- Mums vajadzētu pasteigties, piepeši sacīja Ralfs. Ir palikušas divdesmit minūtes…
Neko vairāk viņam teikt nevajadzēja, jo pēc šī paziņojuma visi metās skriešus. Patiešām, šī izrādījās pareizā eja, jo, kad viņi bija tikuši līdz tās galam un izgājuši cauri divām zālēm, viņi nonāca pirmajā darbnīcā. Tur sēdēja daži aluķēmi, kas, ieraugot bērnus, sāka sačukstēties un tad piecēlās kājās, un devās viņiem pakaļ.
Viss bars četri bērni ar Moniku priekšgalā un kādi astoņi aluķēmi izskrēja cauri otrai darbnīcai un drīz vien nonāca līdz akmens plāksnei, aiz kuras bija paslēptas vecmāmiņas.
- Sasodīts! iesaucās Monika, ieraudzījusi akmens plāksni. Tad viņa mēģināja to izkustināt, bet tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Akmens plāksne stāvēja nekustīgi, it kā būtu daļa no sienas.
Aluķēmi sadrūzmējušies stāvēja gabaliņu nostāk un satraukti sačukstējās. Viņi izskatījās tikpat pārsteigti par aizbarikādētajām durvīm, cik bērni.
- Vai tad tu neteici, ka ir vajadzīgs kaut kāds zilais atslēgakmens? vaicāja Ralfs, nervozi skatīdamies pulkstenī. Bija palikušas septiņas minūtes.
- Jā, jā, pareizi… Viņš runāja kaut ko par kādu svarīgu vietu, kur tas būšot noslēpts… Kā es varu zināt, kur te ir kādas svarīgas vietas, tas taču var būt jebkur…
- Ko lai dara, ko lai dara… vaimanāja Arvils, uzgūlies uz akmens plāksnes. Bet tā neizkustējās ne par milimetru.
- Vecmāmiņ! sauca Ruta, un pat cauri biezajai plāksnei bija dzirdams, ka aiz tās kaut kas sarosās.
- Ātrāk, ātrāk, skubināja Ralfs. Mums ir palikušas piecas minūtes!
Un tad Monika metās skriet. Viņa izbrāzās cauri aluķēmu pūlim tā, ka tas pašķīda uz visām pusēm, un aizskrēja pa koridoru uz priekšu.
- Kur tu? Pagaidi! kliedza Ruta, Ralfs un Arvils un aizlikās viņai pakaļ.
Kad viņi to panāca, Monika stāvēja kambari ar lādēm.
- Ātrāk, palīdziet man to aizsniegt, viņa sauca, norādīdama uz zeltā mirdzošo lādi nišā virs durvīm.
Neko nejautādams, Ralfs nometās uz ceļiem, Monika uzkāpa viņam plecos un pasniedzās pēc lādes. Līdzko viņa pieskārās lādes vākam, tas lēni atvērās, atklādams lādes saturu.
Tur, uz zeltaina brokāta, gulēja viens vienīgs mirdzoši zils akmens paipalu olas lielumā. Monika to steigšus sagrāba un, nolēkusi no Ralfa pleciem, aizmetās atpakaļ uz vecmāmiņu kambari. Aluķēmi atkal lēca nost no ceļa, kad bērni brāzās tiem cauri. Monika pieskrēja pie akmens plāksnes un pieskārās tai ar zilo akmeni.
Plāksne dobji nogranda un sāka virzīties sāņus. Ralfs iemeta acis pulkstenī.
Līdz bez divdesmit divpadsmitiem trūka dažu sekunžu. Akmens plāksne ar troksni atsitās pret kādu klints radzi, un durvis bija vaļā. Kambari stāvēja četras večiņas un platām acīm skatījās uz saviem atradējiem.
- Ruta? brīnījās večiņa ar īsajiem, pelēcīgajiem matiem.
- Arvil, puisīt! iesaucās patuklā večiņa un metās pie zēna.
- Ā, Ralf, tad redz, kur tu esi! sauca pagarā kalsnā večiņa.
- Monika? vaicāja večiņa, kuru Monika pazina vislabāk. Monika, tā taču esi tu! Bet kur gan mēs īsti atrodamies? viņa mulsi jautāja, palūkodamās visapkārt.
Visi bērni sajūsmināti apsveicinājās ar savām omītēm, kad no durvju puses piepeši atskanēja čerkstoša balss.
- Kas te notiek? tā dusmīgi vaicāja. Iestājās klusums.
Durvīs stāvēja Vecais ar nikni saviebtu ģīmi un ar nepatiku noraudzījās uz
bērniem un večiņām.
- Ko jūs darāt? viņš sašutis vaicāja. Es tā dzirdēju, ka jūs esat bijuši Šķirotavā un rakņājušies pa pašu svarīgāko vietu? Un kāpēc durvīm priekšā ir plāksne? Un kāpēc te mētājas zilais atslēgakmens? viņš jautāja, paceldams zilo akmeni, ko Monika bija nometusi turpat uz grīdas.
