- Kur projām? nesaprata Monika.
- Kur, kur? Uz mājām. Uz savām mājām. Es nevaru ar tevi te auklēties cauru nakti.
- Bet tev nemaz nav jāauklējas, Monika iebilda. Es mierīgi gulēšu līdz pat ritam.
- Nē, nē, tas nekur neder… Saproti taču, mums jādabū tevi atpakaļ tūlīt, citādi būs par vēlu, un es nevarēšu trāpīt tajā brīdī, kad tu nokļuvi šeit.
- Ko? Monika bija pārlieku samiegojusies, lai iedziļinātos laika ceļošanas niansēs.
- Es saku, ka tev jādodas atpakaļ tūlīt, citādi var gadīties, ka es tevi dabūšu atpakaļ tikai kādas pāris stundas pēc tam, kad tu pazudi no savām mājām.
Monika tūlīt pat pamodās. Tad vecāmāte mani iespundēs istabā uz mūžīgiem laikiem! viņa izbijusies iesaucās.
- Tieši tas jau ir tas, ko es saku, sacīja Meža Veča. Tāpēc nav ko čammāties. Skrien augšā pa tām kāpnēm!
Viņas bija iznākušas šaurā un patumšā koridorā, kur uz augšu vītņveidīgi aizvijās tādas pašas šauras kāpnes. Monika metās augšup, un Bens, paspraukdamies Meža Večai garām un skaļi riedams, aizdrāzās viņai pakaļ. Meža Veča, kaut ko purpinādama sev zem deguna, nedaudz lēnāk viņiem sekoja.
Uzskrējusi līdz pašai augšai, Monika atdūrās pret puspavērtām durvīm, pa kurām spraucās laukā tvaiks. Varēja dzirdēt, kā aiz durvīm ar troksni vannā gāžas ūdens.
Iegājusi vannas istabā, Monika domīgi apstājās. Tūlīt aiz viņas pa durvīm ieskrēja Bens, un pēc brītiņa ienāca arī Meža Veča.
- Kas būs ar Benu? Monika jautāja.
- Un kam tad ar viņu jābūt? atvaicāja Meža Veča.
- Kā viņš tiks mājās? Tev taču te nav nevienas kanalizācijas lūkas?
- Nu, nē… smējās Meža Veča. Lai viņš nemaz neiedomājas, ka es viņa dēļ ievilkšu kanalizāciju… Nāksies arī viņam darīt tāpat kā visiem pārējiem.
Monika sarauca pieri un iegrima domās.
- Viņš nemūžam neies vannā, viņa beidzot paziņoja. Kaut arī viņš būtu veselu gadu ik dienas vārtījies pa dubļiem un no netīrības apaudzis ar sēnēm, vienalga neviens viņu nevarētu piespiest ieiet vannā.
- Nekas, nekas… Gan viņš ieies visur, kur vajadzēs, noteica Meža Veča, aizgriezdama krānu. Vanna bija pilna, un Monika nometa drēbes un ielīda ūdenī. Bens piesteidzās pie vannas un steidzīgi palaka ūdeni, bet tūlīt pat to arī izspļāva. Acīmredzot tajā vēl nebija pietiekoši daudz ziepju…
- Varbūt tu pie viena gribi nomazgāties? pavaicāja Meža Veča.
- Es gribu gulēt, teica Monika. Siltajā ūdenī miegs mācās virsū tā, kā nekad.
- Labi, tad taisies. Rauj laukā korķi!
- Ko, jau? brīnījās Monika.
- Vai tu gribi gulēt vai negribi?
- Gribu.
- Tad rauj laukā korķi, tu taču nevari gulēt vannā!
- Pag, tu nepateici, kad mēs atkal tiksimies, Monika atgādināja.
- Rītvakar ej atkal vannā, sacīja Meža Veča. Nav ko to lietu vilkt garumā jo ātrāk mēs noķersim vecmāmiņu, jo labāk.
Monika izrāva korķi, un ūdens strauji izplūda no vannas. Virs vannas cauruma sagriezās jau pazīstamais ūdens virpulis, kas kļuva aizvien lielāks, jo mazāk ūdens palika vannā, un, kad gandrīz viss ūdens bija aiztecējis, virpulis skaļi iežļerkstējās, nožagojās, un Monika pazuda caurumā.
Bens sāka mežonīgi riet un ielēca vannā. Piegrūdis purnu pie vannas cauruma, kur bija pazudusi Monika, viņš dedzīgi to ošņāja, bet, nesaodis neko neparastu, turpināja skaļi riet.
- Kārtībā! priecīgi noteica Meža Veča un atgrieza dušu.
Bena riešana strauji aprāvās, kad pār viņu pavisam negaidīti sāka gāzties silta ūdens straumes, un viņš tā samulsa, ka pat neizlēca no vannas. Sarāvies un mēģinot saprast, no kurienes pēkšņi radies tāds ūdens daudzums, viņš izmisīgi mīdījās turpat vannā.
