Tikusi savā istabā, Monika aizcirta durvis un ielēca gultā. Bens jau metās pie radio, bet Monika viņu apsauca.
- Nē, Ben. Šovakar ne, šovakar jāiet gulēt šaušalīgi nāk miegs…
To teikdama, viņa palīda zem segas un izslēdza gaismu. Bens nopūtās un, izpurinājis palikušo ūdeni no sava kažoka, nolikās zemē blakus gultai. Nepagāja ne pāris sekundes, kad viņi abi jau šņāca.
TREŠĀ NODAĻA bens un kanalizĀcijas lŪka
Nākamajā rītā Monika pamodās briesmīgi vēlu. To varēja nojaust pat nepaskatoties pulkstenī, jo visa istaba bija kā pielieta ar spožu saules gaismu. Uz ielas bija diezgan trokšņaini tātad diena jau gāja vaļā pilnā sparā.
Bens bija pamodies un tagad sasprindzis sēdēja pie galda, pievērsis ilgu pilnu skatienu radioaparātam.
Slēdz iekšā! uzsauca Monika, un suns momentā uzlēca kājās un, pieskrējis pie radio, uzsita tam ar ķepu. Radio ieslēdzās, un Bens, sakampis zobos kloķi, ņēmās mainīt stacijas, lai atrastu kaut ko piemērotu.
Monika izrāpās no gultas, saģērbās un devās uz virtuvi kaut ko iekost.
Virtuvē neviena nebija. Izskatījās, ka visi jau ir paēduši, tāpēc Monika sadabūja maizi, izņēma no ledusskapja pienu, sviestu un ievārījumu un uzsmērēja sev maizītes. Bridi, kad viņa sēdēja pie galda un ēda, ienāca vecāmāte. Klusēdama viņa apsēdās galda otrā pusē pretim Monikai.
Tas, ka vecāmāte klusēja, nebija nekas neparasts, tomēr tas, ka viņa tā vienkārši sēdēja pie galda, neko nedaridama, gan šķita divaini.
Monika caur pieri piesardzīgi palūrēja uz vecāsmātes pusi. Vecāmāte blenza viņai tieši virsū. Monika steigšus nodūra acis un skatījās tikai uz savu sviestmaizi.
- Nevajag glūnēt caur pieri, sacīja vecāmāte. Kā gan tas izskatās!
Monika neko neatbildēja un turpināja ēst savu sviestmaizi. Kā lai viņa zinātu, kā tas izskatās! Viņa jau nu nesēdēja augām dienām pie spoguļa, glūnēdama uz sevi caur pieri tikai tādēļ, lai uzzinātu, kā tas izskatās… Cik gan muļķīgus jautājumus mēdza uzdot vecāmāte! Nu bet, tā kā viņa nemaz nav Monikas īstā vecāmāte, viņai tas varētu būt piedodams. Galu galā viņa jau nemaz nezināja, kā jāuzvedas vecmāmiņai…
Monika klusām iespurdzās. Padomā tik un šī vecā sieviete patiesi domā, ka ir viņas vecāmāte! Cik muļķīgi…
- Nav ko spurgt, vēsi noteica vecāmāte, joprojām īgni blenzdama uz Moniku. Kad tu būsi beigusi pētīt to savu sviestmaizi, varbūt tu varētu man veltīt mazliet uzmanības, man tev ir kas sakāms.
Tas nu atkal bija kaut kas galīgi muļķigs! It kā viņa, Monika, nevarētu klausīties arī ēdot. Vina taču neēda ar ausīm…
Tomēr, kamēr viņa nebija pabeigusi ēst sviestmaizi, vecāmāte joprojām neteica ne vārda. Un tikai tad, kad pēdējais kumoss bija norīts un Monika pacēla acis uz vecomāti, tā beidzot sāka runāt.
- Par to suni… uzsāka vecāmāte. Es tev aizliedzu ņemt viņu pie sevis vannā. Suni var nomazgāt arī bļodā es necietīšu, ka man jāiet vannā, kur pirms manis ir bijis kāds netīrelis suns.
- Viņš nav netīrelis, ja vien dabū nomazgāties vannā, teica Monika. Bez tam es nedomāju, ka viņš vispār ir bijis vannā, viņš to nemūžam nepieļautu. Man šķiet, viņš ir bijis tikai dušā, vai ne, Ben? Tu taču nemaz nebiji vannā? Vismaz mūsējā jau nu noteikti ne… viņa piemetināja.
- Meiten, nemelo man, bargi teica vecāmāte. Suns, izmircis no purna līdz pat astei, stāv vannas istabā, un tu man gribi iestāstīt, ka viņš nav bijis mūsu vannā? Kā vannā, es gribētu zināt, tad viņš ir bijis? viņa ironizēja.
