Выбрать главу

-     Tas ir visai riskanti, sacīja Ralfs. Man tas nebūt nepatīk.

-    Man ari ne, piekrita Monika. Bet mēs neko citu nevaram da­rīt. Citādi taču mēs ne par ko ar viņiem nevienosimies ja viņi vispār netiks mums tuvāk par pārsimts metriem…

-     Tad iedod arī tiem mazajiem rīmām pa kādai sēnei, negribīgi atļāva Meža Veča. Tikai nedod daudz lai tie paliek nedaudz pus­badā.

Monika noplūca pāris ļumīgākās suņusēnes un iemeta tās maisā. Pūpēžveidigo mazuļi tūliņ tām kāri uzklupa un ātri vien notiesāja. Vi­ņu pseidopodijas nedaudz pierima, kaut arī pavisam neizzuda.

-     Tā, Monika noteica, apslaucīdama rokas gar maisu un aizsiedama maisa galu. Paskatīsimies, kas nu notiks.

Visi cieši blenza uz to vietu, no kuras bija parādījies karogs, un pa­tiešām pēc brītiņa tur parādījās galva, kam sekoja arī pats aluķēms. Viņš izlīda no alas un pa Klinšu krāvumu virsu veikli cilpoja uz karie­tes pusi.

-    Ak, debestiņ… noelsās Meža Veča, bet pārējie tikai ar šausmu pilnu skatienu vērās uz aluķēma pusi.

Monika atcerējās pati savas izjūtas, kad bija pirmo reizi ieraudzījusi aluķēmus, un pilnībā viņus saprata. Tagad viņa cieši lūkojās uz skrejošo aluķēmu, un, kad tas bija pienācis samērā tuvu, viņa to atpazina. Tas bija tas pats sir­mais ķērpju matu aluķēms, ko viņa tikko bija meklējusi.

Bens, pielēcis kājās, nikni rēja.

Aluķēms tikmēr bija pieskrējis pie Klinšu krāvumu sienas un apstājies. Puspavērtu muti, kurā rēgojās šķībie, dzeltenie zobi, viņš aplūkoja karieti un tajā sēdošo, šausmu pārņemto kompāniju.

-     Ko jums vajag? viņš piepeši čerkstošā balsī jautāja. Es esmu troglodītu Vecais, un visu troglodītu vārdā es jums jautāju ko jums vajag un kādēļ esat atnākuši mūs traucēt?

-      Phe… nicīgi nosprauslājās Arvils. Un viņam vēl pietiek nekaunības kaut ko tādu vaicāt…

Arī Ralfs, šķiet, nu jau bija apradis ar aluķēma nejauko izskatu un tagad klu­sām pie sevis ķiķināja. Bet paskat, kas šim par smalkām manierēm… «visu troglodītu vārdā», padomā tikai…

Meža Veča izkāpa no karietes un pievērsās aluķēmam. Likās, ka viņa jopro­jām nespēj īsti skatīties tam virsū, tomēr saņēmās un stingri sacīja:

-     Pie jums ir šo bērnu vecmāmiņas. Esam ieradušies tām pakaļ.

Sirmais aluķēms piepeši izskatījās apjucis. Viņš nedaudz sarauca uzacis un

pakasīja savu ķērpju pakausi. Kādu bridi viņš domīgi lūkojās uz bērniem un tad lēnām teica:

-     Tātad jums viņas ir vajadzīgas? Jūs patiešām gribat viņas savākt?

No karietes puses atskanēja sašutuma pilni saucieni. Ko gan šis neglītais ve­cais aluķēms iedomājās?!

Meža Veča pagājās nedaudz uz priekšu un turpināja:

-    Taču tas vēl nav viss. Mums ir arīdzan kas tāds, kas varētu jūs ieinteresēt. Kādu laiku atpakaļ pa Mežu sāka klejot kāds neparasts «peļu lācītis», kurš vē­lāk izdarīja vairākus postījumus pūpēžveidīgo audzētavās un uzbruka mežaļaužu ciemata vecākajai iedzīvotājai… Protams, vēlāk izrādījās, ka tas nav neviens cits kā vien parasts aluķēms…

-     Troglodīts… sirmais aluķēms viņu izlaboja.

-      …kuru sauc Murusis, pabeidza Meža Veča. Ja gribat viņu atgūt at­dodiet vecmāmiņas. Un visas četras! viņa bargi piebilda.

-     Murusis, Murusis… murmulēja vecais aluķēms, joprojām kasīdams pa­kausi. Vienmēr lien, kur nevajag… Kur tad viņš ir? viņš jau skaļāk jautāja.

-     Palika Mežā, attrauca Meža Veča. Viņš negribēja klausīties, kā pūpēž­veidīgo mazuļi prasa ēst…

-     Kā tad… kā tad… murmināja Vecais. Ņjā… Ziniet ko, viņš beidzot sacīja Meža Večai, jūs pagaidiet tepat, man jāaiziet apspriesties. Tādas lietas es nedrīkstu izlemt viens pats… to teikdams, viņš pagriezies aizlikās prom pa krāvumiem un drīz vien nozuda, no kurienes bija ieradies.

