Meža Veča apklusa.
Monika ari klusēja un domāja par Meža Večas teikto. Bet, ja es te palikšu ilgāku laiku, viņa lēnām sacīja, tad taču es nevarēšu atgriezties mājās tajā pašā mirklī, kad es pazudu no turienes?
- Nē, protams, ka ne, atteica Meža Veča. Bet lielākā pārbīde, ko mēs varam pieļaut, ir: viens mēnesis viena diena.
- Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, ka, ja tu te paliec aptuveni mēnesi, tad aizkavēšanās ir apmēram par vienu dienu. Tātad tu atgriezīsies mājās dienu vēlāk. Ja tu te paliec pusgadu, tu atgriezies apmēram sešas dienas vēlāk. Vai skaidrs?
- Skaidrs, atteica Monika. Un kā lai es izskaidroju savējiem tās sešas vai cik tur dienas?
-Ā, to nu gan es protu nokārtot! iesaucās Meža Veča. Neba jau nu tu esi pirmais bērns, kam es esmu gudrojusi prombūšanas iemeslus.
- Un kā tev veicās? painteresējās Monika.
- Bez mazākās aizķeršanās! palielīja^ Meža Veča. Vēl nav bijis tāds bērns, kuru viņa aizbildņi, vai kas ruTKuram bija, nebūtu palaiduši. Garākais laiks, ko es esmu panākusi kādam bērnam, ir desmit dienas. Mūsu izpratnē desmit mēneši… viņa lepni piebilda.
- Jocīgi… sprieda Monika. Jocīgi, ka viņi laiž bērnus uz tādu Mežu kā šis, kur ir pilns ar pūpēžveidīgajiem un visu citu…
- Nu vai zini! sašutusi iesaucās Meža Veča. To taču viņi, saprotams, neuzzina! Vai tad tu domā, ka es viņiem uzrakstu lūdzu, atlaidiet savu bērnu uz gadu uz Mežu, kur viņam būs jāpiedalās savas vecmāmiņas atrašanā… protams, ļoti iespējams, ka viņu līdz nāvei pārbiedēs pūpēžveidīgais… vai varbūt kāds jenots ievilks viņu savā alā… un vispār būtu ļoti noderīgi, ja jūs viņam iedotu līdzi kādu pārīti granātu pašaizsardzības nolūkos…
- Vai tad ir tik ļauni? izbijusies jautāja Monika.
- Protams, nē! nosprauslājās Meža Veča. Es parasti rakstu, ka kāda bērna draudzene vai draugs aicina viņu pie sevis piemēram, uz laukiem… Tas vienmēr nostrādā! Galu galā, parasti jau šo bērnu aizbildņiem (ja vien tie nav viņu īstie vecāki) tik ļoti nemaz nerūp, kur bērns paliek… viņa nedaudz skumji piebilda.
Monika iedomājās savu vecomāti un nosprieda, ka te nu Meža Večai ir pilnīga taisnība. Viņas vecāmāte droši vien tādu vēstuli pat neizlasītu līdz galam un palaistu viņu kaut vai uz pašu pasaules malu…
Piepeši Meža Veča iebrēcās un parāva kādu kloķi. Kariete, nežēlīgi čīkstēdama, tūdaļ apstājās tik spēji, ka Bens izšļūca pa apakšu priekšējam soliņam un atdūrās pret Monikas kājām, savukārt Monika un Meža Veča tik tikko nenokrita no sola.
Viņi bija sasnieguši egļu biezokni, un Meža Veča bija nobremzējusi pēdējā mirklī ja tas būtu noticis kaut sekundi vēlāk, viņi būtu iebraukuši pa taisno pašā biezoknī, un, pat ja kariete nebūtu ietriekusies kādā stumbrā, tā noteikti iemudžinātos egļu zaros tā, ka pienāktu rīts, iekams tiktu atkal atbrīvota.
- Fū… atviegloti uzelpoja Meža Veča. Tā iet, kad stūrējot aizpļāpājas… tik tikko neizraisīju avāriju…
- Kā mēs tiksim tur cauri? jautāja Monika.
- Mēs nemēģināsim tikt tur cauri tas nemaz nebūtu izdarāms, atteica Meža Veča. Mēs brauksim apkārt.
Monika šaubīgi paraudzījās uz tumšo biezokni. Neizskatījās, ka tam varētu apbraukt apkārt vismaz no tās vietas, kur viņas pašlaik atradās, nevarēja redzēt, kur biezoknis beidzas. Tas stāvēja viņām priekšā kā augsta, zaļi melna un pilnīgi neapbraucama siena.
- Vai tas nebūs briesmīgi ilgi? Monika domīgi vaicāja.
- Nu, protams, tas nebūs tik ātri kā tad, ja mēs varētu braukt pa taisno. Bet tas tomēr būs ātrāk nekā, ja mēs te lauztos cauri ar ēzeļiem.
