- Ļoti neparasti, sacīja Meža Veča. Nekad neesmu tos redzējusi dzīvē tiem jau tuvumā neviens nav varējis pienākt.
Benam šeit nepatika. Saspicējis ausis, viņš aizdomīgi vērās uz pelēcīgi melnajiem klinšu veidojumiem un dusmīgi ņurdēja.
- Interesanti, pa kurieni te var tikt iekšā, lūkodamies uz Klinšu krāvumiem, prātoja Ralfs. Neredzu nekā, kas izskatītos pēc durvīm.
Patiešām likās, ka no ārpuses Klinšu krāvumus apjož pat tāda kā vienlaidus siena, kaut gan arī tā bija pavisam zema. Pat vēl zemāka nekā lielākā daļa būvju.
- Es paskatīšos ar Aci, sacīja Monika. Lai zinātu, ko aluķēmi domā darīt.
- Nu labi, piekrita Meža Veča. Tikai nepaliec tur pārāk ilgi. Jādomā, ka viņi drīz vien nāks ārā noskaidrot, kas te tik nelāgi bļaustās… To teikdama, viņa uzmeta skatienu maisam, kurā mazie pūpēžveidīgie tirinājās aizvien enerģiskāk.
Monika atsēdās ērtāk un pievēra acis, domādama par aluķēmiem. Nez, ko
viņi šobrīd varētu darīt… Droši vien atkal darbojas ap dārgakmeņiem…
*
Tiklīdz viņu apņēma alu drēgnais gaiss, viņa atvēra acis. Viņa atradās vienā no tām klinšu alām, kurā aluķēmi bija strādājuši pie saviem darbagaldiem. Arī tagad darbagaldi stāvēja savās parastajās vietās gar alas sienām, taču šoreiz neviens pie tiem nesēdēja.
Lielā zāle bija pilnigi tukša.
Monika sarauca uzacis un devās cauri zālei. Izgājusi cauri savienotājtunelim, viņa nokļuva otrā darba zālē, bet ari tā bija pamesta.
Kambaris ar rotaslietu lādēm arīdzan bija tukšs.
- Hmm… pie sevis noteica Monika. Nu, ko… Jāiet paskatīties, ko dara vecmāmiņas.
>
Viņa devās uz vecmāmiņu alas pusi, bet, kad viņa to sasniedza, izrādījās, ka alas caurumu pilnībā aizsedz milzīga akmens plāksne. Monika samulsusi apstājās un aptaustīja to. Plāksne bija cieta un auksta kā jau akmens.
- Hmm… atkal noteica Monika. Manis taču te īstenībā nemaz nav… Tas nozīmē, ka, ja es gribētu, es pavisam viegli varētu tikt šai plāksnei cauri…
Bridi skatījusies uz plāksni, viņa paspēra nedrošu soli uz tās pusi un pastiepa roku uz priekšu. Bet plāksne joprojām palika savā vietā un bija absolūti blīva un necaurejama.
Monika saviebusies uz to blenza. Laikam jau akmens plāksne bija pārāk pārliecinošs šķērslis, un viņa nebija vēl pietiekoši uztrenējusi savu Aci, lai spētu to pārvarēt.
Tad Monika pievēra acis, mēģinādama iztēloties vecmāmiņas, bet atkal viņai nekas neizdevās. Laikam Aci nevarēja izmantot kā pagadās un, lai mainītu atrašanās vietu, viņai vispirms vajadzēja nokļūt atpakaļ parastajā vidē.
- Nu labi… nogrozījusi galvu, sacīja Monika un devās pa gaiteni atpakaļ. Bija pavisam tumšs, un sveces gaiteņa sienās stāvēja patālu viena no otras. Kad Monika atradās divām svecēm tieši pa vidu, bija tik tumšs, ka uz priekšu varēja tikt, tikai taustoties gar sienām. Kur gan viņi visi ir… murmināja Monika, iegriezdamās kādā ejas atzarojumā, pa kuru viņa nekad iepriekš nebija gājusi.
Šur un tur no ejas atzarojās citi gaiteņi, bet tie visi bija tik tumši, ka nebija vērts doties tajos iekšā. Bet tad Monika pamanīja, ka vienā no sānu gaiteņiem atspīd gaismas atblāzma, un iegriezās tajā.
Gabaliņu tālāk gaitenis beidzās ar nelielu apaļu alu, kurā sēdēja aptuveni divdesmit aluķēmi. Izskatījās, ka viņi notur kādu sapulci, jo sēdēja puslokā cieši cits pie cita, bet viņu priekšā sēdēja kāds sevišķi nelādzīga paskata aluķēms.
- Viņi ir klāt, sacīja viens no aluķēmiem. Es biju izgājis virszemē un palūkojos. Viņi ir četri, viņiem līdzi ir kāda vecene un milzīgs, pinkains zvērs.
