- Vai tas ir labi? šaubīgi vaicāja Monika.
- Vai tas ir labi? Tu jautā, vai tas ir labi?! Tas taču ir fantastiski! Tu saproti tas taču mums palīdzēs sadzīt pēdas vecmāmiņām!
- Tu domā? Monika joprojām šaubījās. Līdz šim es esmu redzējusi tikai mežezeru, koraļļu rifus un vēl šo to. Bet nevienu pašu vecmāmiņu… Starp citu, kur jums te ir koraļļu rifi?
- Mums nav, īsi noteica Meža Veča. Acīmredzot tie atrodas kādā citā pasaulē. Bet saki man, viņa bilda, par ko tu domāji, pirms redzēji mežezeru?
Monika brīdi pārdomāja. Nu, ne par ko īpašu. Es tikai iedomājos, ka gribu būt kādā jaukā, klusā vietā, prom no pilsētas, vislabāk meža vidū… un vēl es vēlējos, lai tur būtu kādi rāmi ūdeņi…
- Un tad tu redzēji sevi peldam pa meža iejoztu ezeru… Meža Veča pabeidza Monikas sacīto. Gluži loģiski.
- Tas bija pirmo reizi, sacīja Monika. Pēc tam jau man tikai atlika iedomāties par mežezeru, kad es jau biju tur.
- Jā, jā… To sauc par pirmās reizes engrammu… pie sevis runāja Meža Veča. Un ar katru reizi nokļūt mežezerā bija vieglāk…
- Jā, tā arī bija, piekrita Monika. Kā tu to visu zini?
- Ak, esmu agrāk šo to mācījusies… izvairīgi'noteica Meža Veča. Redzi, ir tā, ka tu redzi to, ko vēlies redzēt. Un, ja tu vēlēsies redzēt vecmāmiņu, būt pie viņas, tad tu uzzināsi, kur viņa tajā brīdī atrodas.
Meža Veča beidzot atkal iedarbināja karieti, un viņas turpināja ceļu.
Monika domāja par Meža Večas teikto. Tas viss patiešām bija ļoti dīvaini… Viņa visu laiku bija bijusi pārliecināta, ka mežezers ir viņas pašas izdomājums. Kaut ari ļoti reālistisks, bet tomēr izdomājums… Bet tagad izrādās, ka mežezers pastāv īstenībā un ka viņai piemīt kaut kas tāds, ko sauc par Aci… Lai jau piemīt, viņa beidzot nosprieda… Ja tikai tā palīdzētu viņai atrast vecmāmiņu…
Kariete ātri vien šķērsoja priežu pakalnus, un tad jau viņi bija klāt. Mežsarga māja stāvēja savā vietā starp priedēm, un no skursteņa kūpēja dūmi acimredzot Mežsargs gatavoja pusdienas. Piebraukusi pie pašām durvīm, Meža Veča apstājās un, izkāpusi no karietes, devās uz durvīm. Arī Monika izlēca no karietes, un Bens, nez par ko ārkārtīgi priecādamies, luncināja asti tā, ka likās tā teju, teju notrūks.
Šoreiz Mežsargs atvēra durvis gandrīz vienlaicīgi ar Meža Večas klauvējienu.
- Ā, nu tad beidzot arī jūs esat klāt, viņš noteica un pakāpās sāņus no durvīm, lai palaistu garām Moniku, Meža Veču un Benu. Es jau domāju, kur jūs tik ilgi kavējaties. Gribēju jau iet jums pretī.
- Sula bija beigusies, paskaidroja Meža Veča, ienākdama mājā. Nācās iet Mežā meklēt sulas kokus.
Monika iegāja mājā un tūlīt ieraudzīja trīs bērnus, kas saspiedušies sēdēja uz dīvāna un izskatījās nedaudz nobijušies. Viena bija meitene, kas likās esam apmēram Monikas vecumā. Meitenei bija taisni, pusgari, uz pieres īsi apgriezti gaiši mati, un viņa sēdēja divāna vienā stūri, turēdama klēpī mazītiņu jenotu un nervozi glaudīdama tam muguru. Bens, ieraudzījis jenotu, satraukti iesmilkstējās, bet neuzdrošinājās mesties tam klāt. Pārējie divi bija zēni viens bija tumšiem, sprogainiem matiem kā Monikai un tumši brūnām acīm viņš izskatījās mazāk nobijies nekā pārējie divi bērni un nemierīgi dīdījās, ar interesi aplūkodams ienācējus un visvairāk Benu. Otrs zēns izskatījās diezgan sīciņš vēlāk izrādījās, ka viņš ir tikai gadu jaunāks par pārējiem, bet, tā kā viņš bija tik mazs un kārns, tad likās, ka viņš ir krietni vien jaunāks. Zēna gaišie, gandrīz baltie mati kā gaisīgs pūku ērkulis slējās gaisā, un viņš ik pa brīdim tos saglauda, bet no tā tie tikai izspūra vēl vairāk.
