Rūkdama tā izkustējās un aizslīdēja cauri sniegotajam Mežam uz māju pusi.
Bērzu birzij viņi tika cauri kā īsti lietpratēji, Meža Večai lavierējot starp koku stumbriem kā godalgotai sacīkšu braucējai un Arvilam apmētājot viņus vajājošās tāss radības ar konserviem…
Robežkalnus Meža Veča pārvarēja bez mazākajām grūtībām, un vecmāmiņas nevarēja vien nopriecāties par skaistajiem skatiem, kas pavērās uz visām pusēm. Par lielu izbrīnu Arvilam, likās, ka aizas viņas nesatrauc ne mazākajā mērā…
Klejojošo krūmu audze arī vairs nelikās nekāds briesmīgais šķērslis, un pēc tam, kad
Mežsargs bija aizsviedis ceturto ugunslodi, Meža Veča pat nepiebremzēja, un viņi švīkstēdami izdrāzās cauri atlikušajiem krūmiem.
Vējaino virsāju viņi šķērsoja divreiz ātrāk nekā turpceļā, jo tagad vējš pūta viņiem no mugurpuses, un kariete burtiski lidoja uz priekšu.
Mežsarga mājās viņi ieradās sestās dienas rītā.
Visi bija pārguruši no ilgās braukšanas, kaut arī citādi viņiem bija veicies gaužām labi un ceļš bija prasijis mazāk laika. Visi ilgojās tūlīt likties uz auss. Mežsargs uzklāja vecmāmiņām guļvietas pagrabstāva lielajā istabā, un, tikuši gultās, viņi visi nogulēja veselas divdesmit četras stundas no vietas.
Nākamās dienas rītā pamodušies, bērni ar vecmāmiņām sāka posties, lai dotos uz savām īstajām mājām.
Ruta un Monika vēl pirms pusdienām aizskrēja uz mežaļaužu ciematu pēc Ērlas, jenota un šinšillas, un, kad viņas atkal pārradās, visi jau bija gandrīz gatavi ceļam.
- Es nespēju noticēt, ka vecmāmiņa atļāva tev ņemt līdzi šinšillu! Ruta teica Ralfam.
- Bet tu taču aridzan ņem līdzi jenotu, iebilda Ralfs.
- Atradis, ko salīdzināt! iesaucās Ruta. Manu mazo jenotiņu ar savu milzīgo šinšillu!
- Jenots ir mazāks, tas tiesa, bet vai tu pastāstīji savai omītei par viņa slepeno talantu? viltīgi jautāja Ralfs.
Ruta, saraukusi pieri, klusēja.
- Man šķiet, tev būs jāpalūdz Ērlai kādas pāris jenotdrošās slēdzenes, sacīja Ralfs. Citādi var gadīties, ka jūsu mājas ārdurvis stāvēs vaļā kā dienu, tā nakti…
Meža Veča stāvēja un noraudzījās, kā bērni saliek somās pēdējās mantas. Viņa likās neparasti klusa, un tāds pats izskatījās arī Mežsargs.
- Ziniet, Meža Veča piepeši teica. Jūs varat braukt šurp ciemoties, kad vien vēlaties. Tagad, kad jaunu bērnu Mežā vairs nebūs, mums te būs pavisam vientulīgi… Un mēs jau ar jums esam tā saraduši…
- Mēs drīkstam braukt ciemos? sajūsmā iesaucās Ruta. Kad?
- O, kad vien vēlaties, attrauca Meža Veča, nu jau izklausīdamās nedaudz priecīgāka. Kā būtu ar nākamajām vasaras brīvdienām?
- Tieši tā, kā vajag, piekrita arī Ralfs.
- Jā, mēs varētu visi sarunāt tikties šeit pirmajā jūnijā, teica Arvils. Ko teiksi, Monika?
- Jā, pirmais jūnijs būtu gana labi, piekrita Monika. Vai jums tad te būs vasara? viņa jautāja Meža Večai.
- Aprīļa beigas, atteica Meža Veča. Bet pie mums aprīļa beigās jau ir kā vasarā. Tā ka jūs no savām vasaras brīvdienām neko nezaudēsiet.
- Vai esat ar mieru? jautāja Mežsargs.
Visi piekrītoši pamāja.
- Kā tu vēlies ierasties? Meža Veča jautāja Monikai. Caur vannu vai caur kanalizāciju?
Monika nosarka un sāka murmināt, ka ir taču ari vēl citi veidi, kā piemēram, lēkšana no kokiem vai iziešana caur grāmatu…
- Jā, protams, izbrīnīta atteica Meža Veča. Veidu ir vairāk nekā vajag. Es tikai domāju, ka tie divi tev ir pierastāki.
