Monika sajūsmināta nopētīja ogu ķekaru pilnos zarus, domādama, vai viņa drīkst kādu ogu apēst, vai arī tam ir vajadzīga atļauja. Turpretī Meža Veča, ieraugot krūmus, it nemaz nepriecājās…
- Ak, pagāni tādi! viņa dusmīgi iesaucās. Tagad viņi mācas virsū manam šķūnītim, it kā visā plašajā Mežā vairs nebūtu, kur piemesties! Patiešām, būs jāsaka Mežsargam, ka man nepieciešama kārtīga kaste ar pūpēžveidīgajiem… kamēr šie pagāna krūmi vēl nav paspējuši iesakņoties…
Monika no visas tirādes saprata vienīgi to, ka Meža Večai korinšu krūmi ir kaut kas pilnīgi negaidīts. Tas tomēr likās nedaudz dīvaini, jo tie bija pamatīgi krūmi… Tādi nevarēja tā nepamanot vienā mirklī izaugt…
- Kāpēc tev vajadzīgi pūpēžveidīgie? viņa piesardzīgi jautāja.
Meža Veča joprojām kaut ko dusmīgi purpināja zem deguna un, nikni plēsdama zarus, atbrīvoja no tiem šķūnīša durvis.
- Tāpēc, viņa sacīja, ka šo krūmu nekaunība ir nepārspējama! Jenoti un korintes tā ir manas dzīves sodība!
Monika klausījās pavērtu muti, bet gudrāka netika. Kas vainas korinšu krūmiem, to viņa vēl aizvien nespēja aptvert… Un kāds tam visam sakars ar pūpēžveidīgajiem…?
Meža Veča beidzot bija atkarojusi pieeju durvīm un tagad mēģināja tās dabūt vaļā. Taču durvis ne par ko negribēja atvērties. Tās vispār nekustējās ne par sprīdi, lai kā Meža Veča ap tām nenoņemtos… Visbeidzot vaina tika atrasta. Zem durvīm bija palīdis kāds līks un ļoti nodevīgs zars, kurš tad arī turēja durvis ciet.
- Hā! iesaucās Meža Veča, izrāva zaru, un durvis tūlīt pat atvērās. Nelieša krūms! sauca Meža Veča. Tas kļūst arvien viltīgāks! Nē nudien, ir pēdējais laiks uzsūtīt tam pūpēžveidīgos, citādi es kādu rītu pamodīšos, un korinšu zars būs man izaudzis cauri smadzenēm…
- Tad jau tu vairs nepamodīsies, secināja Monika, bet Meža Veča neklausījās. Viņa bija pazudusi šķūnītī un tagad skaļi pa to grabinājās, acīmredzot kaut ko meklēdama. Monika sākumā domāja, vai neiet viņai palīgā, bet šķūnītī bija tik tumšs, ka tikpat neko nevarēja redzēt. Un viņa jau arī nezināja, kas īsti ir jāmeklē.
Piepeši atskanēja briesmīgs troksnis, kaut kam gāžoties, un tūlīt sekoja brēciens…
- AuH! kliedza Meža Veča. Tad no šķūņa iekšpuses sāka nākt tāda kā graboņa izklausījās, it kā Meža Veča kaut ko vilktu… un tad kaut kas nodžinkstēja… Acīmredzot Meža Veča šo kaut ko bija iesviedusi kaudzē pie pārējām grabažām…
Monika gaidija un gaidīja, bet, kad Meža Veča vēl arvien nerādījās, nolēma iet apskatīties, kas tur īsti notiek.
Tieši tad atskanēja klaboņa, un no šķūņa izbrauca milzu kaste uz riteņiem…
Vismaz tā izskatījās Monikai. Bet, kad viņa par to ieminējās Meža Večai, tā likās loti aizvainota.
- Kaste uz riteņiem, tu saki?! Kāds neprāts! Vai^,tiešām tu savā mūžā neesi redzējusi nevienu karieti? Nu jā, diez cik garš jau tas tavs mūžs nav bijis, bet lai tu nebūtu redzējusi karieti… Vai tiešām tu visu laiku to vien esi darījusi, kā gulējusi gultā ar skatu pret sienu?!
