Meža Veča ņēmās mierināt savu ēzelīti, un, kad Monika pati bija kaut cik atguvusies, arī viņa sāka glāstīt sava ēzelīša ausis, kā to darīja Meža Veča, līdz ēzelītis pamazām noklusa un turpināja ceļu.
- Saproti, par ko es runāju? zimīgi sacīja Meža Veča.
- Kas tas bija? jautāja Monika.
- Pūpēžveidīgais, atteica Meža Veča. Arī viņu pēdējā laikā kļūst arvien vairāk un vairāk. Man ir aizdomas, ka tieši viņi iztramda kokus ar savu šausmīgo spiegšanu.
Tajā mirklī vēl kāds pūpēžveidīgais ar mīkstu būkšķi nokrita no koka tieši viņiem aiz muguras un iespiegdamies aizskrēja tumsā.
Šoreiz ēzelīši tikai noraustījās un turpināja rikšot.
- Tfu, nospļāvās Meža Veča. Tā jau kurš katrs var palikt nervozs. Patiešām būs jāsaka Mežsargam, lai viņš kaut ko sāktu darīt lietas labā. Bet viņam jau tagad nav laika ar visiem tiem kokiem un vecmāmiņām…
- Kāpēc te ir tik daudz vecmāmiņu? atkal vaicāja Monika.
- Kas to lai zina? attrauca Meža Veča. Agrāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Bet tad pirms (cik viņš teica desmit?) desmit gadiem sāka parādīties pirmās vecmāmiņas. Un tad vairs nebija miera, jo viņas skraidīja apkārt pa mežu, tramdot dzīvniekus, savukārt pūpēžveidīgie tramdīja viņas, tā ka mums nekas cits neatlika, kā sadabūt viņu mazbērnus, lai tie tās savāc.
- Kāpēc jums vajadzigi mazbērni? Monika vaicāja. Vai tad mazbērni labāk prot viņas te atrast?
- Ne jau par to ir runa, Meža Veča atmeta ar roku. Saproti, mēs vienkārši negribam kļūdīties. Redzi, ja te klīst vairākas vecmāmiņas, ir tik viegli viņas sajaukt un aizsūtīt pie nepareizā mazbērna. Un tad pie visa vainīgi būsim mēs. Izpostīta dzīve mazbērnam, vienas mokas vecmāmiņai un tā tālāk… Saproti?
- Nezinu, teica Monika. Laikam jau ne pārāk.
- Nu nekas. Tas, ka tu to saprastu, tik un tā neko nemainītu.
Ēzelīši beidzot bija tikuši līdz egļu biezoknim un tagad lauzās tam cauri, sausajiem egļu zariem lūstot viņiem ceļā. Monikai un Meža Večai nācās pieliekties un piespiest galvas cieši pie ēzelīšu kakliem, lai zari, ko ēzelīši, ejot cauri biežņai, bija noliekuši un kas pēc tam kā rīkstes nāca atpakaļ, nesistos viņām sejās. Bens smilkstēdams gāja aiz ēzelīšiem, un, tā kā viņa ceļu neizgaismoja neviena lampiņa, tad viņš ik pa brīdim paklupa pār kādu sakni vai nolūzušu zaru.
Šeit tumsa bija vēl biezāka nekā priežu pakalnos, jo nebija pat zvaigžņu blāvās gaismas. Violetā, it kā pūkainā gaismiņa, kas nāca no spuldzītēm, tik tikko spēja apgaismot zemi, un ēzelīši vilkās uz priekšu vēl gausāk nekā līdz šim.
Monika visu laiku krita snaudā un uztrūkās no miega tikai tad, kad jau bija sākusi slīdēt lejā. Ari Meža Veča, šķiet, snauduļoja, un vienubrīd Moniku uztrūcināja no miega pamatīgs krāciens, no kura tad pamodās ari pati krācēja.
Vietām biezo tumsu kliedēja savādi zaļgani un sārti mirdzoši plankumi, kuru gaisma Monikai atgādināja spidošos uzrakstus veikalu skatlogos.
- Kas tur spid? viņa jautāja Meža Večai.
- Mēness suņusēnes, tā atteica.
- Kāpēc mēness? Monika jautāja. Vai tad tās nāk no Mēness?
- Ak, nē taču. Sazin, no kurienes tas nosaukums ir radies… Droši vien tādēļ, ka tās tik spocīgi spīd. Kaut gan, protams, tās spīd nevis blāvi kā mēness, bet visās iespējamajās krāsās.
Ēzelišiem tuvojoties kādam no mirdzošajiem plankumiem, tas kļuva blāvāks, līdz izdzisa pavisam, toties līdz ar to kļuva redzamas pārējās spīdošās mēness suņusēnes visapkārt. To bija krietni daudz mirdzēdamas tādās kā fosforiscējošās krāsās, tās bija izsvaidītas pa visu biezokni un izskatījās, it kā kāds būtu krustām šķērsām izplājis Ziemassvētku eglīšu lampiņu virtenes.
