- Ari pa kanalizācijas lūkām, atkārtoja Monika.
- Nu jā, bet tas ir tikai suņiem, atsaucās Helga.
Tad uz celiņa parādījās Helgas vecmāmiņa un ar mājienu aicināja meitenes nākt lejā no kalna. Jāiet mājās gatavot pusdienas, viņa sacīja, kad meitenes bija pienākušas. Ko tas suns tik dīvaini čāpstinās? viņa izbrīnīti vaicāja, vērojot kā Bens kaut ko žļurgā pa muti, bet purnam abās pusēs kā noplukušas zaļas ūsas nokarājas zāles stiebri.
- Laikam kaut ko nelabu apēdis, izvairīgi atteica Monika, un Helga iespurdzās.
- Vai negribi šovakar atnākt ciemos? Moniku aicināja Helgas vecmāmiņa, bet Monika izvairījās.
- Nē, nē, šovakar es nevaru… Ir šis tas svarīgs darāms…
Helgas vecmāmiņa izbrīnīti viņu nopētīja.
- Kas jums abām padomā, ko? viņa jautāja, bet Helga un Monika tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Bija skaidrs, ka nav vērts neko stāstīt vecmāmiņai, pat ja viņa bija tik saprātīga kā Helgas vecmāmiņa. Neviens pieaugušais to neņemtu nopietni… Šā vai ta…
Monika pamāja atvadas Helgai un viņas vecaimātei un devās prom. Bens, zāles stiebriem birstot ārā no mutes, aizlēkšoja viņai pakaļ.
Kad Monika un Bens pārradās mājās, vectēvs un vecāmāte pusdienas jau bija paēduši. Monika par to tikai priecājās, jo tas nozīmēja, ka viņai nevajadzēs pie pusdienu galda klausīties vecāsmātes nebeidzamajā purpināšanā.
Ieraugot, ka Monika ir mājās, vecāmāte, burkšķēdama kaut ko par to, ka «kas tā par modi uz visām ēšanām nākt ar nokavēšanos», šļūkādama aizslāja uz virtuvi un pašāva uguni zem pannas, kur acīmredzot glabājās Monikas pusdienu dala.
Monika ienāca virtuvē un, apsēdusies pie galda, gaidīja, kad sasils viņas pusdienas, kamēr Bens elsdams šņakarējās pa savu bļodiņu.
Vecāmāte tikmēr apmaisīja kartupeļu biezputru un tad, dīvaini saviebusies, paostīja gaisu. Un saviebās vēl vairāk…
- Kas te tik šausmīgi smird? viņa dusmīgi jautāja.
Vispirms viņa aizdomīgi paskatījās uz Moniku, bet acīmredzot meitene neizskatījās pēc tādas, no kuras varētu nākt šausmīgā smaka, tāpēc vecāmāte pievērsās Benam. Tu, suns, viņa bargi tam uzsauca. Panāc šurp!
Bens pacēla galvu no savas bļodiņas un, ierāvis asti kājstarpē, bailīgi panācās tuvāk. Vecāmāte noliecās pie suņa, bet tūlīt kā dzelta atsprāga nost.
- Ak, kungs! viņa iesaucās, aizspiedusi degunu, tāpēc viņas balss izklausījās diezgan dīvaini. Ko tas suns ir darījis?!
Patiešām milzīgie zāles daudzumi, ko Bens bija nokošļājis pēc uzbrukuma kanalizācijas lūkai, par labu noteikti nebija nākuši gluži otrādi… Tagad viņš smirdēja vēl ļaunāk nekā pirmīt… Tā kā Monika pie šīs smakas bija jau nedaudz pieradusi, viņa nevarēja saprast, par ko nu vecāmāte tik briesmīgi satraucas. Bet vecaimātei laikam likās, ka Bens ir kaut kur izvārtījies, nevis kaut ko nelabu apēdis, un tāpēc viņa sacīja: Šovakar tev viņš obligāti jānomazgā.
- Vannā? jautāja Monika un jau nopriecājās. Tas nozīmēja, ka atkrita klapatas, kā iedabūt Benu vannas istabā tā, lai neviens nepamanītu.
- Protams, nē, vecāmāte nošņācās. Man liekas, es tev vienreiz jau pateicu, ko domāju par suņa likšanu vannā. Tu viņu mazgāsi bļodā tajā vecajā, lielajā bļodā, kas mētājas koridora skapi.
- Bet vai es to drīkstu darīt vannas istabā?
- Mazgā viņu, kur vien gribi, bet lai es rīt neredzētu vannā nevienas pašas Bena spalviņas… viņa vēl piedraudēja.
