Protams, līdzko viņa bija nogriezušies ap stūri, viņa ieraudzīja Benu, kurš bija nometies uz vēdera pie kādas kanalizācijas lūkas un, piebāzis degunu tai pavisam cieši klāt, skaļi rēja. Cilvēki, redzēdami milzīgo, rejošo suni, kam pie tam vēl nebija uzpurņa, žigli pārgāja uz ielas pretējo pusi.
Pa ielu šurpu turpu nevaļīgi šaudījās automašīnas un, ievīstījušies mēteļos un drebinādamies, garām steidzās cilvēki. Bens bija pazudis.
Pieskrējusi klāt, Monika sagrāba suņa siksnu un uzšņāca: Fui, Ben! Kā tev nav kauna tā aizbēgt no manis? Vai tad tu nezini, ka apkārt blandās suņu ķērāji? Ieraudzīs tevi vienu pašu klīstam apkārt pa pilsētu, un tu nepaspēsi ne atjēgties, kad jau tupēsi aiz restēm!
Bens vainīgi iesmilkstējās, bet tad atkal pievērsās kanalizācijas lūkai un, paluncinājis asti, līksmi ierējās.
Monika nometās ceļos sunim līdzās un domīgi nopētīja tumšo kanalizācijas lūku. Varēja dzirdēt, kā lejā skaļi tek ūdens. Bez tam no lūkas nāca diezgan pamatīga smirdoņa.
- Hmm… noteica Monika. Vai šī ir tā lūka, Ben?
Bens zvetēja ar asti pa trotuāru tā, ka plakšķēja vien. Skaidrs, ka viņš pašlaik domāja par tiem mežiem, kuri, kā viņš labi zināja, sākas aiz šīs te necilās kanalizācijas lūkas… Bija nesalīdzināmi patīkamāk skraidīt pa mīkstu sūnu klātiem pakalniem nekā pa pilsētu, kur visu laiku bija jāuzmanās te no mašīnām, te no cilvēkiem, kas, šķiet, to vien darīja kā mēģināja uzkāpt viņam uz astes vai iebelzt pa sāniem ar lietussargu…
- Nē, Ben, stingri noteica Monika. Mēs noteikti neizmantosim šo te lūku… un viņas deguns noraustījās, kad no lūkas uzvēdīja kāda sevišķi nepatīkama smaka. Tomēr man ir aizdomas, ka tu šovakar atkal iesi dušā…
Bens pārstāja luncināties, iesmilkstējies pielēca kājās un caur savām dzeltenīgajām uzacīm lūdzoši palūkojās uz meiteni. Viņam bija nelabas aizdomas, ka vārds «duša» nozīmēja tās šausmīgi nepatīkamās ūdens šaltis, kas bez jebkāda brīdinājums pēkšņi gāzās pār galvu, vienā mirklī izmērcēdamas kažoku tā, ka vajadzēja vairākas stundas, lai tas atkal kļūtu sauss…
- Nemaz nemēģini diedelēt, sacīja Monika, ar riebumu uzlūkodama melnās, ar netīrumiem aplipušās kanalizācijas lūkas restes. Un, starp citu, tu vakar pamatīgi smirdēji pēc tam, kad biji izgājis cauri šai te kanalizācijai…
Suns protestēdams saslēja ausis un skaļi ierējās. To nu gan viņš ļoti labi saprata! Monikai bija licies, it kā viņš būtu smirdējis… Kādas muļķības!
Viņš vēlreiz piegrūda purnu pie lūkas un paošņāja. Skaidrs, ka nekas te nesmirdēja! Smaržoja pēc pussatrūdējušām liepu lapām, vecām avīzēm, pelēm, sarūsējušām caurulēm un… Kas tad tas…?
Bens atkal nometās garšļaukus un, piebāzis degunu pie lūkas, dziļi ievilka gaisu nāsīs.
Kā tad… tā jau viņš bija domājis… Beigta žurka! Un beigta pavisam īsu bridi, jo vēl vakar tās te nebija… viņš vēl nekad mūžā nebija redzējis īstu beigtu žurku…! Viņam noteikti bija jātiek tai klāt un jāpapēta tuvāk… ja tikai Monika atļautu…
Bens pielēca kājās un, pieglaustām ausīm luncinādamies un smilkstēdams, lūkojās te uz Moniku, te uz kanalizācijas lūku, visnotaļ skaidri ļaudams noprast, kas viņam padomā…
- Es taču teicu nē! Monika sacīja. Ja tu gribi atkal tikt atpakaļ uz mežiem, tev nāksies iet caur vannas caurumu. Vairs nekādas kanalizācijas! Nav nekāds brīnums, ka Meža Veča tevi noturēja par netīreli… Pēc tā, kā tu toreiz smirdēji, neko citu nemaz nevarēja padomāt…
Benam bija gluži vienalga, ko Meža Veča par viņu domāja… Viņam vajadzēja to žurku… vairāk par visu pasaulē viņam pašlaik vajadzēja to žurku…
Brīdi pavērojis Moniku, Bens sāka domāt, ka žurka ir to vērta, lai drusku pašmauktos… Kamēr Monika runāsies ar Helgu, viņš pavisam nemanāmi aizzagsies projām… un Monika nemaz nepamanīs… un viņa nemaz neievēros, ka viņš ir bijis projām, kad viņš jau būs atpakaļ… toties žurka būs izpētīta no ūsām līdz pat rozā astes galiņam…
Šādu domu satraukts, Bens, saspicējis ausis, ierējās, un Monika aizdomīgi viņu uzlūkoja. Ko tu tur perini? saraukusi uzacis, viņa jautāja.
