- Un kurš solīja mums nelikt nekādus šķēršļus? aizvainoti jautāja Ralfs.
- Viņi spēlē negodīgu spēlīti.
- Jādomā, vecais aluķēms gluži vienkārši par to piemirsa, apjukusi sacīja Monika.
Taču tad viņiem aiz muguras atskanēja ķiķināšana, un Monikai likās, ka viņa šo čerkstošo balsi jau ir dzirdējusi. Tas taču bija tas pats nelāgā paskata aluķēms, kas bija pretojies vecmāmiņu atdošanai!
- Sasodīts, nočukstēja Monika. Nāksies doties pāri peldus…
- Tu domā? vaicāja Arvils, aizdomīgi vērdamies melnajos ezera ūdeņos.
- Ja nu tur slēpjas kaut kādi briesmoņi, kas mūs momentā aprīs, līdzko mēs spersim kāju ūdenī?
- Neko darīt, atliek tikai mēģināt, nopūtās Ralfs un sāka izģērbties. Noģērbies viņš sataisīja no drēbēm tādu kā pauniņu un, pieturēdams to ar vienu roku, uzlika sev uz galvas un ielaidās ūdenī…
- Ak… viņš novaidējās un, sakodis zobus, peldēja pāri ezeram. Pārējie tikmēr sekoja viņa paraugam un drebinādamies vilka nost drēbes.
Alās bija auksts. Neatkarīgi no tā, kāda temperatūra bija ārā, šeit, zem zemes, pastāvīgi bija tikai divi grādi. Ne vairāk, ne mazāk. Un šādā aukstumā ielaisties ledainā ūdenī nepavisam nebija patīkami…
Kā dīvaini punaini roņi bērni sprauslādami peldēja pāri melnajam ezeram uz to pusi, kur pretējā krastā bija piesieta laiva.
Kad viņi beidzot izkāpa no ūdens, viņiem likās, ka visi locekļi ir sastinguši un kļuvuši pavisam nelietojami.
- Kkk…klausss…ieties… klabinādama zobus, ierunājās Ruta. Ttt…te 111…laivā ir kkk… kaut kkk… kāda 111… lupata, viņa pieliecās un izvilka no sola apakšas kaut ko līdzīgu dvielim.
Lēkādami un trīcēdami viņi pasniedza viens otram dvieli, vai kas nu tas tāds bija, un noslaucījušies steigšus atkal saģērbās. Par laimi, vismaz drēbes bija palikušas sausas. Pēc tam Monika ieveda viņus garā, tumšā koridorā, kas labu gabalu gāja taisni uz priekšu. Tad viņi iznāca laukumiņā, kur ejas sazarojās.
Monika apstājās.
- Viens, divi, trīs, četri, pieci… Arvils skaitīja ejas, kas gāja uz visām pusēm. Piecas jaunas ejas, neskaitot šo, no kuras mēs tikko iznācām. Pa kuru mums jāiet?
Monika stāvēja un apjukusi raudzījās uz visām pusēm, cenzdamās atcerēties, kura tad īsti bija pareizā eja. Bet tās visas izskatījās vienādas.
- Tikai nesaki, ka esam apmaldījušies, nervozi sacīja Ruta. Ralf, cik ir pulkstenis?
Ralfs paskatījās pulkstenī.
- Bez divdesmit vienpadsmit, viņš teica. Palikusi tieši stunda.
Tikmēr Monika bija izšķīrusies un devās otrajā ejā, skaitot no kreisās puses.
Viņai likās, ka tai vajadzēja būt īstajai.
Pārējie, pārmijuši drūmus skatienus, devās viņai pakaļ.
Pēc pāris minūšu gājiena viņi nonāca lielā zālē, kur pie griestiem karājās milzīga lustra ar simtiem dimanta piekariņu. Tie viegli šķindēja līdzīgi kā Meža
Večas kristāla putniņi. Zāles sienās bija sveces, bet šoreiz tās nebija vienkārši novietotas sienu spraugās, bet gan stāvēja iestiprinātas ļoti smalkos un greznos svečturos. Tie likās izgreznoti ar visiem iespējamajiem pasaules dārgakmeņiem, kas zaigoja sarkanā, zaļā un zilā gaismā kā nu kurais. Grīdu klāja marmora plāksnes, bet sienām cauri vijās zelta dzīslas kā savādas zibens šautru pēdas.
- Oho! noelsās Arvils. Te nu gan ir! Viņi laikam ir šausmīgi bagāti, tie alukēmi…
Monika pavērtu muti lūkojās atpakaļ, bet tad pagriezās uz promiešanu.
