Jo vairāk viņa domāja par krunkaino seju, kas bija vīdējusi starp papardēm, jo pārliecinātāka viņa bija par to, kas tā bija bijusi, un, kad visbeidzot no brikšņiem izlīda galīgi pārstiepusies Meža Veča, bez urbja nesdama vēl arī divas pilnas sulas kannas, Monika viņai paziņoja: Es nupat redzēju vienu vecmāmiņu.
Meža Večai no pārsteiguma kannas izkrita no rokām, un tikai pēdējā mirklī viņa tās sagrāba un atstutēja pret stumbru, lai tās neizlītu. Tik šokētu Monika viņu vēl nekad nebija redzējusi.
- Ko? Ko tu redzēji?
- Vecmāmiņu, atkārtoja Monika. Kādas piecas minūtes atpakaļ viņa bija te un lūrēja uz mani no tām tur papardēm.
Meža Veča apsēdās zemē un, saķērusi galvu, likās saspringti domājam. Kāda tā vecmāmiņa izskatījās? viņa visbeidzot jautāja.
- Apmēram tāda pati kā tu vai mana neīstā vecmāmiņa tikai tā nebija ne tu, ne tā otrā…
Meža Veča domīgi kratīja galvu. Vecmāmiņas tā nemēdz uzvesties… viņa noteica vairāk pati sev nekā Monikai. Nekad agrāk vecmāmiņas nav slēpušās papardēs un slepus glūnējušas uz mazbērniem vai uz kādu citu… Tas ir pilnīgs absurds!
- Tā bija vecmāmiņa, Monika pastāvēja uz savu. Protams, ja vien jūsu Mežs nav pilns ar klaiņojošām vecenītēm…
- Nav, nav… Es esmu vienīgā veča visā apkaimē… Ja neskaita mežavecenes (bet viņas izskatās pavisam savādākas) un četras vecmāmiņas. Tiešām nezinu, ko lai mēs tagad darām… Bet nebūtu nekādas jēgas tagad mesties viņai pakaļ viņa var būt jau gabalā. Tā ka ejam vien uz karieti varbūt Mežsargam būs kādas idejas…
- Pag, pag, tagad sāka satraukties Monika. Bet, ja nu tā bija mana vecmāmiņa? Mēs nedrīkstam viņu tagad pazaudēt!
- Tā nebija tava vecmāmiņa, jo tad tu viņu pazītu. Visi mazbērni pazīst savas vecmāmiņas tāpēc jau jūs šeit esat vajadzīgi. Bez tam es neesmu dzirdējusi, ka kāda vecmāmiņa būtu palaidusi garām savu mazbērnu…
- Bet, ja nu viņai kaut kas ir sajucis? Tu pati nupat teici, ka viņa uzvedusies dīvaini!
- Dīvaini… Tas jau bija vairāk nekā dīvaini! Nē, nē… Te mēs neko nevaram darit, brauksim vien uz turieni, kur mūs gaida.
- Mēs varētu aizsūtīt viņai pa pēdām Benu, ierosināja Monika.
- Benu? šaubigi jautāja Meža Veča un sarauktu pieri palūkojās uz suni, kurš patlaban rūkdams plosīja kādu resnu sakni. Nu nē… Diez vai Bens spētu sadzīt kādam pēdas… Bez tam es negribu, lai to vecmāmiņu ķertu sirdstrieka, kad viņai pēkšņi no aizmugures uzklups milzīgs, plušķains suns…
Monika saprata, ka viņa Meža Veču nepierunās un, paņēmusi savu kannu ar sulu, nopūzdamās sekoja Meža Večai, kura jau devās atpakaļ uz karieti.
AAAĀAAA… atskanēja drausmīgs stiepts spiedziens Monikai deguna priekšā pāri takai pārdrāzās spīdīgi balts pūpēžveidīgais un čaukstēdams nozuda papardēs.
Monika salēcās no pārbīļa, un sirds viņai sāka mežonīgi dauzīties. Meža Veča, kas bija kādu gabalu priekšā, pagriezās un atskatījās.
- Tev viss kārtībā? vina uzsauca Monikai.
- Jā, drebošā balsī atteica meitene. Es tikai pamatīgi pārbijos.
- Nu nekas, mierināja Meža Veča. Gan jau tu pieradīsi. Pēc desmitā pūpēžveidīgā tu ne acu nepamirkšķināsi, kad tāds bļāvējs paskries garām…
Monikai gan tas nelikās diez cik brīnišķīgi… Viņa vispār domāja, ka šajā Mežā ir pārlieku daudz visa kā dīvaina… skrejoši koki… klejojošas vecmāmiņas… jenoti… Vismaz jenoti šķita normāli… Izņemot to, ka viņiem patika dzīvot Mežsarga mājā…
Kā klājas tavām vistām? viņa pavaicāja, kad bija panākusi Meža Veču.