To pateikusi, Meža Veča ķērās pie stūres, pagrieza karieti par deviņdesmit grādiem un, pamazām uzņemdama ātrumu, sāka braukt paralēli egļu biezoknim.
Pakāpeniski sūnas un mētras pārgāja viršu laukā, bet, tā kā karietes riteņi bija pietiekami lieli, tad braukšana pa virsāju tai nesagādāja nekādas grūtības. Kādu gabaliņu priekšā pāri vēl neziedošajam viršu laukam pārskrēja kaut kas rūsgans. Acīmredzot tā bija lapsa, jo Bens sāka skaļi riet un, uzlēcis uz priekšējā soliņa, jau gribēja lēkt ārā no karietes un mesties lapsai pakaļ, bet Monika viņu sagrāba un neļāva nekur skriet. Lapsa pa to laiku šķērsoja viršu lauku un nozuda mežā.
Bens nomierinājās, tomēr negāja vairs uz savu ierasto vietu aizmugurē, bet gan palika sēžam karietes priekšā un uzmanīgi vērojam plašo līdzenumu visapkārt ja nu atgadās vēl kaut kas ievērības cienīgs…
Viršu lauka vienā pusē joprojām slējās augstās egles, bet Monika ievēroja, ka tās vairs nestāv tik cieši cita pie citas un biezoknis kļūst tāds kā gaišāks. Vēl pēc kāda laika egles kļuva zemākas un vēl retākas, un pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ir sasniegta biezokņa mala.
Meža Veča atkal pagrieza karieti, un viņi sāka apbraukt biezokni. Pūpēžveidīgos nekur nemanīja, toties jenoti gan laiku pa laikam pabāza no krūmiem savus maskām līdzīgos purniņus. Tas ikreiz novirzīja Meža Večas uzmanību tādā mērā, ka viņa galīgi aizmirsa, kur atrodas. Palaidusi stūri vaļā, viņa pielēca kājās un bļaustīdamās kratīja dūres uz jenota pusi, atjēgdamās tikai tad, kad kariete bija sākusi apņēmīgi doties triecienuzbrukumā kādam stumbram… Jenots, kas visu laiku ar skumju sejas izteiksmi bija vērojis Meža Večas ālēšanos, tajā mirklī nozuda mežā.
Pēc kāda laika Monikai sāka likties, ka viņi brauc pa apli. Viņa par to ieminējās Meža Večai, un tā atteica, ka tā jau ari esot. Viņi braucot apkārt egļu biezoknim, un tas esot apaļš.
Visbeidzot Monika pamanīja lēzenos priežu pakalnus tātad viņi tūlīt būs klāt! Moniku bija pārņēmusi milzīga interese satikt pārējos bērnus, kuriem, tāpat kā viņai, vecmāmiņas bija pazaudējušās mežā. Viņa jau sāka iztēloties, kādi pārējie bērni varētu izskatīties, kad kaut kas tālāk mežā piesaistīja viņas uzmanību. Vispirms viņas skatiens uztvēra tādu kā mirgošanu, it kā kāds ar spogulīti mestu sauleszakus…
Viņa paskatījās uz to pusi.
Tur, koku ieskauts, atradās viņas mežezers. Monika pārsteigumā skaļi iesaucās. Mežezers izskatījās tieši tāds pats kā viņas fantāzijās, un pat robs koku galotnēs ezera pretējā pusē bija savā vietā.
Kas noticis? jautāja Meža Veča, kad Monika sēdēja kā sastingusi un platām acīm vērās uz mežezeru.
Sākumā Monika minstinājās, nevarēdama īsti saprast, kā to lai pastāsta, bet, kad viņa beidzot visu izstāstīja, Meža Veča bija tā šokēta, ka atkal gandrīz, ļāva karietei ieskriet kokā. Pat Monika bija pārsteigta… Kaut ari šāda sagadīšanās, protams, bija nedaudz dīvaina, tas tomēr nebija nekas tik ārkārtējs. Tomēr Meža Veča uzvedās tā, it kā nupat būtu atklājusi pasaules lielāko noslēpumu. Viņa vienlaicīgi bija gan šausmīgi izbrīnījusies, gan līksma un aiz prieka skaļi smējās.
Monika sarauca pieri, nesaprazdama, kas Meža Večai lēcies. Kariete bija apstājusies, un Meža Veča blenza uz Moniku ar sajūsmas pilnu skatienu. Tad viņa uzsita Monikai uz pleca un triumfējoši sacīja: Kas to būtu domājis tev ir Acs!
Monika nevarēja izlemt, vai viņa ir pārklausījusies, vai ari vienkārši nesaprot, ko Meža Veča ar to ir gribējusi pateikt.
- Kāda acs? viņa jautāja.
- Acs, atkartoja Meža Veča. Acs. ACS! Tas nozīme, ka tu vari redzet lietas un vietas, kaut arī tās atrodas tūkstošiem kilometru no turienes, kur īstenībā atrodies. Vai pat citā pasaulē… viņa noslēpumaini piebilda.