Bens ierējās un metās pie viņas apsveicināties. Helgas vecāmāte pabužināja suni aiz auss un pievērsās Monikai: Atkal vieni paši, ko? Kur tad tava vecmāmiņa? >
- Kura? neapdomīgi pajautāja Monika, jo tajā mirklī bija iedomājusies abas savas vecmāmiņas īsto, kas patlaban klaiņoja kaut kur pa dīvaino mežu, un neīsto, kas droši vien bija aizgājusi iepirkties.
Helgas vecāmāte manāmi apmulsa tādu atbildi viņa laikam nebija gaidījusi.
- Kā, vai tad tev ir divas vecmāmiņas? viņa jautāja. Un es biju domājusi, ka tev ir tikai tā, pie kuras tu dzīvo tava tēta mamma?
- Ko? Monika ari apjuka. Ak, jā, jā, protams, ka tikai tā… Es pārteicos, viņa steigšus paskaidroja. Tomēr Helgas vecāmāte joprojām viņu tā dīvaini uzlūkoja.
- Viņa kaut kur izgāja, Monika sacīja, atcerēdamās, ka vēl joprojām nav atbildējusi uz Helgas vecāsmātes jautājumu.
Pa to laiku bija pieskrējusi Helga un tagad mēģināja piespiest Benu apsēsties un pasniegt viņai ķepu. Taču Bens nekādi nespēja aptvert, kas no viņa tiek gaidīts, un tikai stāvēja, luncinādams asti un neizpratnē nolūkodamies, kā Helga cenšas kaut ko viņam ieskaidrot.
- Mēs aiziesim līdz tam uzkalniņam, labi? Monika vaicāja Helgas vecmāmiņai un piemiedza ar aci Helgai.
- Labi, labi, noteica Helgas vecāmāte. Es gan palikšu tepat. Te vismaz spīd saulīte.
Monika saķēra draudzeni aiz rokas, pasvilpa Benam, un viņi devās uz pakalniņa pusi. Tur nemanīja neviena cilvēka, un tas bija labi, jo Monika negribēja, lai kāds nejauši noklausītos to, ko viņa grasījās stāstīt draudzenei. Tomēr nebija gluži tā, ka uz kalniņa nebūtu nevienas dzīvas dvēseles…
Gluži kā apdullis no viena koka pie otra skraidīja mazs, melns kaķis. Ticis pie koka, tas uzskrēja dažus soļus augšā pa stumbru, kādu mirkli kā sastindzis palika tur karājamies aiz priekšķepām, tad, atlaidis ķepas, nokrita zemē un, sametis asti puslokā, aizmetās pie nākamā koka…
Bens riedams metās trenkāt kaķi, Monika uzbrēca, lai viņš nāk atpakaļ, bet Benam ne prātā nenāca to darīt… Pārāk reti viņam gadījās iespēja tā kārtīgi iztramdīt kādu kaķi… Visbeidzot Monika atmeta sunim ar roku, sapratusi, ka nekāda labuma no viņas kliegšanas nebūs.
- Kā iet? prasīja Helga.
- Dīvaini, atteica Monika un izstāstīja draudzenei savus un Bena pagājušās nakts piedzīvojumus.
Helga klausījās pavērtu muti un, kad Monika bija pabeigusi, kādu laiku neteica neko.
- Nu, Monika nepacietīgi viņu mudināja, ko tu par to visu domā?
- Nezinu, domīgi sacīja Helga, plucinot kādu tikko paceltu sārtu kļavas lapu. Savu mūžu neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi…
- Tur jau ir tā lieta! iesaucās Monika. Es varu derēt, ka nevienam nav ne jausmas, kas slēpjas aiz vannas caurumiem un kanalizācijas lūkām!
- Tu domā, tajā mežā var nokļūt pa kuru katru vannas caurumu un kanalizācijas lūku? brīdi padomājusi, jautāja Helga.
- Domā, ka nē?
- Varbūt, ka tas ir atkarīgs no viņiem tur, tajā mežā, sacīja Helga. Ja viņi grib, viņi var iedabūt tevi tur iekšā, bet, ja to gribi tikai tu…
- Tu domā, ka es nevarētu tur tikt tikai pēc savas vēlēšanās?
- Nu vispār man šķiet, ka nē.
- Un kāpēc tieši pa vannas caurumu?
- Droši vien tā bija visērtāk, smējās Helga. Tu taču pusi mūža pavadi vannā!
- Tā nu gan nav, noņurdēja Monika.
