- Vai tad vecmāmiņas taisa jampadraci? brīnījās Monika. Atceroties savu mājas vecomāti, viņa nevarēja iedomāties, kā vecmāmiņas varētu taisīt jampadraci…
- Un kā vēl! atsaucās Mežsargs. Un tas izbiedē kokus, un tad man nākas noņemties veseliem mēnešiem, kamēr es dabūju pa vietām visas noklīdušās priedes, kadiķus, vitolus un alkšņus. It īpaši alkšņus. Tie ir sevišķi nervozi.
Meža Veča piepeši sarosījās kā uz projām iešanu.
- Labs ir, viņa sacīja. Mēs tagad iesim. Un, kad mēs atnāksim atkal, tad
jau arī parejie bus klat.
Vai mēs jau ejam? brīnījās Monika. Likās jocīgi, ka viņiem jau jāiet, viņi taču tikko bija atnākuši…
Pie loga ārpusē parādījās kāds skumjš, melnā maskā tērpts purns, un Monika jau salēcās, iedomādamās, ka tas
varētu būt kramplauzis, bet tad viņa saprata, ka tas ir tikai jenots, un nomierinājās. Bens sāka mežonīgi riet un metās pie loga, bet Monika atsauca viņu atpakaļ. Skumjais jenota ģīmītis pazuda, un Bens atkal apklusa.
- Tas suns ir pārlieku skaļš, drūmi konstatēja Mežsargs. Viņš aizbaidīs visus manus jenotus.
- Tas jau nu būtu pārlieku brīnišķīgi, noteica Meža Veča. Bet baidos, ka tavus jenotus pat ar uguni neaizbaidīsi.
- Kā jūs tiksiet mājās? ievaicājās Mežsargs. Ārā jau ir pavisam tumšs.
Aiz loga patiešām bija melna tumsa, un nespīdēja pat mēness. Skaļi ūjinādamas, laidelējās pūces, un Monika nobrīnījās, kā vienā mežā var būt tik daudz pūču.
- Es cerēju, ka tu mums iedosi kādu gaismiņu, teica Meža Veča.
Mežsargs atkal piegāja pie savas instrumentu kastes un ņēmās pa to vandīties. Visbeidzot viņš izvilka kaut ko līdzīgu apkaklēm, pie kurām tādā kā puslokā bija piestiprinātas patievas drātiņas. Drātiņu galos karājās apaļas, violetas lampiņas.
Vienu tādu apkaklīti Mežsargs iedeva Meža Večai un vienu Monikai. Monika neveikli žņaudzīja to pa rokām, īsti nesaprazdama, kas ar to darāms, līdz kamēr Meža Veča uzlika savu «apkaklīti» uz galvas. Tad arī Monika uzlika savējo, bet tā izrādījās stipri par lielu un noslīdēja līdz pat degunam.
- Vajag pievilkt šo te āķīti, teica Meža Veča un šo to pieregulēja. Tagad apkakle stāvēja kā pienākas, un lampiņa karājās Monikai gandrīz deguna galā.
- Tad jau drīz atkal tiksimies, teica Mežsargs, atvērdams durvis.
Bens izmantoja izdevību un izspruka ārā pirmais, bet Monika, pamādama atvadas Mežsargam, viņam sekoja.
- Kad tad jūs atgriezīsieties? vēl noprasīja Mežsargs, kad Meža Veča jau stāvēja uz sliekšņa.
- Jādomā, ka rīt. Ap to laiku šeit jau vajadzētu būt pārējiem bērniem, un tad mēs varēsim nopietnāk ķerties pie vecmāmiņu izķeršanas.
- Jā. Kāpēc tad jūs šodien vispār nācāt šurp? Mežsargs bija diezgan izbrīnījies.
- Ak, es tikai iedomājos, ka varbūt vecmāmiņa patiešām ir pie tevis, samulsusi attrauca Meža Veča. Tad mums atliktu tikai trīs.
- Tu taču zini, ka tik vienkārši nekad nav bijis, nopūtās Mežsargs. Bez tam Mežā uzdarbojas Vadātājs, vai tad tu viņu esi aizmirsusi? Viņš nekad nepalaidīs garām izdevību piesieties kādai vecmāmiņai un pavadāt viņu uz riņķi, kamēr tā vairs nejaudā pajoņot…
- Vai tu nāc? sauca Monika, iznirdama no tumsas. Tur ir tik tumšs, ka it neko nevar redzēt.
- Vajag nospiest šo te podziņu, paskaidroja Meža Veča, noklikšķinādama kādu slēdzīti uz sava galvas riņķīša. Lampiņa drāts galā tūlīt iemirdzējās violetā gaismā, kas nebija pārlieku spilgta, tomēr pietiekami labi izgaismoja ceļu.
Arī Monika ieslēdza savu lampiņu, un tūlīt viņai deguna priekšā parādījās violetas gaismas aplis, kas kustējās, līdzko pakustējās viņa pati.
