- Tās grauž kārbas, izdvesa Arvils, vērdamies atpakaļ.
Un patiešām. Tāss radības bija ielenkušas izsvaidītās kārbas, un to asie zobi grauza pušu metālu. Beidzot Meža Veča varēja atkal uzņemt ātrumu, neraustoties no vienas puses uz otru. Kaut ari tāss radījumi vēl arvien šad un tad izlēca no bērziem, kariete tagad šāvās uz priekšu ar tādu raķetes cienīgu ātrumu, ka tie nespēja to panākt.
Pēc kādām divdesmit minūtēm Bērzu birzs ar visiem neradījumiem palika aiz muguras, un kariete izbrauca ar sniegu klātā klajumā.
Meža Veča nedaudz piebremzēja, un Mežsargs skaļi un atviegloti nopūtās.
- Ko tu dari? piepeši iebrēcās galīgi pārbijies Arvils. Kāpēc tu bremzē? Tie taču tūlīt mūs panāks!
- Nē, nē, tie nekad nenāk ārā no savas birzs, paskaidroja Mežsargs. Viņi ir radušies no bērziem un visu mūžu paliek ar tiem kaut kādā veidā cieši saistīti. Ja viņi iznāktu no birzs, tad tūlīt pat nomirtu.
- Ak tā, noteica Arvils. Tad jau labi.
- Ārprāts, sacīja Ruta. Man ir tāda sajūta, ka es nekad vairs nespēšu mierīgi paskatīties ne uz vienu bērzu, nedomājot, ka no tā piepeši izbrāzīsies slepkavnieciski noskaņots tāss gabals…
- Vai jums nebūtu nekas pretī, Ralfs dzēlīgā balsī vērsās pie Meža Večas un Mežsarga, savlaicīgi brīdināt mūs par nākamajiem pārsteigumiem, nevis tikai tad, kad tie jau kāps mums virsū un grasīsies nokost galvas?
- Kāpēc gan ne? laipni attrauca Meža Veča. Nākamā pietura Klinšu krāvumi. Un lai jenots grauž manus kaulus, viņa murmulēja, ja es zinu, ko mēs tur pasāksim…
- Paldies, teica Ralfs. Tu mani ārkārtīgi nomierināji.
.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA VECMĀMIŅĀS
Apsnigušais klajums atkal pārgāja Mežā, kurā, visiem par lielu atvieglojumu, nebija neviena paša bērza.
Tuvojoties Klinšu krāvumiem, aluķēms kļuva nemierigs. Viņš bija piecēlies un, garajām ausim plandot, staigāja pa būri šurpu turpu kā runasvirs pirms ārkārtigi svarigas uzstāšanās.
Kā īsti jūs esat iecerējuši rīkoties? viņš beidzot jautāja.
Bērni saskatījās un paraustīja plecus, bet Mežsargs pagriezās un, neko neatbildējis, īgni uzlūkoja aluķēmu.
- Kā jūs tiksiet iekšā Klinšu krāvumos? jautāja aluķēms, stāvēdams būra vidū un sakrustojis priekšķepas uz krūtīm. Monikai viņš atgādināja jociga paskata trusi, kas pēkšņi iztēlojies sevi par profesoru. Tur nevar tā vienkārši ieiet. Tur apkārt, ziniet, ir aizsargjosla.
- Zinām, zinām… ņurdēja Mežsargs. Esam jau izbaudījuši…
- Tad ko jūs domājat darīt? nemitējās prašņāt aluķēms.
Visi pārmija jautājošus skatienus. Galu galā tika nolemts visu pastāstīt. Monika cerēja, ka aluķēmam būs tā apnicis sēdēt būri, ka viņš beidzot piekritīs viņiem palīdzēt.
- Tu taču saproti, teica Monika, ka, ja mēs netiksim līdz klinšu alām, līdz tām netiksi ari tu. Un tad tev vēl ilgi nāksies sēdēt šajā būri.
- Ak, jūs, blēži… noņurdēja aluķēms. Zinu, zinu bet paldies, ka atgādināji…
- Mums ir dažas idejas, lēnām sacīja Monika. Mums ir pilna kariete ar mēness suņusēnēm… bez tam, mums ir neliels maišelis ar pūpēžveidīgo mazuļiem…
- KO? iebrēcās aluķēms, un bērni likās ārkārtīgi apmierināti ar panākto efektu. Kā jūs uzzinājāt? Vai vecā Loja tomēr atcerējās?