Bērni, kas stāvēja blakus un klausījās viņu sarunā, bija sākuši smīkņāt…
Monika nosarka vēl vairāk.
- Tieši šodien es jūtos tā, ka labprāt izmēģinātu kaut ko jaunu, viņa nopurpināja.
- Labi, izbrīnījusies attrauca Meža Veča. Kā vēlies… Tūlīt ieskriešu paķert translocētāju un laikabīdi… un viņa nozuda mājā.
- Par ko viņa runāja? nesaprata Arvils.
- Nu kā? Skaidrs, ka par saviem aparātiem. Acīmredzot translocētājs mūs nogādās atpakaļ mājās, bet laikabīdis izdarīs tā, it kā šo sešarpus mēnešu nemaz nebūtu bijis…
- Baisi… nodrebinājās Arvils.
Meža Veča tikmēr bija atkal izbrāzusies ārā, un rokā viņa turēja divus neparastus rīkus. Viens rīks nedaudz atgādināja palielu pistoli, bet ar veselu kaudzi dažnedažādu pogu un kloķu. Meža Veča kādu mirkli ar to darbojās, un tūlīt no rīka apakšdaļas izšāvās plakana plāksne. Meža Veča tai tikko jaušami pieskārās, un plāksne atbīdījās malā, atklādama tastatūru, līdzīgu kā datoram.
- Oho… noelsās Ralfs un panācās tuvāk, lai neko nepalaistu garām.
Tad Meža Veča nospieda kādu pogu, un blakus tastatūrai izbīdījās ekrāns,
tik plāns kā papīra loksne. Vēl bridi viņa noņēmās ap daudzajām pogām un kloķiem, līdz ekrāns izgaismojās gaiši zaļā krāsā. Tad Meža Veča nomērķēja ar «pistoles» stobru pa tuvējā koka stumbru, un ekrāns sāka ņirbēt. Visi bija sapulcējušies apkārt un ziņkārīgi vēroja, kas nu būs.
- Šoreiz būs nedaudz sarežģītāk nekā līdz šim… Meža Veča sacīja. Kā nekā, jāņem vērā laika nobīdes un tamlīdzīgi…
Runādama viņa nospieda pogu, no stobra izšāvās koši zaļš stars un atdūrās pret stumbru. Tajā pašā mirklī uz ekrāna kā filmā parādījās istaba.
- Ha! iesaucās Monika. Tā taču mana māja!
- Dabiski, izklaidīgi attrauca Meža Veča. Un ko gan tu domāji ka es nogādāšu tevi nez kādā pilī, vai?
Tad Meža Veča piestiprināja klaviatūrai otru daiktu, kas acīmredzot bija laikbīdis. Tas gan izskatījās pēc nekārtīga pulksteņu un hronometru jūkļa… Kādas pāris sekundes ar to padarbojusies, tā ka laikbīdis sāka tikšķēt, Meža Veča uztraukti sacīja:
- Gatavs ir! Tā, Monika žigli nāc šurp… Nē, nē, somu ņem rokā… Jā, tā ir labi… Kur tas suns atkal blandās…?!
- Ben, šurp! iesaucās Monika, un suns līksmi pielēkšoja pie viņas.
- Tagad ej uz priekšu redzi, kur tas zaļais stars atduras pret stumbru?
Monika pamāja ar galvu.
- Ej tieši gar stumbru un šķērso zaļo staru! Skaidrs?
- Jā, nedroši sacīja Monika un, turēdama Benu aiz kakla siksnas, devās uz koka pusi. Tiksimies jūnijā! viņa uzsauca pārējiem, un tie viņai pamāja.
Tad viņa šķērsoja zaļo staru un izgaisa, gandrīz tajā pašā mirklī parādīdamās uz ekrāna, kur vēl arvien bija redzama viņas istaba.
- Tagad jūsu kārta, Meža Veča sacīja Monikas vecmāmiņai. Vai redzējāt, kā tas jādara?
- Jā, Monikas vecmāmiņa attrauca un arī devās uz stumbru, pret kuru atdūrās zaļais stars. Un paldies visiem! to teikdama, viņa spēra soli zaļajā starā un parādījās uz ekrāna blakus Monikai un Benam.
Knikš…
Meža Veča izslēdza aparātu, un ekrāns nodzisa.
- Jāļauj tam nedaudz atdzist, viņa sacīja, un, kad bija pagājušas apmēram divas minūtes, bija pienācis laiks doties mājup arī pārējiem.
EPILOGS
Kādā otrdienas pēcpusdienā, aptuveni nedēļu pēc atgriešanās no Meža, Monika pārnāca mājās no skolas. Kad viņa bija atvērusi dzīvokļa durvis, viņu, līksmi riedams un kulstīdams asti, sagaidīja Bens.