Meža Veča dusmīgi glūnēja uz ēzelīti.
- Nu vēl pavisam mazu gabaliņu, viņa sauca. Paskat, redz, kur aiz kokiem tā gaismiņa tas taču gluži kā ar roku aizsniedzams!
Ēzelītis uz vienu mirkli pacēla galvu, lai paraudzitos uz gaismiņas pusi, bet tad atkal nodūra acis un izlikās aizmidzis. Viņš droši vien nodomāja, ka, ja jau tas tepat vien ir, tad Meža Večai ēzelis vairs nav nepieciešams…
Meža Veča gan tā nedomāja. Viņa negribēja atstāt savu ēzelīti te vienu pašu meža vidū, bet ari piedabūt to kustēties viņa nespēja.
Bens, piešķiebis galvu, tā ka viena auss stāvēja izslieta gaisā, bet otra palika noļukuši, stāvēja turpat netālu un ar interesi gaidīja, kas nu būs.
Kad Meža Veča bija izmēģinājusies visādi, bet bez jebkādiem rezultātiem, viņa beidzot atmeta ar roku un ķērās pie galējā līdzekļa.
Uzmanīgi viņa saņēma vienu ēzelīša ausi un viegli to pavilka. Ēzelītis, sapratis, ka kaut kas nelāgs notiek ar viņa ausi, vienā mirklī uztrūkās no snaudiena un izbijies nosprauslājās.
Meža Veča pavilka ausi vēl mazliet.
Ēzelītis negribīgi paspēra vienu mazītiņu solīti uz priekšu.
Meža Veča vēl drusciņ pavilka ēzelīti aiz pūkainās auss.
Ēzelītis nopūtās un sāka tipināt uz Meža Večas pusi. Meža Veča atviegloti uzelpoja un kopā ar ēzelīti, kuru tā joprojām turēja aiz auss, panāca Moniku.
- Nav labi viņus raustīt aiz ausīm, viņa paskaidroja. Tām var izkrist spalva, un tad tās vairs nebūs pūkainas un pastāvīgi stāvēs noļukušas. Bet dažreiz tas ir vienīgais veids, kā piedabūt viņus kustēties…
Monika iedomājās, kāds izskatītos ēzelītis ar plikām un nokārušamies ausīm. Tad viņš izskatītos pēc baseta, viņa pie sevis nodomāja… Varbūt arī Benu, kamēr viņš vēl bija kucēns, kāds bija plūkājis aiz kreisās auss, un tāpēc tā visu laiku bija noļukuši…?
Saule bija paslēpusies aiz kāda pakalna, un tumsa līda laukā no krūmu biežņām, egļu sila, ieplakām un lapsu alām, iekrāsodama mežu zilgani pelēcīgu. Tikai Mežsarga mājas logs joprojām dzelteni spīdēja cauri strauji satumstošajam mežam.
Ēzelīšiem krēslā bija pagrūti kaut ko saskatīt, un viņi gāja pavisam lēnām, laiku pa laikam paklupdami pār kādu priedes sakni vai zemes izcilni. Visbeidzot viņi bija aizklumburējuši līdz mājas durvīm, un Meža Veča, nokāpusi no sava ēzelīša, trīs reizes sparīgi uzsita pa brangajām ozolkoka durvīm un nelabā balsī iebrēcās: Tā esmu es! Laid iekšā!
Kādu bridi viņas stāvēja un gaidīja, bet Bens, paslēpies Monikai aiz muguras, klusām ierūcās. Vispār viņš nebija bailīgs suns, bet šoreiz, drošs paliek nedrošs, tomēr nolēma ieturēt zināmu distanci. Šajā mežā vispār viss bija pārlieku neparasts. Viņa suņa degunam likās, ka nekas nesmaržo tā, kā parasti. Sūnas nesmaržoja īsti pēc sūnām, egles pēc eglēm, un pat lapsa, kurai viņš bija dzinies pakaļ, nebija smaržojusi tā, kā būtu jāsmaržo lapsai…
Kad neviens nenāca viņas ielaist, Meža Veča sāka nepacietīgi mīņāties un vēlreiz uzsita pa durvīm. Vai kāds ir mājās? viņa sauca. Mēs gribam tikt iekšā!
Durvis pavērās, un tas, kas tās bija atvēris, tagad stāvēja uz sliekšņa un smīkņāja. Tas jau nu ir nepārprotami, viņš sacīja. Diez vai tu tā ālētos, ja gribētu nepamanīta paiet garām.
Monika nopētīja runātāju. Tas droši vien ir tas pats Mežsargs, viņa nodomāja.