Pavisam neliels ūdens virpulītis sagriezās ap vannas caurumu un rāva iekšā dušas pietecināto ūdeni, līdz Benu sāka vilkt uz vannas cauruma pusi. Sākumā viņš mēģināja turēties pretim, bet ķepas slīdēja pa slapjo emaljēto vannas dibenu, un suns tika vilkts arvien tuvāk un tuvāk. Un tad vienā acumirklī viņš bija pazudis, un vannas istabā stāvēja Meža Veča viena pati.
- Fū, viņa nopūtās un aizgrieza krānu. Cik labi, ka suņiem pietiek tikai ar dušu…
Tad viņa izgāja no vannas istabas un, izslēgusi gaismu, devās pa kāpnēm lejā, lai beidzot liktos uz auss. Šī patiešām bija bijusi briesmīgi nogurdinoša diena, bet, ja tā padomā, viss taču vēl bija priekšā. Meža Večai nez kāpēc bija aizdomas, ka šoreiz ar vecmāmiņām būs vēl lielāka noņemšanās nekā jebkad agrāk…
Monika atjēdzās savā vannas istabā, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija Bendžamins, kas kā melns kustīgs punktiņš skrēja pāri griestiem.
- Hā! Prieks tevi redzēt! iesaucās Monika. Te nu tu skraidi… Tomēr man šķiet, ka pūpēžveidīgie skrien ātrāk. Katrā ziņā spiedz viņi noteikti daudz skaļāk. Tas, protams, nenozīmē, ka es gribētu, lai arī tu tā spiegtu… Dievs, pasargi!
Kamēr viņa runāja, viņai blakus nez no kurienes uzradās Bens. Izmircis un galīgi pārbijies Bens. Laikam gan tikt iesūktam vannas caurumā bija izrādījies daudz baismīgāk nekā nokļūt kanalizācijas lūkā.
Bens ierējās un paskatījās visapkārt. Pamanījis zaļo krokodilu, kas tupēja uz vannas malas un, kā Benam likās, nejauki smīnēja, suns ierūcās un sabozās, bet ūdens no viņa kažoka pilēja un plakšķēdams krita plančkā, kas vēl nebija iztecējusi no vannas. Bens saprata, ka viņš ir daudz par slapju, nekā viņa suņa gods to varētu pieļaut, un ļoti suniski noskurinājās no purna līdz pat pašam astes galiņam. Ap viņu kā no strūklakas pašķīda ūdens šaltis, un Monika iekliegušies izlēca no vannas.
- Nu vai zini, viņa teica sunim. Te taču nav nekāda pludmale. Es būtu tevi izslaucījusi dvielī, bet nu jau tam vairs nav nekādas jēgas.
Suns nosprauslājās un, pakampis zobos krokodilu, arī izlēca no vannas.
Monika bija noņēmusi no auklas dvieli un ietinusies tajā, bet tad viņa ieraudzīja, ka krokodils gluži bezpalīdzīgi kūļājās Bena zobos. Bens klusām ņurdēdams un nolaistu asti caur uzacīm vainīgi glūnēja augšup uz Moniku. Viņa skatiens nepārprotami sacīja es zinu, tev tas nepatiks, bet reizi par visām reizēm man ar viņu ir jāizrēķinās.
Monika sagrāba krokodilu aiz astes un pavilka, bet Bens, joprojām ņurdēdams, ne par ko negribēja laist savu upuri vaļā. Monika pavilka spēcīgāk, un Bens patipināja uz viņas pusi, tomēr krokodilu no zobiem neizlaida.
- Laid vaļā krokodilu! sauca Monika, sagrābusi krokodilu nu jau ar abām rokām. Laid vaļā, vai arī tu savu mūžu vairs netiksi pie radio!
Bens ieņurdējās, tādējādi paužot savu attieksmi pret tik nežēlīgu šantāžu, un negribīgi palaida krokodilu vaļā. Monika atmeimuroja atpakaļ un iebumsījās durvīs. Rokās viņa turēja apsiekalotu krokodilu, kam tieši pāri vēderam gāja Bena zobu pēdas.
- Kas tur notiek? aiz durvīm atskanēja labi pazistams brēciens, un vecāmāte atvēra vannas istabas durvis.
Kad viņa ieraudzīja Moniku, kas stāvēja, ietinusies dvielī, ar sakoditu krokodilu rokās un slapjo Benu, kas vēl joprojām mīdījās, sabozis spalvu un naidīgi rūkdams uz krokodilu, viņa uz kādu mirkli zaudēja valodu. Diemžēl viņa to atguva samērā ātri…
- Kas tad te…?! viņa iesaucās. Marš prom uz savu istabu! MARS! viņa kliedza.
Monika vēl sagrāba savu zemē nosviesto drēbju kaudzi, nosvieda krokodilu turpat zemē un, uzsaukusi Benam, labprāt pazuda savā istabā. Bens aizlēkšoja viņai pakaļ, un viņa kažoks pilēja, atstādams slapju sliedi.