Krindons bija kļuvis bāls kā līķis. Likās, ka viņš tūdaļ zaudēs samanu.
- Es nešaubos, ka tu arīdzan zini, kas draud par līšanu pašā svarīgākajā vietā? neparasti klusā balsī vaicāja Vecais.
Krindons klusēja.
- ZINI VAI NEZINI? uzrēca Vecais.
- Zinu, novaidējās Krindons.
- Tādā gadījumā, jau mierīgā balsī sacīja Vecais, savāciet viņu!
Tūlīt pieskrēja divi spēcīgi aluķēmi un, satvēruši ļengano Krindonu aiz elkoņiem, izrāva cauri pūlim un drīz vien pazuda skatienam.
- Kas ar viņu būs? bailīgi vaicāja Ruta.
- Viņš tiks sodīts pēc nopelniem, bargi atbildēja Vecais. Piecus garus gadus viņš pavadīs kā pūpēžveidīgais, spiegdams skraidot pa Mežiem. Ja viņam paveiksies un viņu pa šo laiku nenotvers kāds klabiķis, viņš drīkstēs atgriezties. Tomēr spēja pārvērsties viņam būs atņemta uz visiem laikiem.
- Tagad tā, paziņoja Vecais, piepeši pievērsdamies saviem padotajiem, kuru nu jau bija saradies vesels lērums. Ar šo pašu bridi es AIZLIEDZU ievilināt jebkādas večiņas un arī jebko citu. Katrs, kurš pārkāps manu pavēli, sekos Krindonam viņa klejojumos. Vai skaidrs?
Atskanēja piekrītoša murdoņa.
- Nevaram atļauties tādu ļembastu dēļ kavēt darbu… Vecais murmināja.
- Tā, un tagad par Murusi, viņš sacīja, atkal pievērsdamies Monikai.
- Mēs viņu izlaidīsim, līdzko atgriezīsimies Mežā, sacīja Monika.
- Labi, teica Vecais un pavērās uz pūli, kas ziņkārīgi aplūkoja Moniku.
- IZKLĪST! viņš tiem uzbrēca, un pūlis, satraukti kliegdams, pašķīda.
- Un tagad, sacīja Vecais, paskatīdamies uz Moniku un pārējiem. Ejiet prom! Mums jāstrādā!
Bērni atviegloti metās uz izejas pusi, bet, kad kopā ar vecmāmiņām bija izgājuši ārā, Monika vēl arvien kavējās kambari.
- Kas ir? aizdomīgi vaicāja Vecais.
- Es domāju par savu vecmāmiņu… Monika domīgi sacīja. Vai ar viņu viss būs kārtībā?
- Es domāju gan. Kāpēc tu tā jautā?
Monika pastāstīja viņam par to, ka reizēm vecmāmiņa viņai likusies dīvaina. Vecais drūmi klausījās un, jo vairāk Monika runāja, jo niknāks viņš kļuva.
- Draņķa Krindons! viņš iebrēcās. Nudien, ar pieciem gadiem viņam vēl būtu par maz! Acimredzot viņš ari tur ir parakņājies! Viņš ir līdis visur, kur viņam nevajag līst!
- Kur parakņājies? juzdamās pavisam neomulīgi, jautāja Monika.
- Viņas apziņā, protams, attrauca Vecais, it kā tas būtu kas pats par sevi saprotams. Skaidrs, ka sākumā viņš to izmantoja, lai jūs izspiegotu toreiz, kad tu satiki viņu Mežā, bet vēlāk lai paturētu vecmāmiņas pie sevis. Jo acīmredzot tava vecmāmiņa bija sākusi dumpoties un gribēja doties prom. Agrāk vai vēlāk jau viņas visas aiziet…
Monikai sametās nelabi. Vai tagad ar viņu viss būs labi? viņa vaicāja.
- Jā par to tu vari nešaubīties. Rakņāšanās apziņā nekādas pēdas neatstāj. Mūsējie to dara pastāvīgi…
- Tiešām?
- Protams, parasti tie ir jenoti vai kas tamlīdzīgs… Bet tev nav par ko uztraukties.
- Un vēl kas… teica Monika.
- Nu, kas tad vēl?
- Kāpēc visi domā, ka jūs esat tik šausmīgi briesmīgi? Visi mežaļaudis uzskata, ka jūs esat nezin kādi ļaunuma iemiesojumi… Un no kurienes tās drausmīgās bailes, tuvojoties Klinšu krāvumiem?
- Vai tu redzēji visus tos dimantus? jautāja Vecais.
Monika pamāja ar galvu.
- Arī mežaļaudis varētu par tiem nejauši uzzināt. Tāpēc nav par ļaunu veikt dažus drošības pasākumus, smīkņādams sacīja Vecais. Tagad visi cenšas no mums izvairīties. Nemaz jau nerunājot par to, ka kāds varētu speciāli līst mūsu alās. Protams, izņemot jūs četrus… Un jūs nedrīkstat nevienam neko atklāt.