- Neko viņa neatcerējās… Bet nav svarigi, kā mēs to uzzinājām. Vārdu sakot, mēs domājam pietuvoties Klinšu krāvumiem ar kādu laiku nebarotiem pūpēžveidīgo mazuļiem, sacīja Monika. Jādomā, tam vajadzētu nostrādāt…
- Tas nostrādās… drūmi teica aluķēms. Par to jūs varat nešaubīties. Ir tikai viena problēma…
- Kāda? vaicāja Monika.
- Jums būs mani jāatstāj kaut kur tepat, sacīja aluķēms. Es nevarēšu braukt jums līdzi, ja jūs visu laiku bļaustināsiet tos mazos spokus…
- Ahā… domīgi sacīja Monika. Patiešām, par to es nebiju iedomājusies…
- Pag, ierunājās Ralfs. Bet vai mēs tiksim cauri tai aizsargjoslai tikai ar pūpēžveidīgajiem?
- Un kā vēl… tikpat drūmi kā līdz šim sacīja aluķēms. Pūpēžveidīgo mazuļu klātbūtnē izzudīs ikviena aizsargjosla lai cik tas nebūtu bēdīgi…
- Man tas nemaz tik bēdīgi nešķiet, teica Arvils un iesmējās.
- Un ko mums darīt tālāk, kad būsim tikuši līdz tiem krāvumiem? jautāja Monika.
- Tad jums būs nedaudz jāpabaro savi mazie briesmonīši, lai troglodīti tur, alās, varētu atgūties un būtu spējīgi ar jums runāt. Bez tam jums jāņem līdzi visas sēnes, cik tik jums to ir, jo viņi noteikti būs ļoti dusmīgi… stāstīja aluķēms.
- Un tālāk?
- Ko tālāk? atvaicāja aluķēms. Kā es varu zināt, kas būs tālāk? Vai nu viņi piekritīs mainīt mani pret vecmāmiņām, vai nu nē… Tad viņš apklusa un sabozies apsēdās stūrī uz kastes.
Pārējie iegrima skaļā diskusijā. Visbeidzot tika nolemts, ka Mežsargam ar aluķēmu jāpaliek Mežā, kamēr Meža Veča ar bērniem, pūpēžveidīgajiem un suņusēņu kastēm karietē dosies uz Klinšu krāvumiem.
Vakarpusē viņi apstājās, un Mežsargs uzslēja telti, bet nākamajā rītā visi sāka gatavoties sava ceļojuma pēdējam posmam. Līdz Klinšu krāvumiem bija palicis pavisam neliels gabaliņš, tādēļ visi vienojās, ka Mežsargs ar aluķēmu paliks tepat.
- Starp citu, teica aluķēms. Mani sauc Murusis. Gadījumā, ja viņi grib zināt, par kuru troglodītu iet runa…
- Musis… Murusis… murmulēja Arvils. Tas pats jau vien ir.
- Nepavisam nav tas pats, iebilda aluķēms. Katrā ziņā, ja jūs troglodītiem stāstīsiet, ka esat noķēruši Musi, viņi nospriedīs, ka esat parasti klaiņojoši krāpnieki, un nekādās sarunās ar jums neielaidīsies…
Viss, kas bija nepieciešams Mežsargam, tika izkrauts no karietes, un drīz vien brauciens uz Klinšu krāvumiem varēja sākties.
- Labu veiksmi! aizbraucošajai karietei nopakaļ sauca Mežsargs, mādams viņiem atvadas.
Monika kopš paša rīta nebija barojusi mazos pūpēžveidīgos, un tagad maisā sākās pamatīga rosība.
- Paciešaties vēl mazliet, sacīja Monika, lūkodamās uz maisu, kurš raustījās tā, it kā tur iekšā kūņotos vesels kucēnu metiens.
Pēc stundas starp koku stumbriem sāka pavīdēt melnas ēnas, kurām pa vidu iespīdēja saules gaisma. Pavisam drīz viņi sasniedza mežu robežu, aiz kuras sākās Klinšu krāvumi.
- Oho, noelsās Ralfs. Tie gan izskatās savādi…
Klinšu krāvumi viņu priekšā patiesi likās dīvaini. Tie nedaudz atgādināja romiešu pilsētas drupas, ko Monika bija redzējusi kādā no Ralfa grāmatām. AKmens bluķi daži milzigi kā laukakmeņi, citi nelieli un vienādi kā ķieģeļi, sakrauti viens uz otra, veidoja neparastas formas būves. Tās bija diezgan zemas lielākā daļa bija bērnu augumā vai pat zemākas. Monika noprata, ka istās aluķēmu mītnes atrodas zem zemes un ka virspusē ir tikai neliela to daļa.