- Nupat pa tavu logu izlēca jenots. Ja vien man nerēgojās…
- Vai tev mēdz rēgoties jenoti, kas lec laukā pa logiem? jautāja Mežsargs.
- Nē, teica Meža Veča. Bet kādreiz jau viss ir pirmo reizi.
- Tas bija mans jenots. Un tā nebija pirmā reize, kad viņš lec laukā pa logu. Godīgi sakot, man šķiet, ka pirmā reize viņam būtu tad, ja viņš izietu pa durvīm.
Monika aplūkoja istabu.
Istabas vidū stāvēja gaiša koka galds, kam apkārt bija seši tāda paša koka krēsli, bet pie vienas sienas stāvēja ar zaļi un sarkani svītrotu segu pārklāts dīvāns. Monikai piepeši likās, ka, ja viņa tūlīt tajā neapsēdīsies, viņa patiesi nokritīs tepat zemē.
- Vai es varu apsēsties? viņa jautāja.
- To es nezinu, Mežsargs izbrīnījies attrauca. Vai tad tu nekad neesi mēģinājusi? Bet apsēsties tu, protams, drīksti ja tas ir tas, ko tu gribēji jautāt.
Monika īsti nesaprata, ko viņš ar to bija gribējis pateikt, bet viņai bija skaidrs, ka dīvāns patiešām ir domāts sēdēšanai. Atkritusi dīvānā, viņa nosprieda, ka dīvāns sēdēšanai ir daudz vairāk piemērots nekā ēzeļa mugura.
- Tev nevajadzētu tā auklēties ar tiem jenotiem, joprojām satraukusies, runāja Meža Veča. Viņi apēd manas vistas.
- Bet mežā taču vistu nav, paskaidroja Mežsargs.
- Jautājums ir kāpēc viņiem vispār tās jāēd? teica Meža Veča. Kāpēc gan viņi nevarētu ēst meža putnus vai ķirzakas, vai ko tamlīdzīgu…
- Acīmredzot vistas ir garšīgākas, attrauca Mežsargs. Kāpēc tad tu pati neēd kirzakas?
Meža Veča kaut ko nopurpināja. Tad viņa sacīja: Galu galā, ja viņi grib ēst vistas, lai tad paši arī tās audzē! Es nevaru apgādāt ar vistām visus meža jenotus, lai cik viņu ari nebūtu…
- Deviņi simti četrdesmit astoņi. Plus mīnus trīs, teica Mežsargs.
- Ko? nesaprata Meža Veča.
- Jenoti. Tu jautāji, cik mežā ir jenotu.
- Ak, man ir vienalga, cik to ir… Pilnīgi skaidrs ir tikai viens to ir daudz par daudz! Un viņi ir pārlieku resni. Kopš sākuši ēst manas vistas…
- Man nešķiet, ka viņu būtu par daudz… brīdi padomājis, teica Mežsargs.
- To ir tieši tik, cik tiem jābūt. Bet par to vistu audzēšanu es ar viņiem parunāšu.
Monika sēdēja uz divāna un izklaidīgi plucināja Bena ausi. Viņš bija notupies meitenei blakus un nolicis galvu uz dīvāna. Ik pa brīdim viņš, galvu nepacēlis un acis izvalbījis, pavērsa skatienu augšup un sērīgi nopūtās. Kādēļ, to droši vien nezināja arī viņš pats… Monika vēroja Meža Veču un gaidīja, kad tā beidzot sāks runāt par viņas vecmāmiņu, bet Meža Veča likās tā aizrāvusies ar vistu un jenotu problēmu, ka bija par vecmāmiņu pavisam aizmirsusi. Tad nu Monika nolēma runāt pati.
- Mēs meklējam manu vecmāmiņu, viņa sacija.
- Vai tu ko teici? vaicāja Mežsargs. Viņš stāvēja pie kaut kā, kas izskatījās pēc instrumentu kastes, un sparīgi pa to rakņājās, tā ka visi rīki grabēja un šķindēja vien.
- Jā, sacīja Monika. Es teicu, ka mēs meklējam manu vecmāmiņu, un Meža Večai likās, ka viņa varētu būtu pie tevis.
- Pie manis? samulsis iesaucās Mežsargs. Kāpēc viņai būtu jābūt pie manis? Vai tad te izskatās kā vecmāmiņu pansijā?
- Nē, attrauca Meža Veča. Patiesību sakot, te izskatās kā lāča migā… Bet es iedomājos, ka, ja jau te patīk nākt visādiem meža zvēriem un jenotiem, tad varbūt arī vecmāmiņa…
- Vecmāmiņa nav nekāds meža zvērs, Monika sašutusi iejaucās. Vai jūs vispār esat redzējuši kaut vienu dzīvu vecmāmiņu?
- Diemžēl, teica Mežsargs, ne vienu vien.
- Ak tā, novilka Monika.