Mežsargs bija pagara auguma kārns vecis ar izspūrušiem pelēcīgi iesirmiem matiem un tādu pašu iesirmu izbužinātu bārdu. Arī mugurā viņam bija kaut kas pelēks, bet to, kas tas īsti bija par apģērba gabalu, to nu gan Monika nevarēja saprast. Katrā ziņā viņas vectēvs nekad neko tamlīdzīgu nevalkāja. Tas bija kaut kas starp uzvalku, mēteli un apmetni, ja vien šīm lietām vispār varēja būt kaut kas kopīgs… Uz deguna viņam bija brilles apaļos ietvaros, un nez kāpēc tās Monikai atgādināja par Ziemassvētku vecīti…
Sveiki, teica Meža Veča. Es jau nodomāju, ka te atkal ir tikai kāds puskurls āpsis…
- Nē. Te esmu es, un man ar dzirdi viss ir kārtībā. Kas tā tāda? Mežsargs jautāja un norādīja uz Moniku.
- Monika, paskaidroja Meža Veča.
- Sveiki, teica Monika.
- Jā, atteica Mežsargs.
- Un tas tur ir Bens, norādīja Meža Veča, pamādama uz suņa pusi.
- Kur? jautāja Mežsargs un, izstiepis kaklu, mēģināja saskatīt, kas sēž Monikai aiz muguras.
Bens piesardzīgi pastiepa degunu uz Mežsarga pusi un paošņāja. Atkal tas pats! Viņš nesmaržoja gluži tā, kā parasti smaržoja cilvēki. Te bija arīdzan kaut kas no sūnu, priežu sveķu, zaķu smaržām un pat no gaisa, kāds mēdz būt pērkona laikā… Tas bija kaut kāds neparasts smaržu juceklis, kādu Benam vēl nebija nācies ošņāt. Tā ka tagad viņš nevarēja saprast, kā īsti uzvesties. Visbeidzot viņš iesmilkstējās, paluncināja asti un, klusām ierūcies, pašļūca atpakaļ.
Mežsargs, izbrīnīti parāvis uz augšu pinkainās uzacis, vēroja Bena savādo uzvedību. Vai tavs suns vienmēr tā izdarās? viņš vaicāja.
- Nē, attrauca Monika. Nekad agrāk viņš tā nav darījis. Bet nekad agrāk viņš jau arī nav saticis Mežsargu.
- Nē? Mežsargs brinījās vēl vairāk. No kurienes tad viņš ir ieradies? No Mēness nokritis, vai?
- Nē, no kanalizācijas bedres, paskaidroja Monika.
Bet Mežsargs tikai stāvēja un pavērtu muti uz viņu
blenza. Viņam acīmredzami nebija ne jausmas, par ko vina runā.
- Bet mani ierāva pa vannas caurumu, Monika turpināja stāstīt. Bet, tā kā Bens neiet vannā, viņam nācās šļūkt pa kanalizāciju. Galu galā droši vien tas pats vien iznāk…
- Ko viņa tur runā? Mežsargs klusām vaicāja Meža Večai. Vai vina ir vesela?
- Vējbaku viņai nav. Un iesnu ari ne, teica Meža Veča. Varbūt viņai vienīgi ir kārais zobs, bet tas arī viss.
- Kārais zobs ir arī man, teica Mežsargs. Tā nav nekāda slimība.
- Nē? Kāpēc tad tas reizēm ir un reizēm atkal nav? prasīja Meža Veča.
- Tev ir tā? brīnījās Mežsargs. Tad ar tevi laikam kaut kas nav kartībā. Man tas ir visu laiku…
- Jo ļaunāk tev pašam… nomurmināja Meža Veča. Kur lai es piesienu savus ēzeļus?
- Aiz mājas, atteica Mežsargs.
Meža Veča aizgāja piesiet ēzelīšus, kas, kamēr viņi runājās, bija aizmiguši tāpat, kājās stāvot.
- Nāc iekšā, Mežsargs teica Monikai. Tad viņš uzmeta domīgu skatienu Benam. Suns tā jocīgi pakratīja galvu, un viņa kreisā auss apvērtās otrādi, atklādama rozā iekšpusi. Nez, vai tas suns arī grib nākt iekšā…?
Suns gribēja. Joprojām turēdamies Monikai cieši blakus, viņš devās līdzi uz istabu.
Mežsarga māja no iekšpuses izskatījās gluži parasta, ja neņēma vērā milzīgo krāsni istabas viņā galā. Tā kā bija vasara, krāsns nekurējās, un Mežsargs to acīmredzot izmantoja par katlu glabātavu, jo krāsns mutē rēgojās visu iespējamo formu un izmēru katli, sabāzti cits uz cita un cits iekš cita, tā ka nepalika nevienas pašas brīvas vietiņas.
Uz paklājiņa pie krāsns gulēja maziņš jenots. Ieraudzījis Benu, kurš tieši tajā brīdī nāca iekšā pa durvīm, jenots ierējās un, izlēcis laukā pa pusatvērto logu, pazuda tumsā.
Bens nošķaudījās.
Skaļi aizcirzdama durvis, istabā ieskrēja Meža Veča un satraukti stāstīja: