātrāk, nekā tas starp šiem daudzajiem kokiem būtu vēlams.
Monika iebakstīja Rutai sānos, un arī viņa kādu bridi vēroja Meža Večas un Mežsarga dīvaino uzvedību.
- Domā, ka mēs tuvojamies Klinšu krāvumiem? Ruta čukstēja Monikai.
- Diez vai… Mežsargs taču teica, ka līdz tiem jābrauc veselu dienu, tāpat čukstus attrauca Monika.
- Ko tad viņi tā raustās? nesaprata Ruta. Ja vien te atkal nav kaut kas tāds, par ko viņi mums neko nav teikuši.
Tajā brīdī Bens sāka nikni riet un pielēca kājās, uzlicis priekšķepas uz priekšējā paneļa. Gandrīz vienlaicīgi kaut kas balts izbrāzās no tuvējā bērza un iekodās karietes kreisās slieces uzliektajā priekšgalā.
Knirkš… atskanēja šņirkstoša skaņa, zobiem iegraužoties metālā…
- Kas tas bija? iekliedzās Monika.
- Un no kurienes tas izskrēja? pilnīgi apjucis, sauca Arvils.
Meža Veča nospieda līdz galam sulas padeves pedāli, un kariete kaukdama aizdrāzās uz priekšu, mežonīgā ātrumā lavierēdama starp bērzu stumbriem.
- Kas tur ir? jautāja Ralfs. Pūpēžveidīgie?
- Nē, diemžēl tie nav pūpēžveidīgie… saspringtā balsī atbildēja Mežsargs, nervozi vērodams, kā kariete par mata tiesu izvairās no kāda resna bērza stumbra. Šīs ir tāss radības, un būtu ļoti vēlams no tām izvairīties…
- Kāpēc? Ko tās dara? jautāja Ralfs.
- Kož, strupi noteica Mežsargs un samiedza acis, jo likās, ka kariete tūlīt ietrieksies kārtējā bērzā, kas piepeši it kā izauga viņiem tieši deguna galā.
Pa to laiku tāss radība, kas bija paspējusi iegrauzties karietes sliecē, piepeši parādījās uz karietes motora pārsega. Tā bija neliela truša lielumā un
izskatījās pēc nesimetriskas tāss tarbiņas āda tai bija gluži kā bērza tāss balta ar melniem lāsumiem, bet acis atgādināja divas melnas spraudziņas tarbiņas priekšpusē. Tad tāss radība paplēta muti… Mute pletās no «tarbiņas» viena gala līdz otram un bija pilna ar sīkiem, smailiem zobiņiem kā haizivij… Žokļi aizcirtās un atskanēja nelaba šņirkstoņa. Tāss radība grieza zobus…
Ak, šausmas… novaidējās Arvils, kas tieši tajā brīdī bija palūkojies pāri karietes malai.
Tāss radība lēnām sāka kustēties uz priekšu, uz to pusi, kur sēdēja Mežsargs. Likās, ka karietes ātrums un straujie pagriezieni to it nemaz neietekmē, jo tā turpināja neatlaidīgi virzīties uz priekšu, neskatoties uz Meža Večas izmisīgajiem centieniem to nokratīt. Taču, kad tā bija pienākusi pavisam tuvu vietai, kur sēdēja Mežsargs, viņš piepeši atvēzējās un iegāza tai ar dūri, notriekdams to lejā.
Bens visu laiku neganti rēja.
Monika lūkojās pāri mantu grēdai uz apkārtējiem bērziem. Un tad viņa pamanīja vēl vienu tāss radību. Tā it kā atdalījās no stumbra izskatījās tā, itin kā tajā vietā piepeši atluptu paliels tāss gabals, un metās pāri sniegam uz karietes pusi.
- Uzmanīgi! Monika iebrēcās, norādīdama uz skrejošo tāss radību. Tur viena tuvojas!
- Sasodīts! teica pavisam bālā Meža Veča un strauji sagrieza karieti pa kreisi.
- Tur nāk vēl viena! tagad brēca Arvils. Nē, vēl divas… trīs… to ir vesels bars!
Meža Veča izmanīgi lavierēja starp stumbriem, bet ātrums nebija pietiekams, un tāss radības, šņirkstinādamas zobus, draudīgi nāca arvien tuvāk.
- Sviediet tām ar kaut ko! kliedza Mežsargs.
- Ar ko? atkliedza Monika.
- Konservu kārbas! brēca Mežsargs. Sviediet tām ar konservu kārbām! Bet ātrāk!! ĀTRĀK!!!
Arvils trīcošām rokām sāka vandīties pa mantu kaudzi, bet, kā par spīti, piepeši likās, ka viņiem vairs nav neviena maisa ar konservu kārbām. Tad Monika atcerējās par somu, kas bija spiedusi viņas kājas kopš ceļojuma sākuma. Viņa noliecās, sagrābstīja somu un, uzvilkusi to augšā, atrāva vaļā. Patiešām soma bija pilna ar konserviem. Ar brētliņām tomātu mērcē.
Monika pagrāba vienu kārbu un atvēzējusies aizlidināja to zobaino radījumu pūlī. Ruta metās viņai palīgā, un kārbas cita pēc citas ielidoja viņu vajātāju jūklī. Drīz vien kļuva manāms, ka aizmugurē kaut kas notiek. Tāss radības piepeši atpalika un metās virsū kārbām.