- Jā. Man neizprotamu iemeslu dēļ vecmāmiņu skaits Mežā pēdējā laikā aizvien pieaug, sacīja Mežsargs.
- Nu tu runā kā no tribīnes, nosmīkņāja Meža Veča. Pag, kad tas bija, kad mēs noķērām pirmo vecmāmiņu? Pirms kādiem sešiem gadiem?
- Pirms desmit, teica Mežsargs. Nu jā, un kopš tā laika mēs gada laikā noķeram vidēji trīs četras vecmāmiņas. Bet pagājušajā gadā bija veselas astoņas.
- Jā, piebalsoja Meža Veča. Un šogad mēs esam jau noķēruši veselas desmit, un tagad atkal Mežā skraida vismaz kādas četras. Drīz jau vecmāmiņas varēs izkonkurēt jenotus, viņa ķiķināja.
- Varbūt tavas vistas zog ne tikai jenoti…? daudznozīmīgi ieminējās Mežsargs.
- Kādas muļķības! Meža Veča iesaucās. Ja vecmāmiņa gribētu vistu, viņai atliktu tikai pieklauvēt pie manām durvīm un palikt uz pusdienām.
- Bet varbūt viņai ir kauns. Varbūt viņai šķiet daudz vienkāršāk nakts tumsā ielavīties tavā kūtī un pakampt kādu vistiņu…
- Kādas muļķības, atkal teica Meža Veča. Tu to visu izdomā, lai tikai aiz- stāvētu savus jenotus.
- Kādam viņi ir jāaizstāv. Tu taču to nedarīsi…
- Pilnīgi noteikti, ka ne. Toties, ja viņu savairosies par daudz, neaizmirsti man paziņot es labprāt viņus pamedīšu, lai, tā sakot, atjaunotu ekoloģisko līdzsvaru Mežā…
- Neraizējies, par ekoloģisko līdzsvaru es parūpēšos pats, stingri teica Mežsargs. Tomēr pašlaik man šķiet, ka to vairāk apdraud vecmāmiņu un nevis jenotu straujais pieaugums.
Monika visu laiku bija saspringti klausījusies, tomēr neko daudz no runātā saprast nevarēja. Par to ekoloģisko līdzsvaru viņa kaut kur bija dzirdējusi ja kāda suga savairojās par daudz vai gluži pretēji sāka izzust, ekoloģiskais jeb
dabas līdzsvars sāka zust. Bet vai tad vecmāmiņas varēja ietekmēt līdzsvaru dabā? Kaut ko tādu gan viņa dzirdēja pirmo reizi… Kaut gan, ja tā padomāja, skaidrs, ka, mežā skraidot apkārt simtiem vecmāmiņu, nekāds dižais līdzsvars nevarēja būt… tad jau vajadzētu arīdzan kādus simts vectētiņus…Un ko Meža Veča tur bija runājusi par jenotu pamedīšanu, ja viņu kļūs par daudz…?
- Jūs nedrīkstat medīt vecmāmiņas! Monika piepeši iesaucās.
Meža Veča un Mežsargs pārmija samulsušus skatienus.
- Neviens viņas nemedī, Mežsargs teica. Tas ir, ja tu domāji medīšanu ar bisi vai ko tamlīdzīgu.
- Āāā… novilka Monika. Nu tad jau viss kārtībā.
- Nav vis kārtībā, sacīja Meža Veča. Pa mežu bez savas jēgas klaiņo baru bariem vecmāmiņu, un tu saki, ka viss esot kārtībā!
- Kāpēc viņu ir tik daudz? Monika brīnījās. Es biju domājusi, ka tur ir tikai manējā.
- Ha! Tad jau tas būtu pārlieku vienkārši. Tātad tagad mums ir četras, un visas viņas ir jādabū rokā un jāsaliek pa vietām.
- Vai tās pārējās ari ir vecmāmiņas kādiem bērniem? Monika jautāja.
- Un kā tad tev likās? nesaprata Meža Veča. Vai tad tu domāji, ka tās ir vecmāmiņas jenotiem? viņa smējās. Kaut gan nebūtu nemaz tik slikti, ja jenotiem būtu vecmāmiņas. Tad viņas tos kaut nedaudz pieskatītu un tiem neatliktu laika manām vistām.
- Tad viņas ietu tās zagt kopā ar saviem mazbērniem, ķiķināja Mežsargs.
- Un kur ir tie pārējie bērni? jautāja Monika.
- Kādi? nesaprata Mežsargs.
- Nu to trīs pārējo vecmāmiņu mazbērni, Monika paskaidroja.
- Ak, tie… Gan jau arī tie drīz būs klāt. Un tad būs pilns Mežs ne vien ar vecmāmiņām, bet ari ar viņu mazbērniem… Nebūs nekāds brīnums, ja jenoti izmirs. Viņiem nepatīk, ka Mežā ir jampadracis.