- Labi, labi, Monika attrauca un klusībā jau sprieda, kā gan lai šovakar iemāna Benu dušā. Jo, ja būtu jātiek galā ar vecāsmātes aizliegumiem vien, tā vēl būtu mazākā bēda, bet šoreiz, šķiet, tas bija kaut kas tāds, ko nevēlējās arī Bens. Un pretoties suņa untumiem bija jau grūtāk…
Vecāmāte, burkšķēdama un vēl arvien aizspiedusi degunu, beidzot izslēdza gāzi un uzlika Monikai uz šķīvja biezputru un pārpalikušo gaļas šķēli. Tā nebija diez cik liela, un Monika šķībi uz to noskatījās…
Kad vecāmāte bija izgājusi no virtuves, Monika ķērās pie ēšanas. Vispirms viņa tāpat ar pirkstiem pārplēsa uz pusēm savu gaļas šķēli un vienu pusi nosvieda uz grīdas Benam. Suns momentā bija klāt un gaļas pusšķēle pazuda vienā kampienā. Ari Monika apēda savu gaļu un tad ķērās pie biezputras, bet Bens pie savas suņu barības. Šķiet, ka ne vienam, ne otram atlikušais ēdiens vairs tik labi negaršoja.
Kad Monikas šķīvis un Bena bļodiņa beidzot bija tukši. Monika iesvieda škīvi izlietnē un devās uz savu istabu. Šķīvi viņa atļāvās nenomazgāt, jo pēc pieredzes zināja, ka vecāmāte šodien jau bija tik daudz burkšķējusi uz viņu, ka tagad negribēs viņu redzēt ne acu galā… Patiesi, dažkārt vecāmāte labprātāk pati nomazgāja meitenes šķīvi, nekā gāja viņai kaut ko aizrādīt tik ļoti Monika viņai krita uz nerviem…
Pēcpusdiena pagāja, Monikai sēžot savā istabā un lasot grāmatu, kamēr Bens bakstījās ap radio. Kad Bens bija nokaucies līdz aizsmakumam, reizes piecas pa durvīm bija pabāzusies saniknotas vecāsmātes seja un arī Monikai pašai jau sāka sāpēt galva, viņa beidzot lika sunim izslēgt radio, ko tas ar vilšanās izteiksmi purnā arī izdarija.
Ap pulksten pusseptiņiem Monika vairs nevarēja mierīgi nosēdēt un jau gribēja iet un laist vannā ūdeni, kad pa durvīm atkal ielūrēja vecāmāte.
- Vai tu izvedīsi suni laukā, vai arī atkal tas būs jādara man? viņa dusmīgi jautāja.
Monika nebija īsti klausījusies, ko vecāmāte viņai jautā, un tagad izklaidīgi attrauca:
- Jā, jā, dari vien…
Pēc brīža viņa satrūkusies palēcās, jo pamanīja, ka vecāsmātes seja, saviebta dusmās, joprojām rēgojas pavērtajās istabas durvīs.
- Ko… ko tu teici? Monika pārjautāja.
- Es prasīju, vai tu izvedīsi suni pastaigāties, vai liksi man to darīt? vecāmāte, zobus griezdama, atkārtoja.
- Ak, suni… Jā, jā, protams, es viņu izvedīšu…
Monikai nebija bijis ne prātā vest laukā Benu, jo galu galā viņi taču pēc pavisam neilga laika atkal būs mežā. Bet saprotams, ka viņa nevarēja sākt to skaidrot vecaimātei, un tā nu nekas cits neatlika, kā izvest suni ārā.
Monika paķēra suņa siksnu un, uzsvilpusi Benam, paspraucās garām vecaimātei, kas vēl joprojām stāvēja durvīs. Līdzko Monika bija prom, vecāmāte saviebusies piegāja pie loga un atrāva to līdz galam vaļā. Viņai likās, ka te vēl arvien šaušalīgi smird…
Tā kā bija rudens, ārā bija jau pavisam tumšs. Protams, ielu lampas un skatlogu gaismas neļāva pilsētai satumst pilnīgi, un tomēr bija skaidrs, ka ir jau pavēls vakars. Droši vien nevienai citai vecaimātei neienāktu prātā laist vakarā uz ielas bērnu vienu pašu, turpretī Monikas vecaimātei neienāca prātā, ka viņa varētu to nedarīt… Savukārt vectēvs bija tā ierāvies savā pasaulē, ka pat nemanīja, kas notiek aiz viņa istabas durvīm.
Un tā nu Monika, sabāzusi rokas jakas kabatās un no aukstuma klabinādama zobus, jo vējš uz vakarpusi bija kļuvis vēl spēcīgāks, devās uz leju pa patumšo ielu, kamēr Bens, kuru laikam nekāds vējš nebaidīja, līksmi lēkāja viņai apkārt. Iela bija pavisam tukša, un Monikai garām pasteidzās tikai retais gājējs. Izskatījās, ka šovakar visi cilvēki centās pēc iespējas ātrāk tikt siltumā. Lampas stiprajā vējā šūpojās un meta pār ielu raustīgu, baltu gaismu. Tā kā bez vēja brāzmu kaukoņas nedzirdēja nevienas citas skaņas, tāda gaismas šūpošanās izskatījās diezgan spokaini it kā kāds tupētu augšā uz kāda no māju jumtiem un, baidīdams gājējus, spīdinātu lejup milzīgu, baltu laternu…