Mežsargs nostājās istabas vidū un uzlūkoja sēdošos bērnus. Tie no viņa skatiena nedaudz sarāvās, izņemot tumšmataino zēnu, kas, šķiet, ieinteresēti gaidija, kas nu būs.
- Nu tā, esam visi sanākuši. Varam iepazīties, isi noteica Mežsargs. Jūs jau zināt, ka tās ir Monika un Meža Veča, viņš sacīja, norādīdams uz meiteni un veču, kas abas joprojām stāvēja kājās, nevarēdamas izlemt, kur īsti lai apsēžas. Meža Veča īgni blenza uz mazo jenotu gaišmatainās meitenes klēpī.
- Un tas, teica Mežsargs, pamādams uz suni, kurš, tāpat kā Meža Veča, bija koncentrējis skatienu uz jenotu, ir Monikas suns, kuru sauc… kuru sauc…
- Bens, piepalīdzēja Monika.
- Jā. Bens, atkārtoja Mežsargs un saviebies paostīja gaisu. Kas te tā smird?
- Laikam Bens, minēja Monika. Jocīgi, man likās, ka viņš jau ir izvēdinājies…
- Tu vienkārši esi pieradusi pie tās smakas, sacīja Meža Veča.
- Var jau būt… neticīgi atteica Monika.
- Kas tā ir par smaku? joprojām saviebies, vaicāja Mežsargs.
- Kanalizācijas lūka. Bens laikam ap to bija grauzies… Kaut gan tas bija labu laiku atpakaļ…
Mezšargs apstulbis vērās uz Moniku. Viņš galīgi neko nevarēja saprast, līdzko viņa sāka runāt par Benu un kaut kādu kanalizāciju… Kas tā vispār tāda bija…?
Beidzot viņš nolēma, ka jāķeras pie lietas, un turpināja iepazīstināšanu.
- Tie tur, viņš sacīja, ar pirkstu norādīdams uz bērniem, kas sēdēja uz dīvāna, ir bērni.
Monika iespurdzās. Tā nu gan bija iepazīstināšana…
- Mani sauc Ralfs, sacīja tumšmatainais zēns. Un tie ir Ruta un Arvils.
- Jā, teica Mežsargs. Ralfs, Ruta un Arvils. Arvils ir tas mazākais, viņš vēl pilnīgi nevajadzīgi paskaidroja.
- Es jau viņiem visu pastāstīju par vecmāmiņām, Mežsargs teica Meža Večai. Un teicu ari, ka tu uzrakstīsi viņiem to zīmīti, lai viņus palaistu uz ilgāku laiku.
- Labi, labi, sacīja Meža Veča.
Mežsargs piegāja pie pavarda, virs kura burzguļodams vārījās milzīgs katls un, paņēmis no āķa tikpat iespaidīga izmēra karoti, apmaisīja to, kas tur gatavojās. Monika beidzot pamanija, ka smaržo pēc ēdamā, bet pēc kā īsti to nu gan nevarēja saprast.
Meža Veča piegāja pie Mežsarga un, sazvērnieciski pieliekusies uz viņa pusi, pārgrieztām acīm diezgan skaļi nočukstēja: Monikai ir Acs!
Mežsargam izkrita no rokas karote un ar skaļu plunkšķi pazuda katlā. Viņš tūlīt pat to izmakšķerēja, noslaucīdams roku priekšautā un appūzdams to.
- Karsts!!! viņš elsa, pūzdams uz savu applaucēto roku. Bet ko tu saki! Vai tas var būt?
- Pilnīgi droši, tāpat čukstēja Meža Veča. Mēs tikai nupat to konstatējām.
- Tad jau gan labi, lēnām noteica Mežsargs. Tik daudz par to ir dzirdēts, bet nekad nav nācies sastapt kādu, kuram tā patiešām būtu. Tagad mēs uzzināsim, vai tā patiesi ir tik noderīga, kā par to runā…
- Kā var nebūt! sašutusi par Mežsarga skeptisko attieksmi, iesaucās Meža Veča. Iedomājies tikai viņa taču vienā mirklī varēs atrast vecmāmiņu!
- Nu, es par to nemaz nebūtu tik pārliecināts… Reizēm Acs izmantošana ir diezgan bīstams pasākums… šaubīgi novilka Mežsargs. Bet ko tur tagad strīdēties gan jau mēs drīz uzzināsim…
Meža Veča nošņācās un aizgriezās. Kā gan var nepriecāties par kaut ko tādu! Nu nekas, viņa nodomāja… Gan jau Mežsargs vēlāk redzēs, kuram būs bijusi taisnība…
- Liec uz galda šķīvjus, Mežsargs beidzot sacīja. Klimpas tūlīt būs gatavas.
Meža Veča joprojām īgnu sejas izteiksmi piegāja pie viena no plauktiem un