Ilgi mēs šovakar nestaigāsim, Monika sunim teica. Jāpietaupa spēki. Kā nekā mums vēl gara diena priekšā…
Aizgājusi līdz kvartāla beigām, viņa pagriezās, lai ietu atpakaļ. Viņai likās, ka tas ir pietiekami, lai radītu iespaidu vecaimātei, ka suns ir veicis ikvakara pastaigu. Kad Monika jau tuvojās savai mājai, kļuva manāms, ka Bens nebūt nav aizmirsis par kanalizācijas lūku. Lūdzoši smilkstēdams, Bens lūkojās uz kanalizācijas lūkas pusi, bet Monika stingri viņu pasauca atpakaļ. Viņa baidījās, ka Meža Veča varētu pārprast un ieraut Benu tagad. Tad viņai vajadzētu
paskaidrot vecaimātei, kur ir palicis suns. Protams, ja viņa vispār pamanītu, ka suns ir pazudis…
Mājās Monika tūlīt pat devās uz vannas istabu un atgrieza vaļā krānu. Vecāmāte, ejot garām, ieskatījās vannas istabā un pēc brīža atgriezās, stiepdama milzīgu, pieputējušu bļodu.
- Tu aizmirsi šo te, viņa teica Monikai, iesviezdama bļodu vannas istabā. Monika, iedama paraudzīt, kāds ir ūdens, tik tikko pār to nepaklupa un neiegāzās vannā ar visām drēbēm. Viņa pastūma bļodu malā un, pacēlusi no grīdas zaļo, ar Bena zobiem iezīmēto krokodilu, kas mētājās kaktā, kur to acīmredzami bija iespērusi vecāmāte, iegrūda to kādā no skapīša atvilktnēm. Nekad nevarēja paredzēt, kas notiktu, ja Bens, vannai esot pilnai ar ūdeni, mestos cīniņā ar krokodilu…
Visbeidzot vanna bija gatava, un Monika aizgāja uz savu istabu pasaukt Benu. Sapratis, ka tiks ielaists vannas istabā, suns sākumā ļoti sajūsminājās, jo viņa prātā vēl arvien stāvēja neaizmirstamais zaļais krokodils. Bet, kad viņš bija iegājis vannas istabā un kokodilu nekur nemanīja, suns sāka satraukties. Uzreiz atmiņā nāca baismīgais ūdenskritums, kurā viņš bija nokļuvis kādā ļoti līdzīgā vannā, un suns ar ilgām iedomājās kanalizācijas lūku…
Bet Monika jau aizlika durvīm priekšā krampīti, tā ka vairs nebija, kur sprukt, un atlika tikai samierināties. Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis galvu uz priekšķepām.
Monika iekāpa vannā. Protams, ka viņai ne prātā nenāca izmantot nejēdzīgo, veco bļodu. Tā izskatījās briesmīgi netīra un pie tam vēl nedaudz ierūsējusi.
- Un vecāmāte gribēja, lai es tādā mazgātu Benu, Monika dusmojās. Lai viņa pati tajā mazgājas, ja viņai tā tik ļoti patīk, bet Bens ies dušā!
Bens, izdzirdot vārdu «duša», ieņurdējās. Tas nesolīja neko labu…
Šovakar Monika ne reizi neiedomājās ne par mežezeru, nedz par koraļļu rifiem. Tagad nekādām fantāzijām vairs neatlika laika pārāk daudz kas brīnumains notika īstenībā…
Bridi pagulējusi vannā, viņa žigli nomazgājās un izrāva vannas korķi. Tad viņa atgrieza dušu un noskalojās. Bens tikmēr šausmās blenza uz ūdens straumēm, kas plūda no garās, tievās šļaukas uzgaļa. Viņa ļaunākās nojautas sāka piepildīties… Iesmilkstējies viņš mēģināja palīst zem vannas, bet tur jau bija pilns ar kaut kādām bļodām, un Bens pat pie labākās gribas nevarēja tur iespraukties.
Tajā brīdī Monika viņam bargi uzsauca: Ben! Šurp!
Bens ieņurdējās un atmuguriski atkāpās līdz durvīm.
Pa to laiku ūdens strauji aizplūda no vannas, un Monika juta, ka kuru katru mirkli viņa var tikt ierauta caurumā. Un viņa ne par ko nevēlējās doties uz mežiem bez Bena.
- Ben PIE MANIS! viņa kliedza, un Bens, tāda uzbrēciena pārsteigts, lēnām sāka tuvoties vannai.
- Ātrāk, Ben… ĀTRĀK!!! sauca Monika, juzdama, ka viņu sāk vilkt uz vannas cauruma pusi.Visbeidzot Bens, pamanījis, ka Monika slīd projām, ieriedamies ielēca pie viņas vannā…
Pār viņiem nolija pēdējās dušas šaltis, un tad jau viņi bija Mežā.
CETURTĀ NODAĻA acs
psveicu ar atgriešanos, sacīja Meža Veča un pasvieda Monikai dvieli. Bens paskrēja gabaliņu tālāk un nopurinājās, izgriezdams savu kažoku gluži kā centrifūgā.
