Kad virs ezera, kurā viņa tagad peldēja, sāka savilkties melni negaisa mākoņi, viņa pagriezās uz vēdera un gulēja uz ūdens šādi. Kādu laiku Monika turēja acis aizmiegtas, lai kārtīgi iejustos jaunajā ainā, un, kad viņa visbeidzot tās atvēra, zem viņas pletās krāšņa zemūdens pasaule…
Ūdens vairs nebija parastais bālgani caurspīdīgais krāna ūdens, tagad tas bija zaļgans un viegli mirgoja. Dibenu klāja dzeltenīga smilts, no kuras spraucās laukā dažnedažādi tumšzaļi ūdensaugi. Bez skaņas viļņodamies kopā ar ūdeni, tie tik un tā pamanījās izstiept savas galotnes augšup tur, kur cauri ūdens virsmai slīpi lauzās cauri saules stari. Sīku zivju mazuļu bari kā sajukuši šaudījās šurpu turpu, bet laiku pa laikam garām cēli paslīdēja kāda lielāka zivs…
Tad zemūdens klusumā iejaucās kaut kāda sveša skaņa, ko turklāt vēl noslāpēja ūdens. Kādu brīdi Monika nesaprata, kas notiek, bet tad, pagriezusies otrādi un izbāzusi galvu no ūdens, viņa pamanīja, ka gar durvīm skrāpējas Bens.
Bens netika ielaists vannas istabā kopš tās dienas, kad bija pamatīgi salacies ziepjaino vannas ūdeni un pēc tam visu vakaru vēmis. Bez tam viņam bija
nelāgs paradums ar zobiem ķerstīt peldošo krokodilu. Iespējams, ka tieši tādēļ viņš tā ilgojās atkal tikt vannas istabā…
Яens^bija dīvains suns, kam vairāk par visu patika radio. Viņš augām dienām varēja sēdēt pie vecā radioaparāta Monikas istabā un ar zobiem grozīt kloķi, kas mainīja raidstacijas. Reizēm viņš to darīja bez kādas jēgas, bet, ja gadījās uzķert kādu gabalu, kas sunim gāja pie sirds, viņš notupās pie radio un aizlūzušā balsī kauca līdzi. Kaukšana turpinājās, kamēr vien skanēja suņa dvēselei tīkamā dziesma, bet, kad sākās cita ne kaucamā dziesma, suns, skumji nopūties, atkal ķērās pie kloķa…
Lai cik dīvaini tas nebūtu. Benu bija atradis vectēvs. Jebšu, pareizāk sakot, vectēvu bija atradis Bens. Kādā no tām retajām dienām, kad vectēvs pats īsti nezinādams, kādēļ bija devies laukā, Bens bija izskrējis no kādiem krūmiem parkā un vienkārši viņam sekojis. Vectēvs nebija suni pamanījis, un, kad viņš atgriezās mājās un piezvanīja pie durvīm, viņš nesaprata, kāpēc vecāmāte negrib laist viņu iekšā. Kad Monika bija ieraudzījusi melno, pinkaino milzeni, kas rāmi sēdēja kāpņu telpā vectēvam aiz muguras, viņa ar asarām acīs bija izlūgusies vecaimātei, lai tā ļauj suni paturēt. Taču ne jau viņas asaras bija noteikušas suņa likteni, bet gan vectēva žests viņš, beidzot pamanījis suni, bija atmetis ar roku tādā manierē, kas varēja nozīmēt tikai vienu ja jau viņš te ir, lai ir ar…
Tagad Bens sēdēja pie vannas istabas durvīm, skrāpējās un ik pa brīdim izdvesa sirdi plosošas nopūtas. Taču Monika nelikās viņu manām.
- Kuš, Ben! viņa beidzot uzsauca, kad Bens nerimās. Bet Bens par tādu «kuš» nedeva ne nograuzta kaula un vienā mierā ālējās tālāk.
- Labāk ej un paklausies radio, Monika viņam uzsauca. Bet Bens bija klausījies radio visu dienu un no kaukšanas gluži aizsmacis. Un nebija taču nekāda prieka klausīties radio, ja nevarēja dziedāt līdzi! Tāpēc viņš turpināja
bendēt vannas istabas durvis, saozdams aiz tām no visas sirds ienīsto zaļo krokodilu…
- Kas tur notiek? atskanēja dusmīgs brēciens, un no virtuves, nikna kā pūķis, atdrāzās vecāmāte. Kādu bridi aiz durvīm bija dzirdama pamatīga stīvēšanās, vecāsmātes bāršanās un suņa ņurdēšana, līdz visbeidzot atskanēja mīksta skaņa, kāda varētu rasties, ja pa grīdu vilktu milzīgu lupatu maisu. Tam pa vidu jaucās tāda kā skrapšķēšana, un Monika pie sevis iespurdzās. Viņa pavisam skaidri varēja iztēloties, kā vecāmāte, nosvīdusi un aizelsusies, velk milzīgo suni prom no vannas istabas, bet tas pretojas, atspēries ar visām četrām un ar nagiem ķerdamies grīdas dēļos… Pamazām šļūcošās un skrapšķošās skaņas attālinājās, kaut kur aizcirtās durvis, un drīz vien atskanēja Bītlu un Bena divbalsīgi dziedātā Hey, Jude.