- Redzi, kā tās izdziest, kad mēs pienākam tuvāk? Meža Veča jautāja.
Monika pamāja ar galvu.
- Tās maskējas, paskaidroja Meža Veča. Kaut gan, protams, ja tās nespīd, tās ir daudz vieglāk nejauši nomīt nekā, kad tās spīd. Bez tam, ņemot vērā, ka tās tik un tā neviens neēd, šāda maskēšanās ir diezgan muļķīga. Bet mēness suņusēnes nekad nav bijušas pārlieku gudras…
Beidzot ēzelīši pēdējiem spēkiem izlīda no biežņas un atviegloti nosprauslājās. Bet bija atlicis vēl krietns gabals, ko iet līdz Meža Večas mājām. Ēzelīši kā par brīnumu pat nedomāja aušoties un nokārtām galvām rikšoja uz priekšu. Acīmredzot ari viņi ilgojās pēc iespējas ātrāk nokļūt atpakaļ mājās.
Beidzot priekšā pavīdēja gaisma.
Un tad starp kokiem iznira robainie Meža Večas mājas torņi. Mājai visapkārt, kā ari uz daudzajiem balkoniem un logos dega neskaitāmas sīkas, dzeltenas lampiņas, kas tā vien aicināja Mežā klaiņojošos iegriezties un paciemoties.
- Ha! teica Monika. Kāds ir mājās!
- Nē, nē, sacīja Meža Veča. Tie lukturīši iedegas katru vakaru, kad paliek tumšs. Sākumā es tos iededzināju vecmāmiņu pievilināšanai, bet jāsaka, vēl neviena vecmāmiņa nav tādā veidā pievilinājusies… Bet tad man tie iepatikās, un es nolēmu tos dedzināt katru nakti, lai jau vecmāmiņas dara, ko grib…
Ēzelīši, ieraugot mājas ugunis, iezviedzās un pielika soli, un pēc nepilnas minūtes viņi jau bija klāt. Meža Veča ielaida viņus aplokā, un tad viņas abas ar Moniku un Bens devās iekšā.
- Šausmas, kā es gribu gulēt, teica Monika. Man šķiet, es varētu aizmigt, kājās stāvot…
Viņas izgāja cauri virtuvei un iegāja istabā, kurā stāvēja Bena apskādētais radioaparāts. Monika iekrita dīvānā un aizvēra acis… Un tūlīt viņai likās, ka viņa atkal sēž ēzeliša mugurā un gar acīm zib sausie egļu zari, bet šur un tur tumsā zaigo spīdošās suņusēnes…
- Ei, mosties! sauca Meža Veča un pakratīja meiteni aiz pleca. Uztrūkusies no miega, Monika nepamierināti pavērās uz Meža Veču.
- Kas ir? viņa samiegojusies jautāja. Ko tu mani krati?
- Tagad nav laika gulēt, tā ka celies vien augšā! sauca Meža Veča un vēlreiz nepacietīgi iebukņīja Moniku. Celies, celies!
- Vai tad atkal kaut kur jāskrien? Monika murmināja, ar pūlēm uzsliedamās augšā no dīvāna.
- Jāiet vannā! sauca Meža Veča. Ātri, ātri! Es skrienu laist ūdeni!
- Ko? brīnījās Monika. Vannā? Tik vēlu? Paklau, vai es nevarētu šovakar nemazgāties? Man šķiet, es tur aizmigšu…
- Ne jau mazgāties! Meža Veča iesaucās. Mums jādabū tevi atpakaļ! Un tūlīt pat… un viņa izskrēja no istabas, un tad jau viņas soļi dipēja kaut kur virs galvas, acīmredzot kādā no mājas daudzajiem torņiem.
Monika bija pārāk samiegojusies, lai saprastu, par ko iet runa. Līdzko Meža Veča bija ārā pa durvīm, viņa atkal atkrita dīvānā un tūlīt sāka šņākt.
Kad pēc mirkļa Meža Veča ieskrēja atpakaļ istabā un ieraudzīja Moniku mierīgi guļam un Benu šņākuļojam turpat līdzās uz paklājiņa, viņa sašutumā sasita plaukstas. Kas tad nu? Tu atkal guli! šoreiz viņa neaprobežojās ar kratīšanu vien, bet, sagrābusi Moniku aiz rokas, uzrāva viņu augšā un vilka ārā no istabas. Monika, vēl pa pusei aizmigusi, paklupa pār Benu, un tas iekaucies pamodās.
- Kas noticis, kur tu mani velc? Monika murmulēja, acīm krītot ciet.
- Es taču tev teicu uz vannu. Tev laiks doties projām.
Bens rūkdams klunkurēja pakaļ Monikai un Meža Večai viņam likās, ka pret viņa saimnieci ir iecerēts kas nelāgs.