- Lai vai kā, labākais ir tas, ka varbūt tu beidzot tiksi pie normālas vecāsmātes. Tā tagadējā jau neder par vecomāti ne miskastruncim…
Bens pa to laiku bija uztrencis kaķi kokā, un, kad viņš bija labu bridi sēdējis zem koka un rējis, bet kaķis pa to laiku, ērti iekārtodamies kādā zaru staklē un pilnīgi ignorēdams suni, kas tur apakšā ārdījās, taisījās nosnausties, Bens nolēma mest mieru kaķim un iet paskatīties, kas notiek ar žurku.
Uzmetis skatienu abām meitenēm, kas, sabāzušas galvas kopā, par kaut ko saspringti sačukstējās, Bens klusām aizlavījās no pakalna pa otru pusi un aizlēkšoja prom no parka uz kanalizācijas lūku, kur bija paslēpusies kārdinošā žurka…
Atskrējis pie kanalizācijas lūkas, Bens nometās zemē un, piešāvis tai purnu, paošņāja…
Kā tad… Smaržoja pēc žurkas tā, kā vēl nekad… Bens mēģināja iebāzt purnu starp kanalizācijas lūkas restēm, bet vai nu viņa purns bija par resnu, jebšu ari spraugas starp restēm par šauru, bet viņš nekādi nevarēja iedabūt purnu lūkā. Nerunājot jau nemaz par sevi pašu…
Bens apmulsis ieņurdējās un paslējās uz priekšķepām. Kaut kas te nebija tā kā nākas… Viņš taču pavisam skaidri atcerējās, ka vēl vakar, kad viņš bija
snaikstījies gar šo pašu lūku, kaut kā vienā mirklī viņš bija atradies lūkas viņā pusē un tad mežā… Bet šoreiz nekas tamlīdzīgs nenotika.
Bens mēģināja vēlreiz…
Un atkal nekas nenotika. Žurka palika viņā pusē, bet Bens šajā…
Nu labi… Ja jau lūka negribēja laist viņu, Benu, iekšā ar labu, bija jāmēģina kaut kas nopietnāks.
Bens iekodās ar zobiem kanalizācijas lūkas restēs un mēģināja tās izkustināt. Rūkdams viņš atspērās ar visām četrām ķepām un vilka… Bet lūka pat nepakustējās. Bens vīlies izlaida restes no zobiem un saviebies nočāpstinājās. Garšoja pēc kaut kā nelaba. Būs jāuzēd virsū zāle… Visbeidzot nopūties, viņš pameta kanalizācijas lūku un rikšoja atpakaļ uz parku.
Par nelaimi, Monika bija ievērojusi viņa prombūtni un tagad, ieraugot suni, dusmīgi tam uzsauca.
Bens, vainīgi luncinādamies, pieskrēja pie viņas, joprojām čāpstinādamies. Pat zāle nebija varējusi pilnībā dabūt prom nejauko garšu…
- Kur tu blandies apkārt, ko? Monika strostēja suni. Un ko tu tā jocīgi čāpstinies? Spļauj ārā, viņa sacīja, saķerdama suņa purnu.
Bens turpināja čāpstināt, bet laukā neko nespļāva, jo nebija jau nekā, ko spļaut.
Monika pieliecās sunim pavisam tuvu, gribēdama saskatīt, ko īsti viņš tur ēd, bet tad saviebusies atsprāga atpakaļ.
- Fui! viņa iesaucās. Atkal viņš ir snaikstījies gar to kanalizācijas lūku! Un ko gan viņš tur atrod, es tiešām nesaprotu!
Kā gan lai viņa saprastu to, kāda varena beigta žurka tur slēpās…!
- Vai tu neteici, ka Benu ierāva pa kanalizācijas lūku? jautāja Helga.
- Jā, tā sacīja Meža Veča. Un viņš patiešām briesmīgi smirdēja… Tāpat kā tagad… Fui, liecies mierā! iesaucās Monika un atgrūda suņa purnu, kurš pielabinādamies mēģināja viņai nolaizīt degunu. Bens sabozās, pagāja malā un, ar zobiem izplēsis vēl kādu zāles puduri, sāka to apņēmīgi košļāt.
- Viņš tagad droši vien atkal bija mēģinājis tikt iekšā pa to pašu lūku, sacīja Helga. Tikai viņam nekas nav sanācis… Jo acīmredzot vēl nav īstais brīdis.
- Tu domā? Var jau būt, ka tā arī ir. Meža Veča teica, lai es šovakar atkal ejot vannā.
- Nu ja! Un tad jau atkal viņa tevi ieraus! satraukti iesaucās Helga. Kaut kas vienreizējs! Kas to būtu domājis, ka caur vannas caurumiem var nokļūt tik savādās vietās kā tas mežs!
^ Un pa kanalizācijas lūkām… nicīgi piebilda Monika.
-Ko?