- Ļaujiet, es paskaidrošu, sacīja Monika un panācās uz priekšu. Vecais aluķēms stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un dusmīgi vēroja
Moniku.
- Nedomāju vis, ka tik nosodāmai rīcībai ir iespējams paskaidrojums, bet nu labi… Došu tev vienu iespēju…
- Khmm… nokrekšķinājās Monika. Viens no jūsējiem aizdarīja vecmāmiņu kambari ar akmens plāksni, tā ka to dabūt vaļā varēja tikai ar zilo atslēgakmeni. Savukārt to viņš paslēpa zeltainajā lādē, domādams, ka tur tas būs drošībā gan no mums, gan no jums…
- Hmm… norūca Vecais, bet apkārt sapulcējušies aluķēmi piekrita, apgalvojot, ka viss bijis tieši tā, kā meitene stāsta. Durvīm priekšā bijusi plāksne, un to atvērt varējis tikai tas, kam bija zilais atslēgakmens.
- Bet kā tad jūs, kasīdams savu ķērpju matu pakausi, vaicāja Vecais, zinājāt, ka vajadzīgs zilais atslēgakmens? Un kā jūs zinājāt, kur to meklēt? Vai kāds jums palīdzēja?
Monika brīdi klusēja, nespēdama izlemt, vai atklāt aluķēmiem patiesību, jebšu labāk tomēr nē. Taču, palūkojusies uz Vecā drūmo viepli, viņa izlēma, ka jāsaka vien taisnība. Instinkts viņai sacīja, ka Vecajam labāk nemelot…
- Man ir Acs, viņa klusām sacīja.
Atkal iestājās mēms klusums. Monika dzirdēja, kā dauzās viņas sirds, un gribot negribot atcerējās galvaskausu kambari… Vai tiešām tie visi bija tikai lapsu un jenotu galvaskausi…?
- Oooo… noelsās Vecais.
- Oooo… noelsās arī visi pārējie aluķēmi, kas stāvēja aiz viņa.
Kad visi bija savu sajūsmu izelsuši, viņi atkal apklusa un, zaļajām acīm zalgojot, cieši vērās uz Moniku. Viņai radās aizdomas, ka tūlīt tie piedāvās kārtējo darījumu Monika apmaiņā pret visām vecmāmiņām…
Taču tad atskanēja skrejošu soļu troksnis, un bija dzirdams, kā kāds spiežas cauri aluķēmu pūlim.
- Palaidiet garām… pavirzieties… malā, malā… kāds sauca un, vicinādams elkoņus uz visām pusēm, spiedās uz kambara pusi. Nu, ko…neizdevās bērņukiņiem tikt pie večiņām, ko? Durtiņas bija ciet, ja? Un atslēdziņas pa rokai nebija? Neko darīt, otras iespējas vairs nebūs… Kas tad… balss aprāvās, un Monika ieraudzīja no pūļa atdalāmies kādu stāvu.
Tas nebija neviens cits kā pirmītējais negantā paskata aluķēms.
Ieraudzījis, ka vecmāmiņu kambaris ir vaļā, bet zilo atslēgakmeni rokā tur Vecais, viņš sarāvās un sastinga.
Vecais bargi viņu uzlūkoja, un viņa zaļās acis nikni gailēja.
- Panāc šurp, Krindon, viņš sacīja. Panāc šurp un pastāsti, kā tev tapis zināms par akmens plāksni.
- Es… ēēē… par Krindonu nosauktais stostījās. Es nejauši dzirdēju…
- Nemelo man! uzrēca Vecais. Vai tu uzliki to plāksni? Un vai tu to aizdarīji ar zilo atslēgakmeni?
- Ēēē… blēja Krindons. Monikai viņš tagad atgādināja aitu patlaban viņš it nemaz neizskatījās briesmīgs. Nu jā…
- Āāāāāāāā!!! rēca Vecais.
Monika nodrebēja. Viņa vēl nekad nebija redzējusi, ka kāds varētu būt tik briesmīgi nikns.
Kādu brīdi rēcis, Vecais atkal apklusa un tad, balsij trīcot no niknuma, sacīja:
- Jādomā, man nav jājautā, vai tas biji tu, kas noslēpa zilo atslēgakmeni pašā svarīgākajā vietā?
Krindons klusēja.
- Tu zināji, ka neviens, mani ieskaitot, neuzdrošināsies to atvērt. Tu to zināji, VAI NE TĀ?
Krindons drebēja pie visām miesām.
- Tu zināji, ka tā vieta ir neaizskarama, un tomēr atļāvies to nogrābstīt ar savām netīrajām ķetnām? KO?