Ļoti slapjš pārvietošanās veids, sacīja Monika, ietinusies dvieli un izgriezdama matus. Ari Benam. Viņam, zini, tas briesmīgi nepatik… Un šovakar patiešām viņam vairāk būtu noderējusi zobu iztīrīšana…
- Par ko tu runā? nesaprata Meža Veča, un Monika viņai izstāstīja, kā Bens bija knakstījies ap kanalizācijas lūku.
Meža Veča ar pretīgumu noraudzījās uz suni tā, it kā tas būtu pats netīrīgākais radījums visā pasaulē. Bens, Meža Večas skatienu pilnībā pārpratis, metās viņai klāt, luncinādams asti tik spēcīgi, ka suņa dibens gorījās līdzi, bet šļakatas no vēl arvien slapjās astes šķīda uz visām pusēm.
- Apžēliņ…! iesaucās Meža Veča un palēca malā.
- Ben, pie manis, Monika uzsauca sunim, un tas, tikpat līksmi luncinādamies, tagad metās pie savas saimnieces.
Paskatoties apkārt, Monika secināja, ka šoreiz viņi uzreiz nokļuvuši pie Meža Večas mājas. Tur jau tā stāvēja viņiem aiz muguras, sliedama pret zilajām debesīm savus neskaitāmos tornīšus. Kāpnes izskatījās vēl ļodzigākas, mājas stūri vēl asāki, un pati māja vēl šķībāka nekā vakar.
- Šodien mums atkrīt gājiens līdz manai mājai man izdevās precīzāk notēmēt. Un tas ir labi, jo mums ir maz laika… tik daudz kas jāpaspēj… runāja Meža Veča un tad pamanīja, ka Monika vēl joprojām stāv, ietinusies dvielī.
- Ko tu neģērbies? viņa tai uzsauca.
- Man nav drēbju, atsaucās Monika.
- Ko? Ak tā… Meža Veča pagriezās un aizskrēja uz māju. Pēc neilga brīža viņa atkal parādījās, nesdama Monikas vakardienas drēbju kārtu. Monika žigli tās uzģērba un bija gatava ceļam.
- Kur mēs šodien iesim? Atkal pie Mežsarga?
- Jā. Šodien tur būs savākti arī pārējo trīs vecmāmiņu mazbērni, un, kas zina, varbūt arī kāda vecmāmiņa būs parādījusies…
- Un, ja nebūs?
- Ja nebūs, mums, saprotams, nāksies iet viņas meklēt…
Viņas devās uz mājas pusi, un Monika nodomāja, ka viņas iet pakaļ ēzelīšiem. Kādu bridi viņa klusēdama domāja un tad vaicāja: Vai Mežs ir liels?
- Vai tava pasaule ir liela? atvaicāja Meža Veča.
- Milzīga, teica Monika.
- Nu redzi… Ari Mežs ir milzīgs.
- Un kā mēs tādā milzīgā Mežā sameklēsim četras mazītiņas vecmāmiņas?
- Kas tev liek domāt, ka viņas ir mazītiņas? brīnījās Meža Veča. Tu varbūt neticēsi, bet man ir gadījies tikties ar tādām vecmāmiņām, kas augumā pārspēj pat Mežsargu…
- Ej nu ej? Monikai patiešām bija grūti kaut kam tādam noticēt. Tad nu gan tās bija vecmāmiņas… Un kādiem tādā gadījumā jābūt mazbērniem…? Monika ļoti cerēja, ka viņas pašas vecmāmiņa nebūs ne uz pusi tik gara kā Mežsargs…
- Vienalga… viņa visbeidzot noteica. Es tik un tā nesaprotu, kā jūs viņas atrodat.
Meža Veča sākumā neko neatbildēja un tad ļoti izvairigi atteica: Hmmm… Nu redzi, ir dažas vietas, kur ir daudz lielākas iespējas sastapt vecmāmiņas nekā citās vietās…
- Kādās vietās? nesaprata Monika.
- Tad jau redzēsi, nav ko mani pratināt, diezgan asi noteica Meža Veča.
Monika nobrīnījās, bet vairāk neko nejautāja, jo izskatījās, ka Meža Veča nav noskanota viņai neko stāstīt.
Viņas apgāja apkārt mājai, un tur jau aplokā gulēja abi ēzelīši, taču Meža Veča uz viņiem pat nepaskatījās un pagāja aplokam garām. Izskatījās, ka viņa dodas uz šķūnīša pusi, kas stāvēja vēl kādu gabaliņu aiz aploka korinšu krūmu ielenkumā. Korinšu krūmi patiesi šķita vareni tie bija neparasti augsti un ārkārtīgi kupli, it kā kāds tos būtu rūpīgi kopis un mēslojis. Pat durvis šķita aizaugušas tām pāri krustām šķērsām bija savijušies biezi zari, kā sētin nosēti tumšām, violeti zilām ogām.