- Labāk nejautā… tā atmeta ar roku. Pagājušajā nakti tika aizstiepta viena… Varētu padomāt, ka jenoti patiešām kaut kur ceļ paši savu vistu fermu… Kāpēc tad lai viņi zagtu manas pašas labākās vistas? Un vakar viņi bija atmūķējuši vistu kūts slēdzeni, vai tu to vari iedomāties?!
Monika nevarēja vis. Kā gan jenots var atmūķēt slēdzeni…?
- Patiešām… domīgi turpināja Meža Veča, man sāk likties, ka Mežsargs
dod viņiem mūķīzerus…
Beidzot viņas bija iznākušas pie karietes, un Meža Veča atrāva vaļā sulas tilpni un sāka to piepildīt ar sulu no kannām.
Kad visas kannas bija iztukšotas un tilpne pilna līdz malām, Meža Veča aiznesa tukšās kannas un urbi atpakaļ uz šķūni. Monika ar Benu iekāpa karietē un apsēdās Monika priekšā, Bens aizmugurē. Pēc pāris mirkļiem Meža Veča iznāca no šķūņa, iekārtojās karietē pie stūres, un brauciens varēja sākties.
Vispirms viņa purpinādama atkal sāka bakstīties ap svirām un pogām, bet šoreiz atšķirībā no iepriekšējās reizes kariete nožagojās un sāka darbīgi rūkt.
- Ahā! iesaucās Meža Veča. Turies nu mēs izbraucam!
Monika tik tikko paguva iekrampēties rokturītī, kas bija piestiprināts pie priekšējā paneļa, kad kariete palēcās un ar varenu izrāvienu metās uz priekšu.
Monika sakoda zobus un vēl ciešāk ieķērās rokturi, bet Bens smilkstēdams nošļuka uz gridas un centās pēc iespējas pieplakt zemei, lai kādā kārtējā izrāvienā kariete viņu neizlidinātu laukā.
- Pu, pu, pu, pu… murmuļoja Meža Veča, darbodamās ar svirām, sen neesmu braukusi, bet tas nekas… gan jau tā māksla tūlīt būs rokā…
Kariete lēkāja pāri saknēm kā saniķojies zirgs, un Monika baidījās kaut ko teikt, lai nejauši nenokostu sev mēli. Beidzot, kad karietes temps, šķiet, kļuva lēnāks, viņa vārgi pajautāja: Vai te nevar piesprādzēties?
- Piesprādzēties? Kur tu esi redzējusi, ka karietēs kāds piesprādzētos? Nē, nē, turies tikai cieši pie roktura, un gan jau viss būs labi…
Tajā brīdī kariete nosprauslājās, kaut kas izlidoja no izpūtēja un ar mīkstu būkšķi iekrita mētrās. Meža Veča strauji nobremzēja un paskatījās atpakaļ. Arī Bens, pieslējies kājās un uzlicis priekšķepas uz pakaļējā sēdekļa, blenza pāri karietes aizmugurei un skaļi rēja. Mētrās gulēja kaut kas netīri pelēks. Tad, izdvesis kaut ko līdzīgu pīkstienam, tas sakustējās un aizvilkās prom.
- Tfu! iesaucās Meža Veča. Atkal pūpēžveidīgais! Nudien man sāk likties, ka šajā Mežā kaut kā ir par daudz vai nu manis, vai nu jenotu un pūpēžveidīgo… Pēdējā laikā mums visiem kopā šeit vietas vairs nepietiek…
- Ko viņš darīja izpūtējā? brīnījās Monika.
- Kas viņu zina… Nekad neesmu centusies izprast pūpēžveidīgo uzvedību… Ir ļaudis, kas to pēta, bet man šķiet, ka tā ir tīrā māžošanās kas nu tādiem radījumiem vispār var būt, ko pētīt…?!
Viņa paraustīja sviru, un kariete atkal izkustējās. Bens piesardzīgi apgūlās zemē starp sēdekļiem, un Monika sagrāba rokturi, kamēr kariete turpināja draiski lēkāt pāri saknēm.
Pēc kāda laika Monika nedaudz pierada pie karietes drausmīgās kratīšanās un atlaida rokturi mazliet vaļīgāk, jo no briesmīgi ciešās iekrampēšanās tajā viņai jau sāka smelgt pirksti. Līdzko kariete sāka kustēties kaut nedaudz vienmērīgāk, ari Meža Veča atslāba un pievērsās Monikai.
- Ir vēl kāda lieta, viņa ieminējās. Vecmāmiņu ķeršana var ieilgt… Saproti, šķiet, ka mēs pilnīgi noteikti neatradīsim viņas vienā dienā vai pat vienā nedēļā. Dažreiz tas notiek ātrāk, dažreiz lēnāk, bet fakts ir tāds, ka tas var ilgt pat mēnešiem. Un nebūtu ērti visu laiku tevi pārvietot šurpu turpu… Tas pats attiecas ari uz visiem pārējiem bērniem vajadzētu, lai jūs uz kādu laiku pārvāktos uz šejieni.