Meža Veča kaut ko nomurmuļoja un padarbojās vēl mazliet ap kādu sviru.
Kariete nožagojās un apklusa.
Meža Veča nolamājās un izlēca laukā. Pieskrējusi pie karietes sāniem, viņa atrāva vaļā kādu lūciņu un palūkojās tajā… Velna milti! viņa iebrēcās. Sula beigusies!
Monika pagriezās un paskatījās uz Meža Veču, kas stāvēja pie karietes un saspringti berzēja rokas.
- Un ko tas nozīmē, ka sula ir beigusies? viņa piesardzīgi jautāja, jo likās, ka Meža Veča ir sevišķi jūtiga uz visu, ko varētu iztulkot kā nezināšanu attiecībā pret karieti.
- Neko īpašu… īgni sacīja Meža Veča. Tikai to, ka mēs nekur netiekam.
- Varbūt tad jau labāk mest mieru karietei un jāt ar ēzelīšiem?
- Nekad mūžā! Meža Veča piepeši sasparojās. Ar ēzeļiem mēs vienalga tiksim tur daudz vēlāk. Ātri jāsadabū sula. Nāc palīgā!
Monika tūlīt izkāpa no karietes. Bens, joprojām sabozies uz Meža Veču par to, ka tā bija viņu aizsūtījusi sēdēt aizmugurē, arī izklumburēja ārā. Bet Meža Veča jau atkal bija pazudusi šķūnī un ņēmās pa to tā, ka grabēja vien. Monika piesardzīgi pavēra durvis un palūkojās šķūnītī.
- Palīdzēt? viņa jautāja, bet tad kaut kas ar šausmīgu troksni gāzās viņai virsū.
- Pamūc malā! brēca Meža Veča, un Monika atsprāga nost.
Un tad jau Meža Veča bija sadabūjusi to, ko meklējusi, un iznāca no šķūņa, nesdama kaut ko, kas izskatijās pēc pamatīga urbja, kā arī pāris tievas caurulītes un vairākas palielas kannas. Viņa aizelsusies nosvieda to visu zemē un pabakstīja urbi. Tas neganti ierūcās un sāka darboties. Meža Veča apmierināti nokrekstējās un atkal to izslēdza.
- Nu tā, viņa sacīja. Tagad ņem urbi, un ejam uz mežu. Jādabū sula tik ātri, cik vien iespējams… Mežsargs droši vien jau sen mūs gaida…
Monika paņēma pāris kannas un caurulītes, līdz viņai bija pilnas rokas, pārējo savāca Meža Veča. Ari Bens pieskrēja un gribēja palīdzēt nest kannas, bet Meža Veča vinu aizdzina.
- Nekā nebija, viņa sacīja. Labāk es pārstiepšos, nekā ļaušu tev ņemt kannas savos netīrajos zobos…
Bens atkal apvainojās un visiem pa priekšu ieskrēja mežā. Viņam pakal, apkrāvušās līdz acīm ar kannām, caurulēm un milzīgo urbi, nāca Monika un Meža Veča.
Mežs aiz šķūnīša bija tumšs un brikšņains. Vietām nācās lauzties cauri veselām alkšņu audzēm, un tas, stiepjot milzīgās nešļavas, nemaz nebija tik viegli.
- Negals, negals… pukojās Meža Veča. Alkšņu arī saskrējis ka biezs… Un izskatās, ka šie vairs nemaz nedomā doties projām, tā ka pūpēžveidīgajiem jau ir par vēlu…
- Kā tā? jautāja Monika. Ko pūpēžveidīgie var izdarīt krūmiem?
- Ne jau tikai krūmiem, attrauca Meža Veča. Redzi, pūpēžveidīgie grauž koku saknes, bet viņi var tikt pie saknēm tikai, kamēr koki vai krūmi pārvietojas līdzko koks ir pa īstam iesakņojies, pūpēžveidīgais nekam klāt vairs netiek. Tāpēc tie nodara pamatīgu skādi lielajiem kokiem, kamēr tie skraida apkārt. Cik lielu egļu un raženu ozolu nav gājis bojā tikai tādēļ, ka pūpēžveidīgie tiem nograuzuši saknes tīrais neprāts… viņa dusmīgi pie sevis gremzās.
- Un kāpēc tu gribēji uzsūtīt pūpēžveidīgos tām korintēm, kas auga pie šķūnīša?
- Tāpēc, ka tās tur nemaz neaug! iesaucās Meža Veča. Vēl pagājušajā nedēļā tur nebija ne smakas no korinšu krūmiem! Un paskat šodien to tur jau saskrējis tā, ka pat šķūņa durvis vairs nevar attaisīt… Korintes vispār ir tādi nelāgi krūmi gluži kā parazīti… Tie ielien visur, kur vismazāk tiek gaidīti, un parasti paspēj iesakņoties, iekams vēl kāds pūpēžveidīgais ir aptvēris, kas par lietu…
Piepeši viņa aprāvās un metās pie kāda koka. Tas bija milzīgi liels koks ar resnu, dzeltenīgi grubuļainu stumbru un kuplu lapotni, kas pletās uz visām pusēm augstu gaisā. Meža Veča nometa zemē kannas un ar urbi rokās metās kokam klāt.