- Nu tad atā, pamāja Meža Veča. Ejam pēc ēzeļiem! viņa uzsauca Monikai.
- Atā, Monika atvadījās no Mežsarga un palēkdamās aizskrēja pakaļ Meža Večai.
- Atā, atā, sacīja Mežsargs, stāvēdams pusatvērtajās durvīs un noskatīdamies viņām pakaļ, kamēr no Monikas un Meža Večas palika redzami tikai aizēnoti violetas gaismas plankumi. Pēc brīža ari tie pazuda ap stūri un izzuda pavisam.
Mežsargs iegāja atpakaļ mājā un aizvēra aiz sevis durvis.
Ēzelīši gulēja un pa miegam sprauslāja, bet Meža Veča tos uzbukņīja, un tie, žāvādamies un žēli īdēdami, tomēr ļāva uzsēsties sev mugurā un sāka lēnām
slāt atpakaļ uz mājām. Violetās lampiņas spidināja mirgojošu gaismu un rādīja ēzelīšiem ceļu, bet no attāluma izskatījās, it kā cauri nakts melnumam pa gaisu raustīgi pārvietotos divi violeti jāņtārpiņi.
Bija bezmēness nakts. Tikai zvaigžņu miljoni mirgoja pie debesīm, bet nakts melnums bija tik biezs, ka pat sidrabaino spīdekļu gaisma nejaudāja padarīt to gaišāku. Mazo lampiņu violetajā gaismā viss izskatījās dīvains un nedabisks. Sūnas vairs nebija zaļas, bet gan melni violetas, bet ķērpji likās atstarojam lampas gaismu un it kā midzēja paši no sevis. Lampiņas spēja apgaismot tikai pavisam nelielu gabaliņu viņiem priekšā, un ik pa laikam viņiem pie pašiem degungaliem no tumsas iznira kāds melns priedes stumbrs, ko ēzelīši nebija pamanījuši. Vienreiz Meža Večas ēzelītis pat aizsnaudās un uztrūkās no miega tikai tad, kad bija ar degunu atdūries pret kāda kadiķa mīksti durstīgo zaru.
Monika, kratīdamās ēzelīša mugurā, pati laiku pa laikam aizsnaudās, bet, kad viņa negulēja, viņa domāja par visu to, kas šodien (jeb šonakt, ja rēķināja pēc mājas laika) bija atgadījies.
Izrādījās, ka viņai bija pavisam īsta vecmāmiņa! Bet viņa kaut kur klejoja pa mežu, un tāpēc noteikti bija jāuzmeklē. Un, kas to būtu domājis, arī citiem bērniem mēdza noklīst vecmāmiņas un savā nodabā klaiņot pa mežiem kopā ar jenotiem, lapsām un citiem zvēriem…
- Kas šī ir par vietu, ka tā tik ļoti patīk vecmāmiņām? prasīja Monika.
- Šis ir Mežs, attrauca Meža Veča.
- Es redzu, ka šis ir mežs, teica Monika un nožāvājās. Viņai patiešām šausmīgi nāca miegs. Bet kas šī kopumā ir par vietu?
- Mežs, atkārtoja Meža Veča. Šis ir Mežs, un tā šo vietu sauc. Tas nav vienkārši viens no mežiem, kā pie tevis mājās. Tev mājās ir meži un pilsētas, lauki, tuksneši, savannas un okeāni. Un to visu kopā sauc par Zemi. Vai ne?
- Nu ja, piekrita Monika.
- Bet šis ir Mežs.
- Ak tā, noteica Monika. Viņa gan īsti nesaprata, ko Meža Veča ar to gribēja pateikt, bet viņai likās, ka acīmredzot te nav ne pilsētu, ne lauku, it nekā… Ir tikai mežs.
- Tas ir labi, Monika beidzot sacīja. Man patīk meži.
- Tu nesaproti, teica Meža Veča. Šis nav tāds pats mežs kā pie tevis mājās.
Brīdi padomājusi, Monika piekrita. Nu jā, viņa sacīja. Pie mums koki parasti stāv uz vietas. Un man šķiet, mums nav arīdzan tik daudz jenotu.
- Ne jau tikai jenotos tā atšķirība. Mūsu Mežs ir vēl daudz savādāks. Te ir visādas tādas lietas, kādas tu pat iedomāties nevari…
Tajā mirklī kaut kas balts tik balts, ka to pat melnajā tumsā varēja labi pamanīt, spiedzīgi smiedamies pāršāvās viņiem pāri ceļam un pazuda meža biežņā. Tie nebija parasti smiekli šie smiekli bija spalgi un nepārtraukti, un Monikai likās, ka tā varētu smieties ārprātīgie…
Ēzelīši pārbijušies iezviedzās un pacēlās pakaļkājās, bet Monika, šādu manevru pārsteigta, gandrīz nogāzās atmuguriski zemē.