Monika vēl joprojām klusām pie sevis smējās, bet tad saprata, ka šovakar nekādas peldēšanas vairs nebūs. Bens bija aizdzinis visus zemūdens brīnumus, un tagad tos būtu grūti dabūt atpakaļ. Tā nu Monika ķērās pie mazgāšanās un tad, noskalojusies dušā, izvilka no vannas korķi.
Sākumā ūdens plūda klusām un mierīgi, un Monika domīgi vērās caurspīdīgajā ūdens virpulī, kas bija savijies virs melnā vannas cauruma. Kā tāds mazs tornado tas griezās pats ap sevi, pamazām ievilkdams sevī visus vannas ūdeņus. Un, kad vannā bija palikušas pašas pēdējās ūdens lāses, ūdens virpulis ar blarkšķošu skaņu piesūca ari tās sev klāt un pazuda caurumā…
Tikai tad Monika apjēdza, ka joprojām stāv vannā. Kaut ari vannas istabā bija karsts, meitenei bija uzmetusies zosāda un viņa drebēja. Viņa skatījās uz vannas caurumu un domāja kāds gan tur paslēpies varens spēks, ja tik īsā laikā spēja izsūkt visu vannu gluži sausu! Melnais vannas caurums tagad likās gluži parasts, bet Monika atcerējās, ar kādu troksni tas pirmīt bija ierāvis sevī atlikušo ūdeni, un viņai sametās gluži neomulīgi ap dūšu.
Tad viņa nometās vannā četrrāpus un, pieliekusies pavisam tuvu klāt, ar vienu aci ielūrēja vannas caurumā.
Tur iekšā bija melns un neko nevarēja redzēt.
Piecēlusies kājās, Monika jutās tā kā nedaudz nokaunējusies. Galu galā, ko tad viņa bija domājusi tur ieraudzīt? Tas taču bija pavisam parasts vannas caurums, kam tālāk sekoja caurule tā pati aprūsējusī caurule, kas gāja tepat lejā gar sienu un tālāk savienojās ar citām caurulēm, bet vēl tālāk iemeta vannas ūdeņus pilsētas kanalizācijā.
Monika paņēma no auklas dvieli un, satinusies tajā, sāka slaucīties. Ja vēl iedomājas, ko bija nospriedis Bendžamins, redzot viņu tā uz visām četrām rāpojam pa vannu un blenžam notekcaurumā…
- Es tiešām esmu jocīga, pati sev teica Monika. Ūdens vienmēr ir tecējis pa šo pašu vannas caurumu, un nekad man tas nav licies dīvaini… Būs vēlāk jāparunā par to ar Benu, tā nospriedusi, viņa izkāpa no vannas, uzvilka pidžamu un devās uzmeklēt savu suni.
Bet vispirms viņa iegāja virtuvē, lai paskatītos, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.
Vecāmāte stāvēja pie plīts un patlaban uzlika vāku divdesmit ceturtajai ābolu ievārījuma burkai.
Monika piegāja pie ledusskapja un, atvērusi to, kādu bridi blenza, nevarēdama saprast, kur palicis sviests.
- Ko tu meklē? nepagriezdamās uzsauca vecāmāte.
- Sviestu, teica Monika.
- Sviests ir uz galda. Un neturi tik ilgi ledusskapi vaļā!
Monika ar troksni aizcirta ledusskapja durvis, un vecāmāte nogremzās: Vai tiešām katru reizi tā jācērt durvis? Kādu dienu tu tās salauzīsi…
Monika apsēdās pie galda un uzsmērēja divas sviestmaizes. Iestūķējusi tās pidžamas kabatā, viņa aizmetās uz savu istabu.
Bens stāvēja pie radio un izmisīgi grozīja kloķi šurpu turpu, bet nevarēja noķert nevienu kārtīgu radiostaciju. Pulkstenis bija tieši astoņi vakarā, un visur raidīja ziņas. Vienubrīd Bens uzdūrās kādam klavierkoncertam, bet viņš ienīda klavieres varbūt pat vēl vairāk nekā krokodilu un tagad, izlaidis kloķi no zobiem, dusmīgi tām uzrēja.
Monika piegāja pie radio un izslēdza to. Bens uzmeta viņai sapīkušu skatienu. Viņa intuīcija teica, ka ziņas kuru katru brīdi var beigties, un tad tikai sāksies pats labākais šīsdienas kaucamais repertuārs.