Meža Veča un bērni samulsuši noskatījās viņam pakaļ.

-     Domājat, viņš mums tās atdos? vaicāja Arvils. Viņš neizskatījās pārlie­ku briesmīgs…

-     Nē, viņš ne, piekrita Monika. Bet tur jau ir vēl pārējie…

Nekas cits viņiem neatlika, kā sēdēt un gaidīt, ko izlems aluķēmi. Tomēr Monika, brītiņu nemierīgi trinusies uz sēdekļa, neizturēja.

-     Klausieties, es iešu paskatīties, ko viņi tur lemj, viņa paziņoja. Ja kas modiniet mani!

To paziņojusi, viņa aizvēra acis un sāka domāt par nupat redzēto veco, sir­mo alukēmu.

Ilgi nenācās gaidīt, kad viņa atkal bija klinšu alās.

Izskatījās, ka šī atkal ir tā pati aluķēmu darbazāle. Pie galdiem un visapkārt uz zemiem akmens soliņiem sēdēja vesels pulks aluķēmu, bet viņu vidū stāvē­ja Vecais. Pa labi no sevis Monika ievēroja nelāgā paskata aluķēmu, kas pir­mīt bija runājis par vecmāmiņu ieslodzīšanu.

-     …grib atpakaļ savas vecmāmiņas un saka, ka pie viņiem ir Murusis, pa­beidza Vecais, kurš laikam bija stāstījis par pirmītējo sarunu.

Atskanēja satrauktu balsu murdoņa, un Monikai likās savādi, ka parasti klu­sējošie aluķēmi piepeši kļuvuši tik runīgi.

-     Bet kā?

-     Kāpēc viņiem tās vajadzīgas?

-    Vai viņi domā par apmaiņu? tādi un līdzīgi saucieni bira no visām pusēm.

Viens, ko Monika uztvēra un kas viņai likās dīvaini, bija izskatījās, ka alu­ķēmi vispār nav pieļāvuši domu, ka vecmāmiņas kādam varētu būt vajadzīgas…

-    Tā ka izskatās mums būs viņiem tās jāatdod, sacīja Vecais, un troksnis noklusa.

-     Pag, pag, piepeši ierunājās čerkstoša balss, un Monika paskatījās pa la­bi. Neglītais aluķēms bija piecēlies kājās un tagad, kad visi bija pievērsušies vi­ņam, stāvēja un šņirkstināja zobus. Tā nedrikst. Mēs večiņas atradām pirmie, un mums ir visas tiesības viņas paturēt.

-     Bet padomā!

-     Un kā tad Murusis?

-      Murusi mēs varam atgūt citādā veidā, ļauni smīnēdams, noteica alu­ķēms. Bet večiņas mums nav jāatdod. Ja viņas nebūtu gribējušas, viņas ne­maz pie mums nebūtu nākušas, vai ne tā?

Bija iestājies neliels apjukums.

Izskatījās, ka šajā jautājumā domas dalās. Daļa aluķēmu tie, kurus Moni­ka bija ievērojusi kopā ar nelādzīgā paskata aluķēmu, piebalsoja savam līde­rim un iestājās par to, ka vecmāmiņas būtu jāpatur. Savukārt citi, viņu vidū arī pats Vecais, sprieda, ka tiek aizkavēti visi darbi un ka večiņas jāatdod to liku­mīgajiem mazbērniem, it ipaši ja reiz tie paši ieradušies viņām pakaļ…

-     Mēs varētu vienoties… klusām ierunājās nelāgais aluķēms. Monikai li­kās, ka viņa atkal pamana tā ģīmī iezogamies ļauna smīna atblāzmu. Mēs va­rētu vienoties par kompromisu. Dosim viņiem pusotru stundu laika lai viņi paši nāk un savas vecmāmiņas atrod. Ja viņi tās atradīs, mēs ļausim viņiem tās aizvest, bet, ja ne… vecmāmiņas būs tiem zudušas uz visiem laikiem…

Vecais aluķēms stāvēja un šķita apdomājam izteikto priekšlikumu.

-     Nu ko… Manis pēc… Tas šķiet gana godīgi…

Monika skaļi noelsās, bet neviens to nedzirdēja.

-     Bet es patiešām nesaprotu, kam viņiem tās tik ļoti vajadzigas… murmi­nāja Vecais. Un šajā pašā sakarā kam viņas jums tik ļoti vajadzīgas… un, to pateicis, viņš ar neizpratni palūkojās uz saviem padotajiem.

-     Saprotams, ka laikā, kamēr viņi meklēs vecmāmiņas, viņiem nedrīkstēs likt nekādus šķēršļus, piebilda Vecais, bargi uzlūkodams nelādzīgo aluķēmu. Tas, sarāvis uzacis, negribīgi pamāja ar galvu. Tāpat arī viņi nedrīkstēs iz­mantot savus ieročus tai viņu večai ar pūpēžveidīgajiem būs jāpaliek ārpus Klinšu krāvumiem.