- Acīmredzot viņi ir tie, kas atveduši pūpēžveidīgos, konstatēja priekšā sēdošais aluķēms un nikni atrieza zobus. Kā gan viņi par tiem ir uzzinājuši? un viņš pārlaida apkārtējiem aizdomīgu skatienu. Tie no viņa skatiena bailīgi sarāvās.
- Mēs ne…
- Nekad mūžā…
- Nekā tamlīdzīga… tie viens pār otru taisnojās, nervozi knibinādami garos, līkos nagus.
- Tagad jāizdomā, ko mēs darīsim, sacīja negantā paskata aluķēms. Esmu iespundējis mūsu večiņas, tā ka viņas ir drošībā. Pat ja viņi atklūtu līdz pareizajam kambarim, viņi netiktu tām klāt.
- Vai tu nobloķēji ieeju? vaicāja kāds no sēdošajiem.
- Jā. Akmens plāksne nebūs izkustināma, iekams tai nepieskarsies ar zilo atslēgakmeni.
- Vai tu to labi paslēpi? noraizējies vaicāja kāds aluķēms. Viņš visu laiku nervozi knosījās un vispār izskatījās diezgan tramīgs.
- Es to noliku pašā svarīgākajā vietā, lepni sacīja neglītais aluķēms. Viņi to nemūžam neatradīs. Bez tam, tur tas ir drošībā arī no Vecā.
- Jā, Vecais droši vien mums sagādās problēmas, piebilda nervozais aluķēms. Viņš noteikti gribēs ar tiem kaut kā vienoties. Viņam nepatiks, ka pūpēžveidīgie aizkavē visus darbus.
- Jā, starp citu vai tad tiešām ir tik nopietni? vaicāja kāds cits.
- Un kā vēl… dusmīgi attrauca bargais aluķēms. Tā skaņa iet cauri visām sienām, un tikai te, pašā dziļumā, no tās ir miers. Bet virspusē, darbnīcās, ir pilnīgi neizturami. Līdzko tas ļembasts sākās, visi tūlīt aizmetās prom kur nu kurais… Vecais necietīs, ka darbi tā iekavējas… Bet gan jau es ar viņu vienošos, viņš klusām pie sevis noteica.
Tad viņš pamāja ar nagaino ķepu, un visi izklīda, bet Monika, bridi pastāvējusi, devās viņiem pakaļ.
Kaut kas te nebija saprotams… Likās, it kā šie aluķēmi kaut ko darītu uz savu roku… Acīmredzot bija kaut kāds «Vecais», kurš šeit bija galvenais un kura rīkojumiem bija jāpakļaujas…
Monikai šķita, ka «Vecais» varētu būt aluķēms ar ķērpju matiem, kuru viņa divas reizes bija redzējusi rotaslietu šķirotavā. Vajadzētu sameklēt viņu un paklausīties, ko domā darīt viņš. Bija skaidrs, ka tikko redzētie aluķēmi ne par ko negribēs atdot vecmāmiņas, bet Monikai bija aizdomas, ka «Vecajam» varētu būt citi uzskati šajā jautājumā…
Taču, lai kā viņa klīstu pa klinšu alām un gaiteņiem, viņa neredzēja vairs neviena paša aluķēma. Bija skaidrs, ka tāda klejošana neko nedos, un visbeidzot viņa nolēma atgriezties.
Iedomājusies par Meža Veču, Rutu, Ralfu, Arvilu un Benu, viņa sajuta uz sejas vēsu vēja pūsmiņu un atvēra acis.
- Nu, ko redzēji? jautāja Meža Veča, un Monika visu izstāstīja.
- Jā… novilka Ralfs. Kas tas par zilo atslēgakmeni?
- Nezinu, drūmi atteica Monika. Nekad agrāk par tādu nebiju dzirdējusi.
- Vajadzētu… uzsāka Ralfs, bet tad aprāvās pusvārdā, jo Klinšu krāvumu vienā malā bija manāma kaut kāda kustība. Visi saspringa un cieši palūkojās uz to pusi. Kādu brīdi nekas nenotika, bet tad augšup pa mastu, ko viņi līdz šim nebija ievērojuši, augšup uzvijās balts trisstūrains karogs.
- Ko tas nozīmē? vaicāja Meža Veča, aizdomīgi vērodama karogu, kas plivinājās vieglajā vēsmiņā. Vai viņi padodas?
- Kas to lai zina, Ralfs paraustīja plecus. Tas būtu loģiski, bet varbūt, ka viņiem tas nozimē kaut ko gluži citu…
- Piemēram, ka tikko ar karieti ieradušās pusdienas… viltīgi minēja Arvils.
- Kad tu ieraudzīsi tos zobus, tu tā nejokosi, dusmīgi sacīja Monika.
- Nu, ko… nedroši novilka Ruta. Varbūt tiešām viņi grib uzsākt sarunas vai ko tamlīdzīgu? Tad vajadzētu pabarot pūpēžveidīgos…