- Ā, Ben. atskanēja no virtuves, kas tur ir, ko, sunīt? Kas tur atnāca? koridorā parādījās vecmāmiņa, un viņas rokas bija līdz elkoņiem miltos. Nu, sveiki, sveiki kā gāja skolā?
- Kā vienmēr, attrauca Monika, pabužinādama Bena galvu un nosviezdama skolas somu uz grīdas. Ja neņem vērā to, ka Helga literatūras stundas laikā aizmiga un sāka pa sapņiem tā spocīgi kliegt… Gluži kā pūpēžveidīgie… Bet tā stunda patiešām bija garlaicīga.
- Ej pārģērbies, drīz būs pusdienas, sacīja vecmāmiņa. Bet desertā būs pankūkas.
- Ooo! iesaucās Monika un aizmetās uz savu istabu. Domādama par pankūkām, viņa tā steidzās, ka uzskrēja virsū vectēvam.
Vectēvs kopš viņu atgriešanās no Meža bija pilnībā izmainījies. Bet pats dīvainākais bija tas, ka viņš neko par notikušo nezināja. Neīstā vecmāmiņa bija izgaisusi kā nebijusi, un vectēvs bija pārliecināts, ka tā, kā tagad, ir bijis vienmēr. Monika ar vecmāmiņu uzskatīja, ka tā ir labāk, un nolēma viņam neko nestāstīt.
- Kas par steigu? vectēvs smiedamies jautāja. Vai Bens ir tā noilgojies pēc radio?
- Kā, vai tad viņš to nav klausījies jau visu dienu? brīnījās Monika.
- Nekā, attrauca vectēvs. Viņš visu laiku mocīja to nabaga kloķi, līdz man jau sāka likties, ka drīz būs jāiegādājas tev jauns radio, bet neko savai patikšanai neatrada. Visu dienu pa radio skanēja tikai tāda kā jodelēšana nez kam par godu…
- Jodelēšana? Monika sarauca pieri. Dīvaini gan…
Iegājusi savā istabā, viņa ieslēdza radio. Jā… Kloķis izskatījās pamatīgi samocīts…
Bet nekādas jodelēšanas vairs nebija. Radio atskaņoja kādu jautru gabalu, kas ārkārtīgi gāja pie sirds Benam, un viņš tā kā mīdīdamies, tā kā dejodams sāka izgrūst aprautus kaucienus.
- Hmm… noteica Monika, bet pēc brīža jau bija par jodelēšanu aizmirsusi.
Pēc pusdienām (un pankūkām), kad Monika sēdēja savā istabā un aizrautīgi lasīja kādu piedzīvojumu gabalu, pie viņas ienāca vecmāmiņa un apsēdās uz gultas.
- Kad es šodien iegāju vannas istabā, lai izžautu zeķes, vannā mētājās lūk, kas, viņa pastiepa roku, un Monika ieraudzīja, ka viņai saujā guļ neliels sainītis.
- Nē, tas nav mans, Monika attrauca un jau gribēja turpināt lasīt, kad vecmāmiņa pavilka aukliņu, ar ko sainītis bija aizsiets. Drāniņa atrisa vaļā, un vecmāmiņa turēja rokā divus mazus kristāla putniņus…
Monika bridi blenza uz tiem, tad izņēma putniņus vecmāmiņai no rokas un pasmaidīja. Arī vecmāmiņa pasmaidīja Monika bija viņai stāstījusi, kā Meža Veča un Mežsargs sagaidīja ziemas saulgriežus.
- Kad pienāks Ziemassvētki, mēs tos iekārsim logā, vecmāmiņa sacīja. Un tad ari mums ātrāk pienāks pavasaris…
.
.
SATURS
Pirmā nodaļa
Vannas caurums…………………………………………………………….
Otrā nodaļa
Kvaskova S.
Kv 180 Monika un Mežs. R.: Preses nams, 2002. 344 lpp., il. Māksliniece Marita Grase.
Datorsalikums. Reģistrācijas apliecība nr. 2-0610. Ofseta tehnika. Metiens 1000 eks. Līgumcena. Iespiesta Preses namā, Balasta dambi 3. Rīgā. LV-1081. r