Protams, ka Monika bija redzējusi karieti, bet šis braucamrīks nu nekādi neatbilda viņas priekšstatiem par karieti. Šī patiesi izskatījās pēc kastes (pie tam diezgan šķības kastes), kas visai nedroši turējās uz četriem palieliem riteņiem. Patiesi, ja nu kaut kas šajā braucamajā vispār varēja līdzināties karietei, tad tie bija šie riteņi, toties pati «kariete» izskatījās vienkārši nožēlojami. No ārpuses tā likās pārvilkta ar apskrandušu drānu, kas kādreiz laikam bija bijusi sarkana, bet tagad bija netīri brūngana. Iekšā viens aiz otra bija divi pagari sēdekļi, līdzīgi kā zvejnieku laivās, bet priekšā tāds kā panelis, apmēram kā automašīnām, kā arī stūre…
Murgs kaut kāds… domāja Monika, zinādama, ka skaļi kaut ko tādu labāk neteikt. Šis braucamrīks ne tikvien neizskatījās pēc karietes, tas vispār neizskatījās pēc kā tāda, ar ko būtu iespējams pārvietoties. Vienīgais veids, kādā tas, pēc Monikas domām, varētu tikt uz priekšu, bija tas, kā tas bija ticis ārā no šķūņa Meža Večai to stumjot…
Ari abi ēzelīši bija pienākuši pie aploka malas un, pūkainās ausis saslējuši, ar interesi vēroja, kā Meža Veča satraukumā lēkāja ap tā saucamo «karieti».
Vispirms viņa apčamdīja un izraustīja visus četrus riteņus, droši vien pārbaudīdama, vai kāds no tiem tūlīt nenokritīs. Monikai par lielu pārsteigumu tie visi turējās stingri, un Meža Veča apmierināti krekšķināja.
- Tā, tā, tā… viņa purpināja, šaudoties ap karieti. Visas asis kārtībā, riteņi turas labi, korpuss ari… viņa piesteidzās pie priekšējā paneļa un kādu bridi ap to knibinājās. Kaut kas viņu laikam neapmierināja, jo viņa sarauca pieri un bridi stāvēja, saspringti domādama. Tad viņa iešāvās atpakaļ šķūnī un pēc pāris mirkļiem atkal izskrēja ārā, vicinādama rokā varenu uzgriežņu atslēgu. Pieskrējusi pie karietes, viņa palida tai apakšā un ņēmās tur ķimerēties, kamēr Monika pacietīgi stāvēja un gaidīja. Tomēr karietes pārvietošanās veids nedeva viņai mieru, un viņa beidzot pajautāja: Un ko mēs liksim tai priekšā ēzelīšus, vai?
Meža Veča pabāza galvu no karietes apakšas. Ko? Kādus vēl ēzeļus? viņa apstulbusi jautāja.
- Kā tā kariete tiks uz priekšu? Vai tu tur domā kādu iejūgt?
Meža Veča lūkojās uz Moniku tā, it kā meitene būtu zaudējusi prātu. Apžēliņ! viņa sauca. Apžēliņ! Vai tu maz saproti, ko runā? Ja es šos te ēzeļus aizjūgtu karietei priekšā, vai tu zini, kas ar viņiem notiktu? Vai tu zini?
Monika nezināja.
- Kariete viņus vienkārši nobrauktu!
Monika tomēr tam kaut kā nespēja noticēt. Kā vispār šāda kaste varēja kustēties, pie tam vēl pati no sevis…?
Meža Veča kādu bridi neizpratnē blenza uz meiteni un tad atkal pazuda zem karietes.
Kad pēc kāda laika viņa beidzot izlīda, viņa bija nomūrējusies melna līdz ausīm. Tomēr likās, ka tas viņai pārlieku nerūp, jo viņa tikai apslaucīja rokas gar svārkiem, iesvieda uzgriežņu atslēgu atpakaļ šķūni, kur tā ar džinkstoņu iekrita kopējā kaudzē, un ielēca karietē.
- Braucam, braucam! vina sauca. Ieņemiet labākās vietas!
Benam tas nebija divreiz jāsaka, un, ielēcis karietē, viņš tūlīt pat iekārtojās priekšējā sēdeklī blakus Meža Večai. Izkāris mēli un elsdams viņai virsū karstu elpu, suns likās ļoti ieinteresēts paneļa izpētīšanā, bet tad Meža Veča nogrūda vinu no sēdekļa.
- Fui! viņa iesaucās. Tu vēl joprojām smirdi vienkārši drausmigi! Ej uz aizmuguri.
Suns apvainojies pārlēca pāri priekšējam sēdeklim un nogūlās zemē, vairs neizrādīdams par karieti ne mazāko interesi.
Monika atšķirībā no Bena par paredzamo braucienu tik lielā sajūsmā vis nebija. Ļoti uzmanīgi viņa iekāpa un apsēdās līdzās Meža Večai, kur pirmīt bija sēdējis Bens. Meža Veča tikmēr grābstījās gar paneli, spaidīdama kaut kādas pogas un raustīdama sviras, līdz kariete izdvesa nopūtai lidzīgu skaņu.