Bens atslābināja ausis, ļaudams to pūkainajiem galiņiem noslīgt uz priekšu, un nevainīgi paluncināja asti. Viņš izskatījās pēc suņa, kurš neperina pilnīgi neko un kurš ir tikai priecīgs tik jaukā, spirgtā dienā būt laukā uz ielas… Draiski pielēcis pie Monikas, suns ar purnu pabakstīja viņas piedurkni, it kā aicinādams paspēlēties…
Bet Monika nebija tik viegli apmānāma.
Es tevi pieskatīšu, viņa draudēja. Tā ka uzvedies kā nākas. Vecaimātei, protams, nepatika, ka tu esi bijis vannā, bet man ir aizdomas, ka viņai vēl mazāk patiks tas, ka tu pārradīsies mājās, smirdot pēc peļu mēsliem un sazin pēc kā vēl…
Bens izlikās, ka neko nesaprot, un, sagrābis zobos savu siksnu, sniedza to Monikai. Viņa, joprojām neuzticīgi lūkodamās uz savu suni, paņēma siksnu un beidzot iesmējās. Labs ir, aizmirsti taču vienreiz to kanalizāciju. Skrienam!
Un viņa metās lejup pa ielu, bet Bens, skaļi riedams, apsteidza viņu un tagad lēkšoja pa priekšu, laiku pa laikam apstādamies un pagaidīdams Moniku, kura netika viņam līdzi. Tā viņi skrēja, ik pa brīdim uzgrūzdamies kādam no gājējiem, kurš tad izbijies atlēca malā, palaizdams garām skrejošo mazo meiteni un milzīgo, melno, pinkaino suni.
Kad viņi bija noskrējuši veselu kvartālu un nogriezušies ap stūri, Monika aizelsusies apstājās pie kādas tumši pelēkas piecstāvu mūra ēkas un kādu brīdi stāvēja, smiedamās un atvilkdama elpu. Vaigi viņai bija piesārtuši no skriešanas un asā vēja, bet garās, tumšās matu cirtas, kas sniedzās gandrīz līdz pat jostas vietai, plīvoja viņai ap galvu kā tāds dīvains vainags… Monikai reti tika apgriezti mati, jo vecaimātei nepatika ar tiem noņemties. Arī pie friziera viņa netika vesta, un tā nu tie auga savā vaļā… Monika vienmēr staigāja vaļā izlaistiem matiem un ar savām pelēcīgi melnajām cirtām, kas sprogošanās dēļ bija pilnīgi neizķemmējamas, reizēm izskatījās pat vēl pinkaināka par Benu…
Bens bija notupies turpat blakus un, izkāris rožainu mēli, elsoja, vienlaikus līksmi luncinādams asti.
Beidzot, kad abi bija kaut cik atguvušies, Monika devās pie durvīm un, uzskrējusi augšup pa nedaudzajiem pakāpieniem, pastiepās uz pirkstgaliem un nospieda ciparu kodu uz plāksnītes pie ārdurvim. Atskanēja pazīstamā melodija, un durvis noknakšķot atslēdzās. Monika atspiedās pret durvīm, jo tās bija diezgan smagas, un, pasvilpusi Benam, iegāja namā.
Uzkāpusi otrajā stāvā, Monika nospieda zvana pogu pie savas draudzenes Helgas dzīvokļa durvīm. Bens apsēdās kāpņu laukumiņā un, piešķiebis galvu, koncentrēja skatienu uz durvju rokturi.
Kādu bridi viņi gaidīja, bet nekas nenotika. Aiz durvīm bija klusums, un nebija ne miņas no parastajiem šļūcošajiem soļiem, kas parasti bija dzirdami, Helgas vecmāmiņai nākot atvērt durvis.
Monika piezvanīja vēlreiz. Bija dzirdams, kā dzīvokļa iekšpusē stiepti noskan zvans, bet nekādas citas skaņas tam nesekoja. Drošības pēc Monika piezvanīja vēlreiz un tad devās pa kāpnēm lejup.
- Neviena nav, vina teica Benam.
Tas piekrītoši ierējās.
- Laikam būs aizgājušas uz parku. Vai uz veikalu. Man vajadzēja vispirms piezvanīt, pirms mēs nācām šurp…
Viņi izgāja atpakaļ uz ielas un devās uz parka pusi. Tas bija pavisam netālu, tikai pāris kvartālu lejup pa ielu. Kad Monika un Bens iegāja parkā, Monika noņēma sunim siksnu, un Bens sajūsmināts aizmetās prom pa celiņu. Nepagāja ne piecas minūtes, kad viņi pamanīja Helgu un viņas vecmāmiņu. Helga skraidīja pa parka celiņu, lasīdama pēdējās dzeltenās lapas, bet viņas vecāmāte sēdēja turpat netālu uz soliņa. Viņa pirmā pamanīja Moniku un iesaucās: Ā, Monika! Un Bens!