- Šī nav pareizā zāle, viņa sacīja, bet pārējie vēl arvien kā apstulbuši skatījās uz pasakainajām bagātībām. Pie zāles vienas sienas stāvēja galds, kas likās darināts no tīra zelta. Tā kājas bija kā īstas skulptūras katra kāja bija atveidota kā aluķēms, kas tur rokā kaltu, un aluķēma acis zaigoja zaļi dārgakmeņi. Uz galda stāvēja ap simts biķeru, kas arīdzan visi bija no zelta.
Acīmredzot šī bija aluķēmu dzīru zāle.
- Nāciet taču, nepacietīgi aicināja Monika, bet tad piepeši no zāles viņa stūra atdalījās kāds stāvs un nāca uz bērnu pusi.
Tas bija briesmīgi krunkains īgna paskata aluķēms. Pienācis klāt, viņš caur pieri palūkojās uz bērniem un sacīja:
- Ejiet prom. Jums te nekas nav meklējams, un jūsu vecmāmiņu šeit nav.
- Pareizi, ejam prom, purpināja Monika un, satvērusi Rutu aiz rokas, vilka viņu uz izejas pusi. Ralfs un Arvils, metot tramīgus skatienus atpakaļ, viņām sekoja.
Atkal nonākuši vietā, kur uz visām pusēm gāja sešas ejas, bērni apstājās.
- No šīs mēs nupat iznācām, sacīja Ralfs. Bet šī veda uz ezeru. Tātad atliek tikai četras.
- Tikai… ironiski noteica Ruta.
- Nu ko atliek tikai izmēģināt, sacīja Monika un devās prom pa kādu no atlikušajām ejām. Taču šis tunelis bija veidots no četrstūrainiem akmeņiem, bet no sienām uz viņiem lūkojās marmora jenotu galvas. Zobos jenoti turēja sveces.
- Nu nē, Monika teica un apstājās. Šis noteikti nav pareizais ceļš… Ejam atpakaļ.
- Tu taču teici, ka esi iegaumējusi ceļu, sūdzējās Arvils.
- Es teicu, ka centos iegaumēt, precizēja Monika. Bet visas šīs ejas un zāles nemaz nav tik viegli paturēt prātā…
Bija palikušas trīs neizmēģinātas ejas.
- Ir jau vienpadsmit, brīdināja Ralfs. Mums ir palikušas četrdesmit minūtes.
- Brīnišķīgi, komentēja Arvils un saviebies iegāja koridorā pakaļ Monikai.
Kādu laiku viņi gāja uz priekšu pa patumšo gaiteni, bet tas veda tikai taisni
uz priekšu un nekur neizveda.
- Nu, kā? vaicāja Ruta. Vai mēs ejam pareizi?
- Es nevaru saprast, lēni atteica Monika. Tas varētu būt pareizais ceļš, bet varētu ari nebūt. Paiesimies vēl kādu gabaliņu.
Pēc brītiņa priekšā atspīdēja sarkanīga gaisma, un drīz viņi iznāca kambarī, kura visās sienās no grīdas līdz pat griestiem slējās plaukti.
Bet plauktos stāvēja…
- Manu dieniņ… novaidējās Arvils, šausmās ieplestām acīm.
.. .galvaskausi.
Visi plaukti bija pilni ar maziem galvaskausiem lapsu vai jenotu, bet galvaskausu acīs zaigoja sarkani akmeņi. Savukārt zobu vietā mirdzēja dimantu rindas.
- Kas tas ir? noelsās ari Ruta, aizšāvusi mutei priekšā plaukstu. Ralfs klusēdams norādīja uz marmora plāksni pie ieejas.
Uz plāksnes bija rakstīts: Samanārijs.
Tikai tagad viņi pamanīja aluķēmu, kas sēdēja pie neliela galdiņa un patlaban meistaroja kādā galvaskausā pēdējo dimanta zobu.
Pamanījis bērnus, viņš pamāja ar galvu.
- Samanārijs, šamanārijs tas ir tas, kas tas ir… Šamaņi, ziniet, visā pasaulē ir kā apsēsti uz galvaskausiem. Vajag viņiem tos galvaskausus jo vairāk, jo labāk… Un vēl labāk, ja tie ir galvaskausi ar dimantiem ar tādiem laikam ir vislabākā pareģošana… He, he, he… viņš gardi pie sevis nosmējās.
- Piedodiet, ierunājās Monika. Vai jūs mums nepateiktu, kā iziet uz darbnīcām?
- Uz darbnīcām? pārjautāja aluķēms. Otrā eja pa labi, no šejienes skaitot.
- Paldies! iesaucās Monika un skriešus metās atpakaļ.
Eju sazarojumā Monika noskaitīja otro eju pa labi, un visi devās tajā iekšā.