- Es neko negribu iestāstīt, atcirta Monika. Un vispār, es ne pie kā neesmu vainīga pa kanalizācijas lūku viņš atpakaļ tikt nevarēja, jo lūkas tur vienkārši nebija.
- Ak tad nebija lūkas, ko? atkārtoja vecāmāte. Ko tu te mels? Kaut gan, kāda tam nozīme… Kārtējie tavi izdomājumi… Un neiedomājies vēl kādreiz likt suni vannā!
Ar šiem brīdinošajiem vārdiem viņa pameta virtuvi un atstāja Moniku atviegloti smērējam vēl vienu ievārījuma maizīti. Pa puspavērtajām durvim purnu pabāza Bens un ienāca virtuvē. Monika iebēra bļodiņā suņu barību un izbrīnījusies nolūkojās, kā viņš badīgi klūp tai virsū.
- Kā tu vari ieēst ko tādu? viņa brīnījās.
Bens, ar purnu ieracies bļodā, kaut ko apmierināti atņurdēja.
- Vecāmāte tevi lamā, Monika teica Benam. Tas par atbildi tikai nicīgi nosprauslājās. Viņai nepatīk, ka tu ej vannā, viņa turpināja. It kā tu to darītu! Bet par kanalizācijas lūku viņa nenoticēja pati vainīga…
Bens rūkdams kraukšķināja savu ēdamo.
Iepriekšējā vakara duša viņam bija nākusi par labu. Laikam tā bija aizskalojusi visus netīrumus no Bena kažoka, jo viņa tumšā spalva tagad spīdēja vien, un viņa kažoks izskatījās tik mīksts un zīdains kā reti kad agrāk…
Monika nevarēja vien sagaidīt, kad varēs par pagājušo nakti pastāstīt savai draudzenei Helgai, tāpēc, kad bija steidzīgi apēsta pēdējā ievārījuma maize un kad Bens bija izšņakstinājis pēdējos gardos kumosus no savas bļodas, viņa metās prom uz savu istabu, lai paķertu Bena kakla siksnu.
Skrienot cauri istabām, Monika dzirdēja kā noklaudz ārdurvis, vecaimātei aizejot. Laikam viņa devās uz veikalu. Ļoti labi, nodomāja Monika… Ar vectēvu būs daudz vieglāk tikt galā. Izzvejojusi Bena siksnu no pagaldes, viņa aplika to sunim ap kaklu un devās uzmeklēt vectēvu.
Vectēvs sēdēja savā istabā un lasīja kādu biezu grāmatu. Monikai likās, ka viņš to lasa jau otro nedēļu.
- Paklau, vectēv, Monika ieteicās. Mēs ar Benu drusku iziesim ārā, labi?
Vectēvs kaut ko piekrītoši noņurdēja un uzslējās kājās, lai izlaistu viņus laukā. Bens zināja, ka ir paredzama izskriešanās. Griezdams asti uz riņķi kā pro
pelleri un nepacietībā smilkstēdams, viņš metās uz ārdurvīm tādā ātrumā, ka Monika, kas joprojām turēja viņu aiz saites, tika aizrauta sunim līdzi.
Mierā, Ben! viņa sauca, lēkšodama pakaļ sajūsminātajam sunim. Bet Bens nelikās mierā, kamēr nebija sasniedzis ārdurvis un tagad, smilkstēdams vēl skaļāk nekā līdz šim, mīdījās pie durvīm, laiku pa laikam uzsizdams pa tām ar priekšķepu. Tomēr durvis bija ciet, iekams nebija pienācis vectēvs un tās atslēdzis.
Līdzko durvis bija vaļā, Bens metās laukā ar tādu sparu, ka izrāva siksnu Monikai no rokām, un viņa iekliegdamās aizdrāzās lejup pa trepēm sunim pakaļ.
Mājas ārdurvis stāvēja pusvirus, un brāzmainais rudens vējš raustīja tās ciet un vaļā. Izskrējusi ārā, Monika palūkojās visapkārt, bet Benu nekur nemanīja.
Diena bija saulaina, bet vēsa. Debesis bija koši zilas, un tām pāri mežonīgā ātrumā skrēja vēja izplūkāti balti mākoņi. Spēcīgas brāzmas kaukdamas brāzās lejup pa ielu, pa ceļam sapīdamās retajos kokos, kas auga ielas malā. Atsevišķas spilgti dzeltenas lapas vēl šūpojās nu jau gandrīz kailajos koku zaros, un laiku pa laikam kādu no tām noplēsa vējš un aizrāva sev līdzi. Čaukstēdams un plivinādams savas melnbaltās lapas, pa trotuāru garām aizlidoja kāds laikraksts, brīžiem piezemēdamies un brīžiem atkal paceldamies augstāk gaisā…
Kādu brīdi Monika stāvēja pie durvīm, domādama, uz kuru pusi suns varētu būt aizskrējis, kad ap stūri atskanēja spalga riešana. Monika nekavējoties aizmetās uz turieni.