- Sulas koks! viņa kliedza. Met visu nost, paņem tikai vienu caurulīti, vienu kannu un nāc šurp! Aši, aši!
Monika tūlīt pat atbrīvojās no nesamā, atrada vienu caurulīti un vienu kannu, kā bija likusi Meža Veča, un steidzās pie sulas koka. Meža Veča tikmēr izklaudzināja stumbru skaņa bija vietām trulāka, vietām dobjāka, bet Monika nekādas īpašās atšķirības nesaklausīja. Tomēr Meža Veča acīmredzot saklausīja gan, jo, izklaudzinājusi stumbru visriņķī apkārt, viņa beidzot iesaucās: Ir! un nekavējoties pielika urbi.
Urbis, nežēlīgi rūkdams, urbās koka mizā, un smalkas skaidiņas lēca uz visām pusēm no metā-
la vītnes, kas pazuda arvien dziļāk un dziļāk stumbrā. Visbeidzot no urbuma atdalījās neliels, tumšam sīrupam līdzīgs piliens un sāka ritēt lejup pa stumbru. Un tad parādījās vēl viens piliens un vēl viens, līdz nu jau lejā tecēja sīka straumīte.
Meža Veča izrāva urbi no mizas un uzsauca Monikai, lai tā padod caurulīti un kannu. Dabūjusi caurulīti, Meža Veča iebāza to izurbtajā caurumā un otru caurulītes galu kannā. Tūlīt pat kanna sāka strauj^pildīties ar brūngani dzeltenīgo sulu. Sula smaržoja dīvaini nedaudz pēc medus un nedaudz pēc sūnām… Smarža likās diezgan neparasta, bet tajā pašā laikā arī ļoti pazīstama…
Tu tagad paliec te un pieskati kannu, Meža Veča sacīja Monikai. Un, kad kanna būs pilna, izvelc cauruli un aizbāz caurumu stumbrā ar šiem te sveķiem, viņa parakņājās kabatās, izvilka kādu dzeltenu, lipīgu pikuci un pasniedza to Monikai. Es tikmēr iešu meklēt citu koku vienam kokam drikt noņemt tikai vienu kannu sulas, pretējā gadījumā tas saslimst… to teikdama, viņa paķēra pārējās kannas un caurules un pazuda brikšņos.
Monika palika pie kannas un vēroja, kā tā piepildās ar sulu.
Dīvaini, kā kariete var braukt ar tādu sulu, brīnījās Monika. Tā taču it nemaz neizskatās pēc benzīna… Bet kariete jau arī neizskatās pēc mašīnas…
Nepagāja necik ilgs laiks, kad kanna bija pilna. Monika izvilka caurulīti un aizblīvēja caurumu ar sveķiem, kā bija mācījusi Meža Veča. Caurule bija viscaur aplipuši ar lipīgo, sīrupam līdzīgo sulu, un Monika noslaucīja to papardēs. Te piepeši brikšņos kaut kas nočabēja. Monika paraudzījās uz to pusi, bet neko nemanīja un atkal ķērās pie caurules tīrīšanas. Dažās vietās sula bija pieķepusi klāt tā, ka to varēja dabūt nost tikai ar pamatīgu bēršanu…
Nobrikšķēja kāds sauss zars, un nočaukstēja papardes. Monika pavērās uz trokšņa pusi un uzsauca: Meža Veča? Tā esi tu?
Neviens neatsaucās. Ben? jau bailīgāk jautāja Monika. Klusums.
Monikai kļuva neomulīgi. Galu galā viņa taču tik maz zināja par šo te dīvaino Mežu, kur koki un krūmi skraidīja apkārt tāpat kā jenoti, un, spiegdami un grauzdami koku saknes, šurpu turpu šaudījās pūpēžveidīgie…
Viņa sastingusi blenza uz brikšņiem, kur tikko ka bija samanijusi tadu ka kustibu. '
Un tad papardes pašķīrās, un parādījās vecišķa seja. Kādu brīdi tā nemirkšķinot blenza uz Moniku, bet tad pazuda atpakaļ papardēs, un kļuva dzirdams, kā papardes čaukst un zari brikšķ, lūrētājam skrienot projām.
Monika pārbijusies kādu brīdi stāvēja, nespēdama ne pakustēties, bet tad atguvās un sāka saukt Benu. Pēc mirkļa no pretējās puses, lauzdamies cauri krūmiem un papardēm, elsodams un asti kūļādams, izlīda viņas suns.
Monika viņu apskāva un, glaudot suņa mīksto kažoku, nedaudz nomierinājās. Suns nelikās ne drusciņas satraukts, un ari tas darīja Moniku mierīgāku. Galu galā, ja te apkārt slamstītos kaut kāds neradījums, Bens noteikti to būtu pamanījis…