Monika atkal pamāja.
- Bet tagad gan ej… nepacietīgi mudināja Vecais.
Monika beidzot devās ārā no kambara.
- Un paldies, viņa vēl noteica, pēdējo reizi palūkodamās atpakaļ.
- Par ko gan? izbrīnījies vaicāja Vecais.
- Par vecmāmiņām.
- Nav par ko. Jūs taču paši viņas atradāt…
- Monika, kur tu paliki? no ejas viņa gala sauca Ralfs, un Monika devās turp.
Atpakaļceļš pagāja mierīgi, un šoreiz laiva bija pazemes ezera pareizajā krastā. Vecmāmiņas likās pavisam apjukušas un nesaprata, ko šeit tik ilgi ir darījušas. Tikai Monikas vecmāmiņa neskaidri atcerējās kaut ko par kādiem bērniem, kuriem reiz aizgājusi līdzi.
- Bet tas, šķiet, bija tik sen… viņa sacīja, neticīgi šūpodama galvu.
- Tagad tas viss ir beidzies, teica Monika. Vecais aizliedza turpmāk ievilināt vecmāmiņas. Man šķiet, viņiem nebija īstas sajēgas par to, ko izdarījuši viņi vienkārši rīkojās tā, kā tiem sagribējās…
Kad viņi beidzot iznāca no klinšu krāvumiem, Meža Veča, sajūsmā kliegdama, metās viņiem pretī.
- Kā es pārnervozējos! viņa sauca, pārmaiņus apkampdama te Moniku, te Arvilu, te Rutu, te Ralfu. Paldies Dievam, ka esat dzīvi! Visi sveiki un veseli! Un vēl ar visām omītēm! Ak vai, ak vai!!!
Viņa nebija ar mieru sēsties pie stūres, iekams Monika visos sīkumos nebūs izstāstījusi, kā viņiem gājis. Pēc tam Meža Veča to pašu lika stāstit Arvilam, un viņš runāja vēl divreiz ilgāk par Moniku… Kad beidzot Meža Veča bija uzzinājusi visu un vēl mazliet, viņi beidzot sasēdās karietē un devās atpakaļ uz Mežu, kur viņus gaidīja Mežsargs un Murusis. Tagad viņu bija daudz vairāk, un bērniem nācās sēdēt savām vecmāmiņām klēpī. Drīz viņi sasniedza Mežsarga telti, un atkārtojās viss tas pats, kas pirmīt ar Meža Veču…
Murusis skraidelēja pa būri šurpu turpu un sauca, lai laižot viņu ārā, bet lielajā ļembastā neviens viņu nedzirdēja. Visbeidzot Monika tomēr par viņu atcerējās un atslēdza būra durtiņas.
Murusis izspruka laukā, pamuka tālāk no suņusēnēm un beidzot pieņēma savu patieso izskatu.
- Fū! viņš atviegloti iesaucās, izstaipīdams ķepas, kas no ilgās bezdarbības bija kļuvušas gluži stīvas. Cik labi atkal justies kā normālam troglodītam!
Monika uz viņu noraudzījās, kamēr viņš priecājās pats par savu tagadējo izskatu. Tad viņa jautāja:
- Es tomēr nesaprotu vienu kam jums bija vajadzīgas vecmāmiņas?
Murusis beidza blenzt uz saviem garajiem, līkajiem nagiem un sagribēja pakasīt garo, pūkaino ausi bet tad atcerējās, ka viņam vairs tādu nav…
- Ak, mums vienkārši bija garlaicīgi… viņš noteica. Pamēģiniet nosēdēt augu dienu tajās pustumšajās alās, skrāpējot dimantus tad ātri vien sagribēsies ar kādu parotaļāties. Un vecmāmiņas bija tik viegli ievilināmas…
Brīdi viņš stāvēja, blenzdams uz bērniem, tad palēcās iesaukdamies: Nu tad palieciet sveiki! Es eju mājās! un pazuda starp kokiem.
Vecmāmiņas visu aplūkoja tā, it kā redzētu pirmo reizi, un nevienai no viņām Murusis nebija iepaticies.
Līdz mājām vēl bija tāls ceļš priekšā, tāpēc Mežsargs mudināja visus ātrāk sakravāties. Viņš pats novāca telti, bet bērni un vecmāmiņas tikmēr iekārtojās karietē.
Laime, ka tik daudz konservu pa ceļam izbira, sacīja Arvils. Citādi mums nāktos kādus pāris dučus kārbu tagad notiesāt, lai būtu, kur apsēsties.
Salikuši karietē mantas un sasēdušies paši, viņi bija gatavi ceļam. Vismaz nebija vairs jāvāc suņusēņu kastes un ari veco aluķēma būri nolēma atstāt tepat Mežā. Arvils paņēma rokās maisu ar atlikušajām konservu kārbām, lai būtu ar ko bombardēt tāss radības, un Meža Veča iedarbināja karieti.